Latvijā
Sabiedrība

Zinu, ko nozīmē dzīvot no rokas mutē. Saruna par izeju no krīzes ar ekonomistu Jāni Ošleju8


Jānis Ošlejs
Jānis Ošlejs
Foto: Anda Krauze

Vija Beinerte, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Jānis Ošlejs. Viens no zinīgākajiem Latvijas ekonomistiem. Uzņēmējs, kas nodrošina darba vietas 300 cilvēkiem, ražojot pasaules tirgū konkurējošu produkciju. Pilsonis, kam rūp ne vien paša, bet arī valsts liktenis.

Mūsu saruna par to, kā iziet no krīzes, izmantojot to par atspēriena punktu straujai Latvijas izaugsmei.

Vai Latvija bija gatava krīzei?

Mēs dzīvojam pasaulē, kur viss ir ļoti saistīts. Tas paver plašas iespējas pārdot idejas vai preces un ar to labi nopelnīt.

Bet vienlaikus tas padara mūs vieglāk ievainojamus, jo lokāla problēma kādā šķietami tālā punktā var pārvēr­sties par globālu problēmu.

Līdz ar to krīzes ir neizbēgamas, šī nav ne pirmā, nedz pēdējā, tādēļ mums vienmēr ir jābūt gataviem krīzei.

Gatavs krīzei ir tas, kam ir krājumi un naudas rezerves. Naudas rezerves veidojas tad, ja valsts eksportē vairāk nekā importē. Arī zinību kapitāls vis­efektīvāk veidojas, sadarbojoties ar pra­sīgiem klientiem un piegādātājiem visā pasaulē.

Tāpēc krīzi visvieglāk pārvarēs Ķīna un Vācija, kam ir lielas kapitāla un rūpnieciskā spēka rezerves.

Latvija šobrīd ir spēcīgāka un gatavāka krīzei nekā 2008. gadā. Mūsu eksports ir audzis, un privātais sektors ir atdevis lielu daļu parādu ārvalstu bankām.

Tomēr vēl arvien mūsu eksporta apjoms nav pietiekami liels un mēs esam parādā ārvalstīm vairāk, nekā tas būtu pieļaujams.

Es gribētu minēt arī otru priekšnoteikumu sekmīgai krīzes pārvarēšanai. 31. decembrī, dienā, kad Ķīna paziņoja, ka ir parādījies jauns vīruss, Taivāna slēdza gaisa satiksmi ar Uhaņu un iedarbināja savu 124 punktu aizsardzības plānu. Tagad valstī ar 23,78 miljoniem iedzīvotāju kopumā reģistrēti 440 saslimšanas gadījumi, miruši septiņi. Turklāt Taivānai nenācās bloķēt ekonomiku.

Jā, Taivāna ir ideāls piemērs. Jo viņi bija ņēmuši vērā 2003. gada SARS epidēmijā gūto pieredzi.

Latvijai detalizēta aizsardzības plāna diemžēl nebija. Tādēļ Latvija daudz ko slēdza vai ierobežoja, jo nebija gatava kontrolēt vīrusu, saglabājot aktīvu dzīvi.

Savukārt visi šie ierobežojumi ir izraisījuši ekonomisko krīzi. Daudzi cilvēki ir palikuši bez darba.

Taivānas rīcības plāns nav valsts noslēpums, 3. martā to publicēja “Journal of American Medical Association”. Tikai jāsaprot, ka sērga ir medicīniska, nevis ideoloģiska problēma, un ierobežota tiek nevis pilsoņu brīvība, bet vīrusa izplatība. Un darīts tas tiek visu kopīgam labumam.

Tur jau tā lieta! Taivānas programma sekmīgi pasargā gan cilvēkus no inficēšanās, gan ekonomiku no lejupslīdes.

Vīrusu nogalina regulāra roku mazgāšana. Tā izplatība tiek ierobežota, ja ievēro distanci un lieto sejas masku.

