“Zaļo joslu” Šengena: Robežpunktos jālaiž cauri ne tikai kravas, bet arī viesstrādnieki 0
Šajos apstākļos robežu šķērsošana ir pakļauta riskiem, bet pārvietošanās pārlieki ierobežojumi vai liegumi arī spēj radīt smagas sekas. Tāpēc nepieciešams rast vidusceļu, kura meklējumiem faktiski nododas Eiropas Komisija, kas jau nākusi klajā ar dažādiem priekšlikumiem vai praktiskiem norādījumiem, sākot ar 16. martā publicētajiem “pagaidu ierobežojumiem nebūtiskiem ceļojumiem uz ES” un robežu pārvaldības pasākumu pamatnostādnēm.
Vispirms “zaļās joslas” precēm
Pagājušajā nedēļā publiskotās norādes, kā zināms, bija veltītas preču plūsmas organizēšanai krīzes situācijā.
Kravu pārvadājumu nodrošināšanai tika ierosināts veidot “zaļās joslas” uz noteiktiem robežu šķērsošanas punktiem Eiropas transporta tīklā jeb TEN–T, kā arī norādīts, kādi sanitāra rakstura pasākumi veicami un kādi nav ieteicami (piemēram, obligāta karantīna transporta darbiniekiem bez inficēšanās simptomiem) lidostās, ostās un sauszemes transporta mezglos.
Mērķis ir panākt, lai kontroles noritētu raiti un procedūras neievilktos ilgāk par piecpadsmit minūtēm, turklāt šāda kārtība būtu attiecināma ne tikai uz vitāli svarīgiem Eiropas Savienības dalībvalstu, bet arī trešo valstu kravu pārvadājumiem.
Kritiski svarīgā darbaspēka pārvietošanās
Taču vēl svarīgāks par precēm ir darbs it īpaši tajās jomās, kuras tagad kļuvušas stratēģiski nozīmīgas un kurās kompetences vai vienkārši darbarokas nereti tiek piesaistītas no ārvalstīm.
Pirmdien publicētajās Eiropas Komisijas vadlīnijās par brīvas pārvietošanās nodrošināšanu šiem kritiski svarīgajiem darbiniekiem citstarp sniegts minēto jomu un profesiju uzskaitījums (ar piebildi, ka tas nav visaptverošs).
Saraksta pirmajās rindās, protams, figurē mediķi un citi veselības aprūpē strādājošie vai ar to tieši vai netieši saistītie profesionāļi.
Tāpat iekļauti, piemēram, informācijas tehnoloģiju speciālisti, enerģētikas, ūdensapgādes un citu infrastruktūras objektu personāls, transporta nozarē strādājošie, dažādu drošības struktūru un kritiski nepieciešamas funkcijas veicošu institūciju un starptautisku organizāciju pārstāvji. Neiztrūkst arī pārtikas ražotāji.
Grūtības lielā mērā skar pārrobežas nodarbinātos, un tās ir ļoti aktuālas vairākos reģionos, bet no tuvējo kaimiņu darbarokām sevišķi atkarīgās Luksemburgas premjers Ksavjē Betels nodēvējis viņu pārvietošanās brīvības nodrošinājumu par “glābšanas riņķi” tautsaimniecībai.
Atsevišķas nozares Eiropā, kā celtniecība, kur ierasti izmantoja norīkotos darba ņēmējus, nonākušas dramatiskā situācijā, jo tajā praktiski nav iespējams ievērot daudzviet ieviestās drakoniskās sanitārās normas.
Komisija gan arvien uzskata – ja reiz darbs kaut kur kādā nozarē, ko neierindo kritiski svarīgajās, turpinās, tad tai jābūt pieejamai arī citu valstu darba ņēmējiem.
Visi uz laukiem?
