Žurnāla “Mājas Viesis” galvenā redaktore Dace Terzena (no kreisās) un “Latvijas Avīzes” galvenā redaktore Linda Rasa. “Lasītājs izvēlas “Latvijas Avīzi” vai “Mājas Viesi”, jo ir pazīstams ar redakciju, autoriem un piedāvājumu, kas atlasīts tieši viņiem. Lasītājs šķir lapu pec lapas, būdams pārliecināts, ka noliktajā vietā atradīs meklēto materiālu, ko būs sarakstījis iecienītais autors,” ir pārliecinātas redaktores.
Žurnāla “Mājas Viesis” galvenā redaktore Dace Terzena (no kreisās) un “Latvijas Avīzes” galvenā redaktore Linda Rasa. “Lasītājs izvēlas “Latvijas Avīzi” vai “Mājas Viesi”, jo ir pazīstams ar redakciju, autoriem un piedāvājumu, kas atlasīts tieši viņiem. Lasītājs šķir lapu pec lapas, būdams pārliecināts, ka noliktajā vietā atradīs meklēto materiālu, ko būs sarakstījis iecienītais autors,” ir pārliecinātas redaktores.
Foto: Karīna Miezāja

“Žurnālistikas vērtība nezudīs!” Saruna ar Daci Terzenu un Lindu Rasu 8

Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Putina kritiķis nosauc datumu, kad kapitulēs Krievijas armija. Kāpēc tieši šajā dienā? 17
Lapsa: Tas nav vienkārši apkaunojums, ka valsts nespēj izsniegt pilsoņiem pases un ID kartes, tas ir.. 48
Šmits par palīdzību un ekonomiku. “Latvija ziedo lielas kravas ar olām, bet ukraiņi par pazeminātu cenu citas pārdod Latvijai” 14
Lasīt citas ziņas

 

Tieši pirms 35 gadiem – 1988. gada 9. janvārī – tipogrāfijas ātrgaitas lente izmeta pirmā “Lauku Avīzes” numura 67 400 eksemplārus. Sākotnēji “Lauku Avīze” tika dibināta kā nedēļraksts lauku lasītājiem. Toreizējais avīzes idejas autors, pieredzējušais žurnālists un rūdītais preses vilks Voldemārs Krustiņš bija gājis uz kompartijas ceku pie “paša galvenā” 1. sekretāra Borisa Karloviča Pugo, rādījis līdzīgus igauņu un lietuviešu laikrakstus, jautājis, kāpēc viņi var, bet mēs ne, motivējis augsto priekšniecību ar Latvijas PSR iesaistīšanos perestroikā un – panācis savu!

CITI ŠOBRĪD LASA

Dace Terzena “Lauku Avīzē” starp dibinātājiem, strādā no 1987. gada. Dace zina, kā izdeva pirmo numuru. “Varējām ņemties ap katru materiālu nedēļu ilgi, Voldemārs Krustiņš pārlasīja un lika labot. Jāsaka, lai gan bija reizes, kad viņu bija jāsauc par neciešamu, tomēr redaktors visām lietām vienmēr piešķīra skaidru satvaru.”

Tajā laikā latviešu lasītājam pieejamo izdevumu klāstā galvenais komunistisko ideju aģitators un propagandists bija LKP CK laikraksts “Cīņa” partijas centrālorgāna lomā. Iznāca arī ļoti uzmanāmā un pieskatāmā komjaunatnes prese “Padomju Jaunatne” un vēl nepiejaucētākā un vaļīgākā “Literatūra un Māksla”. Plus bija nozaru laikraksti, kur priekšgalā turējās “Skolotāju Avīze”. Jaunizdotā “Lauku Avīze” uzreiz sagrāba līderpozīcijas un noturēja tās ļoti ilgi avīžu tirgū, var teikt, līdz mūsdienām, kad “Lauku Avīzes” mantiniece “Latvijas Avīze” palikusi kā pēdējais mohikānis starp drukātajiem Latvijas mēroga dienas laikrakstiem.

Pirms 35 gadiem, sākoties atmodai, latvieši avīzes lasīja aizgūtnēm, burtiski aprija rakstīto, tirāžas bija mūslaikos neiedomājamas (“Lauku Avīzes” metiens kādubrīd pārsniedza 300 000 eksemplāru!) – mēs, avīžnieki, bijām karaļi.