Inficētie ir jāatklāj nekavējoties, un viņiem obligāti divas nedēļas ir jāpavada izolācijā.

To nodrošina attālināta temperatūras mērīšana darbavietās un sabiedriskā transporta mezglos, kā arī plaša testēšana un mobilā aplikācija, kas brīdina par iespējamu inficēšanās avotu.

Protams, var runāt par atšķirīgām tradīcijām. Latvijā prasība lietot sabiedriskajā transportā sejas masku dažiem šķiet personas brīvības aizskārums, kamēr Japānā vai Singapūrā tas ir pats par sevi saprotams – kolīdz kādam ir ies­nas, viņš uzvelk masku, lai neapdraudētu citus.

Turklāt pat parasta divu kārtu kokvilnas maska samazina inficēšanas risku par 50 līdz 70 procentiem, kas ir vairāk nekā nekas. To, ka maskas nav efektīvas, Eiropā stāstīja tad, kad masku vienkārši nebija. Pat mediķiem. Un nebija to tādēļ, ka Rietumi ir kļuvuši atkarīgi no Ķīnas piegādēm. Krīze ir atklājusi, cik tuvredzīgi un bīstami tas ir.

Jā, krīze daudz ko ir atklājusi. Beidzot Rietumi ir sapratuši, ka atkarība no Ķīnas piegādēm ir bīstama.

Savukārt Latvija ir sapratusi, ka tagad mums paveras lieliska iespēja attīstīt savu rūpniecību, aktīvi izvietojot šeit no Ķīnas uz Eiropu pārcelto ražošanu.

Krīzes laikā daudzi iekļūst grūtībās. Daudzi, bet ne visi. Nekad nav tā, ka apstājas pilnīgi viss.

Tāpēc svarīgi ir ieraudzīt jomas, kurās ir uzplaukums. Jo lielākā daļa valstu, uzņēmumu un cilvēku reaģē instinktīvi – vai nu sastingst, kas noved pie paralīzes, vai sāk nervozi rosīties, kas noved pie haosa.

Ieguvējs ir tas, kas lielo pārmaiņu brīdī spēj saglabāt skaidru prātu un izmantot iespēju, kamēr pārējie ir paralizēti vai haotiski rosās.

Arī es pirmajā brīdī jutos pagalam saskumis. Biju ieguldījis savā uzņēmumā tik daudz darba, un te pēkšņi – vīruss. Līdz saņēmu ziņu no uzņēmuma stratēģes Rebekas Homkesas: Jāni, krīzes ir labākais brīdis izaugsmei!

Vēsture liecina, ka tieši krīžu laikā rodas daudz spēcīgu, strauji augošu uzņēmumu, jo paveras negaidītas iespējas. Turklāt krīze var kalpot par spēcīgu impulsu arī visas valsts izaugsmei!

Protams, pirmais un galvenais ir parūpēties par cilvēkiem, atrisināt krīzes medicīnisko daļu. Taču vienlaikus jādomā arī par nākotnes iespējām un kā mēs tās varam izmantot jau šodien!

Ārsts, pirms noteikt atveseļošanās terapiju, izpētī pacienta anamnēzi un nosaka diagnozi. Kāda, tavuprāt, ir Latvijas valsts ekonomikas diagnoze?

Latvijai ir akūts ražojošu un eksportējošu uzņēmumu trūkums.

Tā pat nav manis noteikta diagnoze, tas ir rakstīts Latvijas Nacionālajā attīstības plānā. Un arī visos iepriekšējos plānos. Gadu no gada: pārāk mazs eksports, nav sasniegts paredzētais līmenis.

Jebkura valsts pelna un kļūst bagātāka, ja pārdod uz āru vairāk nekā patērē, tātad attīsta ražojošus un eksportējošus uzņēmumus. Valsts bagātības trauku piepilda eksports, bet iztukšo imports. Citas izaugsmes metodes nav.

Esmu par to rakstījis ne vienu reizi vien. Mums jau ilgu laiku nav pietiekama naudas pieplūduma no preču eksporta.