Tomēr uzmanības centrā ir lauku darbi, jo tie var palikt neapdarīti. Problēmas ar sparģeļu un pārējās pavasara ražas novākšanu briest ne tikai Vācijā (par ko rakstījām iepriekšējā numurā), bet arī citur. Piemēram, Beļģijā, kur deviņi no desmit kopumā ik gadus nepieciešamajiem apmēram 56 000 sezonas strādniekiem ir iebraucēji, un daudzi parasti ierodas (bet patlaban nespēj vai nevēlas ierasties) no Polijas, Rumānijas un Bulgārijas. Lai gan solīts krietns algas pielikums un darba atļaujas termiņš pagarināts no 65 līdz 130 dienām.
Francijas lauksaimniecībā 80% no algotajiem strādniekiem ir ārzemnieki vai imigranti, un, līdzīgi kā Vācijā, sezonas darbos iesaistās 200–300 tūkstoši cilvēku, un sezona noslēdzas septembrī ar vīnogu ražas ievākšanu.
Raksturīga iezīme ir arī tā, ka liela daļa darbaspēka, sevišķi Francijas dienvidu reģionos, iebrauc no Marokas vai citām valstīm, kuras nav Eiropas valstis.
Tagad cerības jāliek uz vietējiem cilvēkresursiem, tāpēc (ko arī iepriekš stāstījām) lauksaimniecības ministrs Didjē Gijoms un arodbiedrības FNSEA vadītāja Kristiāna Lambēra aicināja gribētājus pieteikties. Nedēļas laikā atsaucību izrādījuši 140 000 kandidātu, un varbūt daudzus pievilināja valdības dotā iespēja saņemt gan dīkstāves pabalstu, gan laukstrādnieka algu.
Taču likstas līdz ar to nav gluži uzveiktas, jo potenciālajiem iesācējiem trūkst vajadzīgo prasmju un iemaņu. Tikmēr Zemnieku konfederācija – arodbiedrība, kas aizstāv kreisākas un zaļākas idejas, – apšauba ārkārtas stāvokļa dēļ pieļautās atkāpes no darba likuma, īpaši darba stundu skaita palielināšanu līdz sešdesmit nedēļā, jo uzlūko to par bīstamu precedentu, kas atstās ietekmi pēc krīzes pārvarēšanas.
Ir ieteikums arī sezonas strādniekus pielīdzināt kritiski svarīgiem darbiniekiem, nodrošināt viņiem iespēju pārvietoties starp ES dalībvalstīm, kurām vajadzētu apmainīties ar informāciju un rīkoties saskaņoti.
26. martā apritējušo divdesmit piekto gadskārtu, kopš stājās spēkā Šengenas līgums par robežkontroles atcelšanu, Eiropa sagaida ar atkal uzslietām iekšējām robežām.
Migrantu un vispār jebkādu pūļu šobrīd neapdraudētām, tomēr stingri uzraudzītām. Bet Šengenas garam atvēlēts patvērums “zaļajās joslās” – pagaidām vai varbūt pastāvīgi.
Viedokļi
Adina Veleana, EK transporta komisāre: “ES transporta tīkls savieno visu ES. Mūsu norādījumu dokumenta mērķis ir aizsargāt ES piegādes ķēdes šajos grūtajos apstākļos un nodrošināt, ka gan preces, gan transporta darbinieki var bez kavēšanās ceļot uz jebkuru vietu, kur tie ir vajadzīgi.
Kolektīva un koordinēta pieeja pārrobežu transportam šodien ir svarīgāka nekā jebkad agrāk. “Zaļās joslas” ir arī īpaši izveidotas, lai aizsargātu transporta nozares darbiniekus, kas atrodas šīs krīzes priekšposteņos. Šis ieteikumu kopums atvieglos viņu jau tā saspringto uzdevumu, un tas uzlabos viņu darba drošību un paredzamību.”
Nikolā Šmits, EK darba un sociālo tiesību komisārs: “Tūkstošiem cilvēku jāšķērso ES valstu robežas, lai dotos uz darbu un turpinātu gādāt ne tikai par mūsu drošību un veselību, bet arī par to, lai mums būtu ko likt galdā. Mūsu kolektīvais pienākums ir nodrošināt viņu netraucētu pārvietošanos, vienlaikus pēc iespējas sargājoties no pandēmijas tālākas izplatīšanās.”