Savukārt žurnāls “Mājas Viesis” iz seno laiku pelniem atdzima 1997. gada 30. decembrī un tikko nosvinējis 25. jubileju. Toreiz – kā “Lauku Avīzes” sestdienas pielikums. Koncepcija atkal bija Voldemāra Krustiņa galvā, bet vadīšanas groži sākumā ielikti Lindas Rasas rokās. Bija domāts – lai cilvēkiem ir ko palasīt, lai ir ģimenei par automašīnām, par dārzu, par skolas, kultūras, bibliotēku, ēstgatavošanas lietām utt.

Linda Rasa sākotnēji pie mums parādījās kā lauku lietu zinātāja, talantīga korespondente, kura pēc augstskolas absolvēšanas bija rak­stījusi un ziņojusi par “skābbarības tornī” (Lauksaimniecības ministrijā) notiekošo avīzē “Diena”. Mūsu šefs nevarēja paciest, ka citā izdevumā strādā cilvēks, kurš mēdz operativitātē un zināšanās apsteigt lauku informācijas monopola turētājus, tāpēc jauno žurnālisti pārvilināja.

Šī būs intervija ar divām kolēģēm priekšniecēm, “Latvijas Avīzes” galveno redaktori Lindu Rasu un “Mājas Viesa” redaktori Daci Terzenu avīzes un žurnāla apaļajās gadadienās. Sarunā – mazliet par slavas vīto vakardienu, bet vairāk par Latvijas drukātā vārda šodienu un neparedzamo rītdienu.

 

Kā sākās “Latvijas Avīzes” redaktores ceļš mūsu laikrakstā?

L. Rasa: Es “Lauku Avīzē” darbu sāku kā reportiere, drīz man uzticēja vadīt lauku korespondentu biroju kopumu, kur bija sapulcināti apmēram 20 rajonu žurnālisti. Tur bija zieds – iedomājieties, Laima Muktupāvela bija Gulbenes korespondente, bet Andris Vanadziņš – Cēsīs.

Es neesmu karjeriste, neesmu rāvusies pēc amatiem, bet redakcijas ietvaros Voldemārs Krustiņš un Viesturs Serdāns bija mani ievērojuši. Atgriezusies pēc bērna kopšanas atvaļinājuma 2001. gadā, saņēmu paaugstinājumu – avīzes galvenās redaktores posteni.

Abas esat bijušas arī rakstošās. Vai ir kāda interesanta atmiņa no žurnālistes gaitām, kurā padalīties ar lasītājiem?

D. Terzena: Rakstīšanas laukā nostrādāju gana ilgi, no 1987. līdz 1999. gadam vienā laidā to vien darīju, kā rakstīju. Tēmas bija visdažādākās. Kultūras intervijas, sociālās lietas, skolas maize. Viens no interesantākajiem rakstiem, par ko Krustiņš bij šausmīgi nikns – ko es uz savu galvu tur esmu aizlikusies! –, bija par “Braku” muzeju zemes reformas un privatizācijas laikā. No vienas puses stīvējās Blaumaņa radinieki, muzejnieki no otras, un pašvaldība no trešās. Pati ar vilcienu kūlos, gāju kājām piecus kilometrus uz “Brakiem”, un beigās gabalu šefs slavēja! Tā reize uz visiem laikiem kā akmenī iekala, ka žurnālistam jādomā ar savu galvu. Nevar mūždien klausīties, ko tev liek un kur stumj. Ja jūti – vajag, auj zābakus kājās un prom! Rakstošam tā labākā recepte.

L. Rasa: Rakstīšana man vairāk iznāca “Dienas” laikos, vēlāk jau vairāk bija administratīvais darbs… No “Dienas” reportieres laikiem kā savdabīgi piedzīvojumi iespiedušies atmiņā toreiz enerģiskā lauksaimniecības organizatora Vilņa Baltā organizētie braucieni – viņš mani kā nezinīti jauniesācēju iesēdināja savā smalkajā auto un veda rādīt, kā strādā zemnieki laukos. Arī toreizējais Augstākās Padomes Lauksaimniecības komisijas priekšsēdētājs man vienreiz tieši acīs atklāti pateica, ka es neko nesaprotot no lauksaimniecības, bet esot ar mieru mani izglītot un lai es prasot visu, ko vēlos zināt. Atceros arī slaveno lauksaimniecības ministra vietnieku Andri Šķēli, kurš jau toreiz bija pratis izveidot oreolu ap savu amatu un sevi pašu. It kā bija nepieejams, tomēr, kad viņam tika klāt, tad varēja iegūt vērtīgu informāciju. Žurnālistiem deviņdesmitie gadi bija lieliski laiki, jo nekur priekšā nestāvēja visādi “sargsuņi” – preses sekretāri un sabiedrisko attiecību speciālisti, un nebija priekšraksti, ka “ar presi var runāt tikai Komunikācijas nodaļa” vai “sūtiet jautājumus e-pastā”. Toreiz varēji droši apstaigāt ministriju kabinetus, klauvēt jebkurās durvīs, un, ja vien biji dibinājis kontaktus un labas attiecības, tās atvērās un viss normālā valodā tika izstāstīts.