Un tas ir tādēļ, ka valstī ir pārāk maz rūpniecības uzņēmumu un eksporta pakalpojumu. Un tam visam ir pārāk maza pievienotā vērtība.

Bet Godmanis taču savulaik teica, ka mums nevajagot rūpniecības, Latvija būšot banku un pakalpojumu valsts.

Godmanis divas reizes ir izpostījis Latviju: pirmo reizi 1992. gadā, lemjot kļūdainus lēmumus par rūpniecību, un otrreiz – 2008. gadā, lemjot kļūdainus lēmumus gan par “Parex”, gan par to, kā pārvarēt krīzi Latvijā.

Ar Godmaņa un Rimšēviča ziņu “Parex” afērā divu privātpersonu parāds tika pārlikts uz nodokļu maksātāju pleciem.

Samazinot pensijas un slēdzot skolas, valsts nez kāpēc apņēmās samaksāt visus ārvalstu privātbanku kļūdaini izsniegtos aizdevumus Kargina un Krasovicka privātbankai.

Īstenībā tas bija noziegums, jo valsts parāds auga, taču nauda, ko valsts bija aizņēmusies, nevis ieplūda ekonomikā, bet aizplūda uz ārzemēm privāto kredītu atmaksai.

Un skumjākais ir tas, ka Latvija no tā neko neieguva.

Mīts par to, ka Šveice kļuva bagāta tās diskrētās banku sistēmas dēļ, ir tikai un vienīgi mīts.

Šveices bagātība, pirmkārt, ir balstīta ražošanā, ko tā mērķtiecīgi ir attīstījusi gadu simtiem.

Mēs zinām par Šveices pulksteņu industriju un arī par to, kā savulaik Šveice pārņēma zīda apstrādes tehnoloģiju no Amsterdamas meistariem, kas to glabāja noslēpumā, par kura izpaušanu draudēja nāves sods.

Tomēr šveiciešiem izdevās šo tehnoloģiju aizgūt un attīstīt ražošanu pie sevis.

Kad parādījās pirmie kvarca un tad arī elektroniskie pulksteņi, lēti un precīzi, Šveice atrada veidu, kā noturēt industriju, specializējoties īpaši ekskluzīvu pulksteņu ražošanā.

Taču visspilgtākais piemērs ir Spānija un Lielbritānija 17. un 18. gadsimtā. Divas koloniālas valstis, abām gandrīz neierobežota piekļuve resursiem – Āzija un Amerika tiek laupītas uz nebēdu.

Taču Anglija 19. gadsimtā kļūst par pasaules superlielvaru un bagātāko valsti, kamēr Spānijai jāsamierinās ar perifērijas statusu. Kāpēc?

Tādēļ, ka Spānija izmantoja savas kolonijas tikai un vienīgi resursu ieguvei.

Tās kuģi veda uz Eiropu zeltu un sudrabu tonnām, bet atvesto naudu notērēja, iegūstot greznu Madridi, augstas cenas un tik vien kā perifērijas statusu. Jo netika attīstīta rūpniecība.

Savukārt britiem bija pavisam cita pieeja – kolonijas tika padarītas par noieta tirgu.

Lielbritānija eksportēja preces uz savām kolonijām un tādēļ kļuva bagāta, jo tirdzniecība ļāva attīstīt rūpnīcas, kas gadiem ilgi deva stabilus ienākumus.

Resursus no kolonijām, protams, arī briti nesmādēja, tomēr izmantoja tos industrijas attīstībai, nevis bezbēdīgiem tēriņiem un dažu varai pietuvināto greznībai.

Latvija līdzīgi viduslaiku Spānijai un Anglijai arī saņem resursus no ārzemēm, proti, naudu no Eiropas fondiem.

Arī mans uzņēmums ar šo fondu atbalstu ir ticis pie iespējas ieguldīt līdzekļus izpētē un jaunu produktu attīstībā.

Jo mūsu pašu ziņā ir tas, vai šos resursus izšķērdējam vietējā patēriņa veicināšanā vai ieguldām, izveidojot ilgstamu ienākumu avotu gan savam, gan kopīgam visas valsts labumam.

Kāda ir realitāte? Mēs ieguldām vai šķērdējam?

Realitāte ir skarba.

Ir daži veiksmes stāsti, kas diemžēl neatsver izniekoto līdzekļu daudzumu. Jo līdz šim nauda pa lielākai daļai ir tikusi tiem, kas spēj uzrakstīt skaistus pieteikumus, nevis tiem, kas spēj attīstīt ražošanu.

Bet tās ir divas atšķirīgas lietas – skaisti rakstīt vai spēcīgi ražot.

Tāpēc milzums naudas ir izšķiests uzņēmumos, kas nesniedz atdevi. Turklāt daļa naudas ieguldīta vietējā politbiznesā, kur visspilgtākais piemērs ir elektroenerģijas ražošana ar OIK afēru, kas Latvijas tirgū par garantētu cenu pārdod enerģiju.

Tādēļ, ka enerģija netiek pārdota brīvā tirgū, tā tiek turēta mākslīgā režīmā, un Latvijas uzņēmējiem šī obligātā iepirkuma komponente kļūst par dzirnakmeni kaklā.

Būtībā OIK ir pārvērties par vēl vienu nodokli, kas bremzē ražošanas attīstību. Uzņēmumi ik gadus par to samaksā ap 60 miljoniem eiro.

Nebijis OIK, šī nauda varētu tikt ieguldīta attīstībā.

Turklāt elektroenerģijas cena rūpnieciskiem patērētājiem Latvijā ir viena no augstākajām Eiropā un jau gadiem neļauj mums attīstīt ražošanu.

Kāpēc OIK shēma netiek apturēta?

Labs jautājums. Līgumi noslēgti, valstij, tos laužot, būtu jāmaksā kompensācija. Taču valsts zaudē daudz vairāk, līgumus nelaužot.

Tāpēc valstij, protams, izdevīgāk būtu samaksāt kompensāciju un atbrīvoties no šā sloga. Jo nesamērīgi augstā elektroenerģijas cena neļauj attīstīt lielas nozares.

Piemēram, Latvija ik gadus izved uz Somiju un Zviedriju šķībos un līkos apaļkokus, tā saukto papīrmalku, 300 mil­jonu eiro vērtībā. Somijā un Zviedrijā tā nokļūst celulozes un papīra ražošanas rūpnīcās, kur pēc pārstrādes tās vērtība pieaug trīs līdz četras reizes.

Un tas ir tikai viens neliels piemērs. Kāpēc mēs paši neattīstām celulozes un papīra industriju? Tāpēc, ka mums ir pārāk augsta elektroenerģijas cena.

Par to ir jādomā valstij. Jo tikai tā var radīt pievienoto vērtību. Tādēļ pirmā svarīgā reforma – ir jāatceļ OIK maksājums rūpnieciskajiem ražotājiem.

Kādi uzņēmumi sniedz atdevi un ir izdevīgi valstij, tātad – mums visiem?

Pirmkārt, tie, kas eksportē. Otrkārt, lieli uzņēmumi. Patlaban visā pasaulē sekmīga ražošana koncentrējas dažos specializētos uzņēmumos. “Apple” un vēl tikai četri vai pieci giganti ražo telefonus.

Arī Latvijas uzņēmumiem “MikroTik”, kas ražo bezvadu rūterus, un Līvānu optiskās šķiedras fabrikai pasaulē ir tikai daži konkurenti un, protams, lieli ražošanas apjomi.

Tas ir veids, kā kļūt bagātam. Katrs modelis tiek ražots milzīgā skaitā, jo milzu metieni samazina pašizmaksu un palielina peļņu, tātad arī spēju konkurēt.