D. Terzena: Piemetināšu par 90. gadu žurnālistiku šodienai pavisam arhaiskas epizodes. Korespondenti brauca uz zemēm komandējumos, nereti ar satiksmes autobusiem, palika pa nakti rajoncentru viesnīcās. Un tad tu biji dzīvei vienkārši vidū! Tikies ar cilvēkiem, izjuti reālo dzīvi, saprati, kā viss top. Ne salīdzināt ar tagadējiem sakariem “zūmā”, sarunām “attālināti”. Tas atstāj iespaidu uz dzīvo rakstu tekstu, kurā mūsdienu autori nereti aplaižas ar “ekspektācijām” un “inspirācijām”.

Avīze pēc mūsdienu vecuma skaitīšanas metodēm ir sasniegusi nobrieduša jaunekļa gadskaitļus. Žurnāls divdesmitpiecgadnieks – tam laikam vēl kumeļa gadi? Kas mainījies jūsu vadībā?

L. Rasa: Avīze mainās, laikam līdzi ejot, globāli notiekošo procesu ietekmē. Daudz laika aiztecējis kopš pārdēvēšanas par “Latvijas Avīzi” 2003. gadā, akcentējot, ka esam visiem lasītājiem, un kopš iznākam kā dienas laikraksts. Svarīgi, ka esam saglabājuši nacionālo stāju un latvietim raksturīgo konservatīvismu.

D. Terzena: “Mājas Viesis” ieņēmis cienījamu vietu Latvijas žurnālu kopainā. Mainījusies iznākšanas regularitāte, apjoms un tematika, bet saglabājusies sākotnējā stīga – lai žurnāls būtu kā kārtainais pīrāgs ar tēmām ģimenēm, kas balstās uz nacionālpatriotisko vērtību bāzes. To esam mērķtiecīgi attīstījuši. Viena spēcīgi attīstīta līnija ir vēsture, otra – kultūrvēsturiskais mantojums. Ļaudis ļoti labprāt lasa par leģendārām latviešu personībām un kultūrvēsturiskiem objektiem. Šobrīd “Mājas Viesī” var atrast rakstus, sākot ar padomiem nama iekārtošanā, beidzot ar zinātnes atklājumiem, ceļojumu aprak­stus no vietējās apkārtnes un pasaules tālumiem. Elpojam brīvi, sevi neierobežojam.

 

Tikko lasu draudīgu ziņu – no 16. janvāra igauņu pēdējā avīze pārtrauc iznākšanu pirmdienās. Turpmāk kaimiņzemes lasītāji saņems presi četrreiz nedēļā. Arī mūsu kolēģiem transformējoties, “Latvijas Avīze” palikusi vienīgā centrālā, kas iznāk regulāri, piecas darbdienas. Tā būs arī turpmāk?

L. Rasa: Daudzi jaunie cilvēki un ne tikai jaunie bieži saka: “Kurš tagad vispār vairs lasa drukātās avīzes, ja pieejams digitālais saturs internetā!” Mana atbilde, runājot par žurnālistiku un mediju vidi, ir tāda – galvenais nav forma, kādā pasniedzam informāciju, tekstu – uz papīra, uz ekrāna vai no mikrofona. Galvenais ir pats saturs. Būtiskais ir redakcionālais veikums.