Sekmīgi ir tie uzņēmumi, kas pārdod plašam tirgum visā pasaulē.

Uzņēmumi, kas pārdod nelielam lietotāju skaitam vietējā tirgū, pēc definīcijas nevar pelnīt daudz. Turklāt šāda prece vienmēr būs dārgāka, tātad – mazāk spējīga konkurēt.

Patīk tas vai ne, bet mazi uzņēmumi kapitālismā vienmēr bija un būs barības ķēdes apakšā. Lielie apēd mazos – šai ziņā kapitālisma principi daudz neatšķiras no džungļu likumiem.

Te gan gribu nevis iebilst, bet piebilst, ka varētu būt arī izņēmumi. Tu jau pieminēji ekskluzīvos Šveices pulksteņus. Es izvēlos tā sauktos nišu aromātus, kuru kompozīcijās izmantoti dabiski un lielākoties reti ingredienti. Piemēram, vienu esenci var iegūt tikai no maijā ievāktām Irānā auguša jasmīna ziedlapiņām. Šie aromāti ir ekskluzīvi un nevar tikt ražoti milzu metienos. Tas ir kā ar “Panasonic” un “Bang & Olufsen”.

Jā, tomēr arī “Bang & Olufsen” ir pietiekami liels uzņēmums ar vērā ņemamu apgrozījumu. Tāpēc es atbalstu lielos uzņēmumus. Un to, lai mazajiem uzņēmumiem Latvijā būtu dota iespēja kļūt par vidējiem un lieliem uzņēmumiem.

Patlaban mazajiem uzņēmumiem nav pieejami kredīti. Kreditēšanas infrastruktūrā ir vajadzīgi vairāki līmeņi.

Pirmais nodrošina nelielus kredītus mazajiem uzņēmumiem. Tad ir vidējais līmenis. Un tad ir obligācijas un birža.

Katram no šiem līmeņiem ir nepieciešama pilnvērtīga infrastruktūra.

Kā mums pietrūkst? Krājaizdevu sabiedrību, kādas ir Lietuvā, kur tās kopumā kredītos izsniegušas vairāk nekā 500 miljonu eiro.

Ar šo naudu tiek darbināti Lietuvas mazie uzņēmumi, lai tie varētu attīstīties mikro līmenī. Latvijā krājaizdevu sabiedrības izsniegušas tikai 25 miljonus.

Taču mums trūkst finansējuma arī vidējiem un lieliem uzņēmumiem. Ja salīdzina Latvijas banku rādītājus ar Eiropas banku caurmēra rādītājiem, atklājas, ka mūsu bankām šobrīd ir daudz neizmantotu brīvu līdzekļu – 4 miljardi eiro.

Bet kopējais kredītu apjoms Latvijā krītas. Mūsu birža ir maza, obligāciju tirgus ir neliels, un kopumā finanšu sistēma ir vāji attīstīta.

Kāpēc Latvijas bankas neizsniedz uzņēmējiem kredītus?

Tāpēc, ka mūsu uzņēmumiem ir pārāk mazs kapitāls, kas nozīmē augstus riskus. Bet Latvijas uzņēmumiem ir mazs kapitāls tāpēc, ka mēs vēl neesam tik ilgi kapitālismā, lai būtu paguvuši nopelnīt lielu kapitālu.

Mūsu uzņēmējiem trūkst tam nepieciešamo prasmju un iemaņu. Un bankas taisnīgi saka: mums nav kam aizdot.

Bet uzņēmēji nevar būvēt savu kapitālu, jo viņiem nav pieejami finanšu resursi.

Tāpēc mēs, tas ir, uzņēmēji, vēlamies, lai krīzes pārvarēšanai piešķirtā nauda tiktu nevis izšķērdēta un izdāļāta, bet izmantota tā, lai Latvijas uzņēmumiem dotu iespēju saņemt aizdevumus spēcīga eksporta sektora attīstībai.

Tu gribi saraut šo apburto loku?

Tieši tā! Un ir tikai viens veids, kā to panākt. Naudu krīzes pārvarēšanai nevis izdalīt dāvinājumos, bet piešķirt kā aizdevumu.

Ja “Altum” pārraudzībā tiktu izveidots fonds ar trīs miljardiem eiro, bankas pret šo trīs miljardu garantiju izsniegtu vēl sešus miljardus, līdz ar to mums kopumā būtu deviņi miljardi, ko ieguldīt Latvijas attīstībā.

Ar to mēs varētu atrisināt vairākas lietas. Šādā fondā darbotos vairāki sudraba sieti korupcijas novēršanai.

Pirmo sudraba sietu nodrošinātu tas, ka fondā būtu gan Eiropas Investīciju bankas, gan Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas līdzfinansējums, tādēļ abas šīs bankas uzraudzītu, kā nauda tiek tērēta.

Ja piesaistītu Latvijas pensiju fondu, arī tie sekotu līdzi. Korporatīvā pārvaldība būtu ļoti labā līmenī.

Otru sietu veidotu bankas, kas piešķirtu aizdevumus tikai reāliem, nevis politbiznesa projektiem. Šādi mēs iegūstam gan sviras plecu, gan vēl vienu sietu.

Un, ja šī nauda būtu paredzēta tieši eksporta attīstībai, mēs varētu iegūt ļoti spēcīgu Latviju, atveseļojot valsts ekonomiku.

Turklāt mēs iegūtu iespēju attīstīt sfēras, kas krīzes laikā un pēc krīzes būs pieprasītas.

Esmu runājis ar daudziem uzņēmumu vadītājiem. Ir lieliskas idejas. Piemēram, ja uzņēmumam “Grindex” būtu pieejams aizdevums, tas nekavējoties izveidotu zāļu aktīvo vielu ražotni.

Tā ir unikāla iespēja, jo patlaban aktīvās vielas Eiropas farmācijas nozarei ražo Ķīnā. Taču krīze ir atklājusi, ka nedrīkst pilnīgi visu nodot Ķīnas pārziņā, ka stratēģiski svarīgi ir ražot Eiropā.

Un tas ir tikai viens piemērs. Daudzi vācu ražotāji, kam patlaban ir apakšuzņēmumi Ķīnā, apsver iespēju daļu no tiem pārdislocēt uz Eiropu.

Tātad tavs plāns paredz gan ekonomikas atveseļošanu, gan imunitātes nostiprināšanu.

Tieši tā! Ir jāsaprot, ka nauda, kas tiks piešķirta krīzes pārvarēšanai, nav mūsu nauda, tā ir mūsu bērnu un mazbērnu nauda. Mēs nedrīkstam to izniekot jauniem patēriņa projektiem.

Tātad: nevis izdāļāt subsīdijas savējiem, bet aizdevumu veidā ieguldīt naudu attīstībā, vienlaikus nodrošinoties pret korupciju. Abi šie faktori ir ļoti svarīgi.

Zīmīgā datumā, 4. maijā, tu pabeidzi rakstīt savu stratēģiju, un nu tā ir jau iesniegta valdībai. Daudzi par tavu iniciatīvu ir dzirdējuši, daudziem par to jau ir viedoklis. Tiesa, ne visiem tas ir pozitīvs.

Iesaistoties valsts attīstības stratēģijas veidošanā, kas faktiski nozīmē iesaistīšanos politiskos procesos, būtu naivi cerēt, ka izdosies izvairīties no pārmetumiem.

Tomēr svarīgi būtu, lai diskusijās prevalē gaisma, nevis karstums, argumenti, nevis pieņēmumi. Un lai oponenti operē ar faktiem, nevis ar mītiem.

Lai kliedētu mītus, uzdošu dažus tiešus jautājumus. Vai Ošlejs ir pret kultūru?