Žurnālistikas vērtība ir tā, ka mēs radām lasītājiem svarīgu, nepieciešamu, interesantu lasāmvielu un tā tiek pasniegta viņiem vēlamā veidā. Kamēr ir pieprasījums pēc informācijas drukātā veidā, to dosim. Bet dodam un dosim šo saturu arī digitālā veidā. To gan nevaru atbildēt, vai esošajā avīzes variantā – uz papīra un katru dienu – pastāvēsim vēl desmit, divdesmit gadus.

 

Likās – nav iespējams, ka cilvēki pavisam pārtrauc lasīt presi, bet redzam, ka laikrakstus abonē mazāk un mazāk, ka lasītāji pārsvarā ir pensionāri un jauniem – nav ne ģimenes tradīciju laikrakstu izrakstīšanai, ne tie apmācīti lasītpraksei, un vai tad drukātā vārda izdzīvošanas izredzes nemazinās?

Vēsturiski dienas laikrakstu loma bija nest svaigas ziņas par katru dienu notiekošo. Avīzes tapšanas process ir diezgan laikietilpīgs. Kamēr žurnālists saražo tekstu, redaktors izlasa, korektors salabo, maketētājs samaketē un aizsūta uz tipogrāfiju, nodrukā, pastnieki izvadā pa Latviju, un tad tikai nākamajā dienā “ražojums” iekrīt pastkastēs. Bet interneta laikmetā, kad jaunumus uzzina pēc minūtes, ziņu svaigums šādā tempā “pēc 24 stundām” ir novecojis. Avīzēm jāpārveidojas, ka tās spēj pastāstīt vairāk analizējot un izzinošāk. Vēl mums palīdz tas, ka tīmeklis ir plašs un bezgalīgs, bet ieradināts lasītājs vēlas noteiktu atlasītu saturu. Tāpēc daļa auditorijas izvēlas “Latvijas Avīzi” vai “Mājas Viesi”, jo ir pazīstama ar redakciju, ­autoriem un ­piedāvājumu­, kas atlasīts tieši viņiem. Lasītājs šķir lapu pēc lapas, būdams pārliecināts, ka noliktajā vietā atradīs meklēto materiālu, ko būs sarakstījis iecienītais autors viņam saprotamā valodā ar attiecīgajām nostādnēm.

 

Mums taču ir īpašais fonds, lasītāji, kas izrakstījuši avīzi un palikuši uzticīgi no pirmā numura!

Jā, tādi ir. Un paldies šiem lasītājiem par uzticību.

Cits “ienaidnieks” presei ir sociālie tīkli, kur cilvēki apmainās vēstījumiem ar draugiem vai savā lokā. Par to droši varam apgalvot – tā ne vienmēr ir ticama informācija. Neprofesionāļi, kas nav orientēti un sagatavoti uz ziņu rakstīšanu vai avotu pārbaudi, var ierakstīt jebko…

…un šis “bezgalīgais” internets īstenībā ir visai pasekla, nožēlojama tenku un baumu miskaste!

Jā. Tāpēc ir redakcijas ar mācītiem redaktoriem, trenētiem žurnālistiem, kas ir sisti un mērcēti un zina visu, un atbild par uzticamas informācijas radīšanu.

 

Kāda izskatās žurnālu nākotne? Spriežot pēc piekrautajiem stendiem avīžkioskos, krāsojas ne tik drūmos toņos?

D. Terzena: Nevar teikt, ka žurnāliem rādās nelabs gals. Tāpat nevar apgalvot, ka, jaunām platformām rodoties, ar iepriekšējām noteikti ir cauri. Pēc televīzijas uzvaras gājiena kino taču nav nomiris. Neesmu katastrofu teoriju piekritēja. Redzu iespēju presei pastāvēt nākotnē, protams, ne tik karaliskās tirāžās, kādas esam piedzīvojuši. Kur ir žurnāla priekšrocība šajā elektronisko mediju piesātinātā pasaulē? Žurnālam un noteikti “Mājas Viesim” ir noteikta uzbūves dramaturģija. Kā Linda teica, ka lasītājs ienāk prognozējamā teritorijā ar zināmām koordinātām. Iet cauri preses izdevumam ar kafijas tasi rokā ir lineārs process, un daudzi cilvēki, paldies dievam, šīs iemaņas vēl nav zaudējuši. Tas nozīmē kaut ko izdarīt no A līdz Z. Un, jā, žurnālistu profesionalitāte, avotu atlases profesionalitāte ir garants, ar ko iegūt lasītāju uzticību. Dažādu paaudžu žurnālistu godaprāts attieksmē pret to, ko darām, arī ir ļoti svarīgs kritērijs.