Kā teica Vizma Belševica: “Bez maizes cilvēks nevar dzīvot. Bez dzejas var. Kā kropli bērzi purvā…”

Kultūra ir nepieciešama, turklāt nepieciešama tā ir gan sirdij, gan prātam. Bez kultūras nav iespējams radīt augstas pievienotās vērtības produktu. To es varu apliecināt kā uzņēmējs.

Vai Ošlejs ir pret mazo biznesu?

Ošlejs ir par to, lai mazajam biznesam tiktu dota iespēja kļūt par vidēju un lielu biznesu.

Zinu no paša pieredzes, cik grūti klājas mazajā biznesā. Kā tas ir, ja nākas dzīvot no rokas mutē.

Kad nevari samaksāt visus rēķinus un mēģini saprast, ko darīt: samaksāt piegādātājam vai darbiniekiem. Un vēl arī sievai kaut kāda nauda ir jāiedod…

Mazie uzņēmumi nav produktīvi. Bet es zinu, kas jādara, lai tie kļūtu produktīvi.

Vai Ošlejs ir pret KNAB un pret Valsts kontroli?

“Primekss” celtniecības nozarē ir otrs lielākais nodokļu maksātājs, lai gan nav lielāko uzņēmumu desmitniekā.

Tāpēc es kā uzņēmuma vadītājs esmu visnotaļ ieinteresēts, lai valsts kasē iemaksātā nauda tiktu izlietota caurspīdīgi un jēdzīgi.

Es negribu, lai mūsu nodokļi tiktu izšķērdēti shēmās. Tādēļ es atbalstu gan KNAB, gan Valsts kontroli.

Taču, ja krīzes situācijā man ir nepieciešamas maskas un dezinfekcijas līdzekļi, lai pasargātu savus darbiniekus, esmu gatavs pārmaksāt. Jo runa ir par cilvēku veselību un dzīvību, kas ir vērtīgāka par visu.

Neiekļauties valdošajā straumē, būt līderim – tas nekad nav viegli. Arī emocionāli. Kā tiec galā ar spriedzi?

Es zinu, ka savā biznesā daru jēdzīgu lietu. Mēs esam izgudrojuši jaunu betonu, kas ir izturīgāks, sīkstāks nekā parastais.

Turklāt globālos CO2 izmešus, kas rodas betona ražošanā, mēs samazinām par 40 procentiem.

Savukārt betons kā būvmateriāls rada septiņus procentus CO2 izmešu – tas ir vairāk, nekā atmosfērā izmet visas pasaules lidmašīnas, kad tās lido.

Un es zinu arī to, ka mana krīzes pārvarēšanas stratēģija ir laba un vajadzīga lieta. Šī apziņa piešķir spēku un pārliecību.

Saistītie raksti
Strauji uz augšu!

Jānis Ošlejs,

ekonomists un uzņēmējs

Dzimis 1971. gada 26. maijā.

Ieguvis bakalaura grādu ekonomikā Latvijas Universitātē (2001), maģistra grādu Rīgas Ekonomikas augstskolā (2004). SIA “Primekss” dibinātājs (1997), līdzīpašnieks un galvenais izpilddirektors, SIA “Molport” dibinātājs (2006), līdzīpašnieks un valdes priekšsēdis.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Lauris pēc trieciena palicis bez apziņas un mēdz nekontrolējami staigāt. Kāpēc dzērājšoferi Jāni apcietināja tiesas zālē? 22
9 stundas
AJ
Atis Jansons
Ekonomika
Čakarē, “lien pakaļā” un azartiski izlec pretējā joslā – kā “vidējais latvietis” brauc pa Rīgas apvedceļu 2
2 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO. “Nozaga pusmiljonu eiro, bet Balandinu atstāja dzīvu kā brīdinājumu,” Krieķis atklāj patiesību 3
1 stunda
TA
Tavs Auto TV
Ekonomika
Lietuvā lietoti automobiļi ir lētāki. Kādēļ?
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Daudzi vienā pilsētā un “Dinamo” sportisti: lielajam Covid-19 inficēto skaitam “pa pēdām”
3 stundas