 

Kā ir ar teicienu, ka prese ir ceturtā vara? Vai nav rūgtuma sajūta, ka mazinās avīžu ietekme un nozīme?

L. Rasa: Medijiem, žurnālistiem joprojām ir vara. Varbūt ja arī politisko dienaskārtību tik daudz vairs nenosaka dienas laikraksti, tomēr mums ir pieredze, ka pēc izpētes publikācijām, žurnālistikas atradumiem, kuros izvilkti sāpīgie punkti un tēmas, atrasti caurumi likumos, esam panākuši pozitīvas izmaiņas. Tiek mainīti gan normatīvie akti, gan no amatiem atkāpjas neizdarīgi iestāžu vadītāji.

 

Sabiedrību satrauc šādas lietas – ka cilvēki kļūst neinformētāki un nezinošāki, ka valoda saziņā ir aizvien nabadzīgāka un pliekanāka, ka jaunā paaudze savā starpā sarunājas angliski! Vai tas viss nav laikrakstu nelasīšanas sekas, dodot priekšroku paviršai jaunumu smelšanai virsrakstu līmenī interneta vidē?

Mūsdienu pasaulei raksturīga cilvēku nodalīšanās interešu grupās un dzīvošana savos informācijas burbuļos. Nelietojot medijus, daudzi jūtas pašpietiekami ar to, ko uzzina draugu lokā. Šādi cilvēks top neinformētāks, nezina ne to, kad būs sirēnu trauksme, ne to, ka tuvojas vēlēšanas – daudz svarīga nezina, pats sevi ierāmējis. Cilvēkam jāgrib būt informētam.

D. Terzena: Piebildīšu, šodienas pasaulē cilvēkam ir jābūt izglītotam, kā būt informētam. Man griež ausīs un ķeras rīklē vārds “medijpratība”, bet tiešām jāprot rīkoties ar mediju avotiem. Tik tālu esam nonākuši, ka daudzi tic jebkam un jebkur rakstītam tikai tāpēc, ka tā rakstīts.

L. Rasa: Ar valodu stāvoklis daž­brīd tiešām šķiet baiss un no visiem skatpunktiem. Jaunā paaudzē ievazāti anglicismi, jaunieši uz aizrādījumiem, lai angļu vārdu vietā lieto latviešu apzīmējumus, neizpratnē teic – kā, bet to taču visi saprot! –, tādējādi paši noniecinot dzimto valodu. Ierēdnieciskais žargons raisa šausmu drebuļus. Likumos lietotā valoda liek domāt, ka speciāli tiek radīts maizes darbs juristiem, kas vienīgie izvadātu cilvēkus, lai tie nemaldītos trijās priedēs. Arī ziņu aģentūrā iekalto sinonīmu lietošana – kad kāda persona “norādīja”, “uzsvēra”, “teica”, tad atkal pa riņķi “norādīja” un “uzsvēra”, kaut persona neko nav norādījusi, bet gan viņam sakāmo sacerējis uz papīra viņa sabiedrisko attiecību speciālists…

Un tad šī “plastmasas valoda” nonāk portālos, to pārraida radio un televīzijas kanālos, ik dienu griežoties cilvēkiem acīs un ausīs. Loloju cerību, ka “Latvijas Avīzē” vēl kaut cik turamies, lai gan jau arī grēkojam ar ierēdnieciskās valodas pārkopēšanu…

D. Terzena: Šinī brīdī varu atviegloti uzelpot, jo “Mājas Viesī” ir ļoti laba rakstu valoda un autori, kas pamatā pulcējušies ap žurnālu, ir gandrīz nevainojami latviešu valodas pratēji. Ja ir runa par jaunākās paaudzes žurnālistiem, ar kuriem nākas saskarties, vadot “Mājas Viesi”, tad gan var redzēt brīžam īstas valodas katastrofas. Bet es kā redaktore vēl esmu gatava cīnīties ar piesārņotu, neideālu valodu, ja vien būtu saturs. Bet, ja nav ne labskanības, ne satura, tad rokas nolaižas.

 

Šķiet, varas aprindās vēl vienīgi Valsts prezidents Egils Levits turpina runāt par preses sūtību, nozīmīgo lomu, neatsveramo vietu demokrātijas procesos.

L. Rasa: Prezidents bija iesniedzis valdībai dokumentu par laikrakstu, žurnālu kā platformas svarīgumu, kur saglabāties un attīstīties valodai, lūdzis sagatavot vadlīnijas, kā palīdzēt to īstenot. Bija pat rosinājums, lai valsts atbalstītu korektoru darbu apmaksu, bet par atbildi neko nedzirdam.

 

Pirms 45 gadiem kādam zēnam atvērās durvis uz Kluča kunga nama bēniņiem, kur viņš piedzīvoja vienu no lielākajiem brīnumiem savā mūžā – atrada iesietu “Atpūtu” grēdas, kuras varēja studēt stundām ilgi! Vai ticat un cerat, ka pēc piecdesmit gadiem cits, līdzīgi sajūsmīgs zēns atradīs “Mājas Viesa” sējumus, “Latvijas Avīžu” krāvumus?

D. Terzena: Es būtu ļoti lepna par to. Jāņem vērā, ka tikai mūsu iznākšanas gadā dibināja uzņēmumu “Google”. Nebija ne sociālo tīklu, nekā, un ir stipri pagarš laika nogrieznis, kad par daudzām lietām “Mājas Viesī” drukātais kādam var izrādīties vienīgais informēšanas kanāls un unikālais avots. Jācer, bēniņos sējumi mitrumā nesapūs, ugunī nesadegs, žurkas nesagrauzīs, tad tas paliks kā akmenī iecirsts!

 

Kādi rezultāti 2023. gada abonēšanas kampaņai?

L. Rasa: Avīzēm abonēšanas kampaņas ir kā politiķiem vēlēšanas, bet tikai katru gadu. Esam ārkārtīgi pateicīgi, ka šajos grūtajos laikos, kad Latvijas cilvēkiem jādomā par primārākajām vajadzībām, par ēdienu, siltumu, veselību, un zinām, cik jātērē naudas, lai samaksātu par apkuri, zālēm, lai norēķinātos veikalā, daudzi atraduši par iespējamu atvēlēt daļu ienākumu arī mūsu izdevumu izrakstīšanai. Lai taptu laba žurnālistika, žurnālistu darbs ir jāapmaksā, un paldies tiem tūkstošiem mūsu abonentu, kas palīdz to darīt ar savu ieguldījumu.

D. Terzena: Paldies arī visām bibliotēkām, kas izvēlējušās turpināt piedāvāt apmeklētājiem lasīt mūsu izdevumus. Un paldies pastniekiem, kas piegādā “Latvijas Avīzi”, “Mājas Viesi” pa slideniem vai dubļainiem ceļiem, putenī un slapjdraņķī katrā mājā, kur tos izrakstījuši.

 

Mūsu valsts izaugusi arī no avīzēm

Apaļas jubilejas ir ne tikai mūsu izdevumiem – tikko 2022. gadā tika svinēti visas latviešu preses divsimt gadi. Pirms 200 gadiem – 1822. gada janvārī – Jelgavā iznāca pirmā regulārā laikraksta latviešu valodā “Latviešu Avīzes” pirmais numurs. Šis zīmīgais skaitlis iekļauts arī profesora Aināra Dimanta grāmatā “Latvijas prese 200 gados: no “Latviešu Avīzēm” līdz digitālo mediju laikmetam”, ko izdevusi izdevniecība “Latvijas Mediji”.

Grāmatā var iepazīt Latvijas žurnālistiku no tās pirmsākumiem līdz mūsdienām, tajā skaitā arī vērtējumu par “Latvijas Avīzes” darbu.

“Latvijas preses vēsture Dr. phil. Aināra Dimanta monogrāfijā atklājas kā aizraujošs stāsts, kas pilns intriģējošām detaļām un negaidītiem pavērsiena punktiem. Monogrāfija ir rezultāts nopietnam un pamatīgam darbam, ko raksturo autora erudīcija, prasme veidot izklāstu saistošā valodā, plašas zināšanas par norisēm medijos un sabiedrībā. Preses vēsture tajā attēlota ciešā sasaistē ar Latvijas vēsturisko procesu, politiskajiem un ekonomiskajiem notikumiem, ne tikai aprakstot procesus, bet arī formulējot problēmas,” raksta filoloģijas doktors Pauls Daija.

Lūk, fragments no grāmatas nodaļas “Dzimtbūšanas atcelšana kā otrais pavērsiens latviešu vēsturē”, kas parāda pirmo latviešu avīžu pirmsākumus:

“Pirmā latviešu avīze “Latviešu Avīzes” iznāca ik nedēļu Jelgavā (1822–1915), kļūdama par ilglaicīgāko latviešu laikrakstu Latvijas preses vēsturē. [..] Didaktiski pamācošā, aizbildnieciskā un tādējādi zemnieku kārtai domātā laikraksta tirāža ar laiku pieauga no 200 līdz 4100 eksemplāriem. [..] Nedēļas laikraksts “Mājas Viesis” (1856–1910) pirmā latviešu redaktora Anša Leitāna vadībā (iepriekš tie visi bija vācbaltiešu mācītāji) bija pirmais, kas publicēja jaunlatviešu viedokļu rakstus par vēsturi, mitoloģiju, kultūru un valodu, un par māju nomu un izpirkšanu, tādējādi līdz ar informāciju propagandu apvienojot ar aģitāciju. [..]

Taču īstā latviešu politiskā žurnālistika radās ārpus Latvijas teritorijas. Tas notika impērijas galvaspilsētā Pēterburgā līdz ar “Pēterburgas Avīzēm” (1862–1865) – pirmoreiz pašu latviešu izdoto un politisko nedēļas laikrakstu mērenākas cenzūras pakļautībā [..]. Izdevēji un redaktori bija jaunlatvieši Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons un Juris Alunāns. Viņi sākotnēji pārstāvēja akadēmiski izglītoto latviešu mazākumu ar kopības sajūtu par savu kultūras nāciju, valodu un tradīcijām [..].

Savu avīzi jaunlatvieši pozicionēja galvenokārt nevis kā propagandas līdzekli, bet gan liberālās demokrātijas izpratnē kā plašsaziņas, respektīvi, komunikācijas daļu, kā šajā redakcijas rakstā, kas nereti ticis pierakstīts K. Valdemāram: “Pilnīgas avīzes ir visas pasaules laiku grāmata. (..) Un par visām lietām viņas ir tā mēle, ar ko vienas sabiedrošanās (valstības un tautas) locekļi sarunājas. (..) Avīzes lasīt tāpēc cits nekas vairāk nav, kā par tās sabiedrošanas būšanu, vai nu tā ir valstība, vai tauta, vai cilts, pie kuras katrs pieder, ziņas dabūt, kopā ar viņu sajust un domāt un runāt, tas ir: pie šās sabiedrošanas un pie visas cilvēcības dzīvības daļu ņemt.” [..]

Kopš 1860.–1880. gadiem avīžu lasīšana jau bija būtisks Latvijas sociālās un kultūras dzīves faktors. Kā uzskatāmi rādīja “Pēterburgas Avīžu” (lasoša zemnieka saime) un to iespaidā arī “Mājas Viesa” (saviesīga lasīšana pie dzēriena kausa) un “Latviešu Avīžu” (godbijīga ģimene dārza lapenē lasīšanas brīdī) tituli jeb galviņas, kuras laikrakstu lasīšanu tā vai citādi tēloja kā kopā būšanu, latviešiem radās kopīga lasīšanas tradīcija. Avīzes un žurnāli visiem, kam bija pieejami plašsaziņas mediji latviešu valodā, radīja kopīgu ideālo telpu pāri guberņu robežām. Tādēļ, pārfrāzējot Jāni Čaksti, var teikt – jā, mūsu valsts ir izaugusi ne vien no biedrībām, bet vēl vairāk – no avīzēm.”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Putina kritiķis nosauc datumu, kad kapitulēs Krievijas armija. Kāpēc tieši šajā dienā? 17
Lapsa: Tas nav vienkārši apkaunojums, ka valsts nespēj izsniegt pilsoņiem pases un ID kartes, tas ir.. 48
Šmits par palīdzību un ekonomiku. “Latvija ziedo lielas kravas ar olām, bet ukraiņi par pazeminātu cenu citas pārdod Latvijai” 14
Nākamās nedēļas sākumā Latviju šķērsos siltā atmosfēras fronte. Vai ziemai gals?
VIDEO. Portugālē mazā ciematiņā atrasts visvecākais dzīvojošais suns pasaulē. Viņa vecums pārspēj visus zināmos rekordus
Lasīt citas ziņas
Manskis: Tie, kas šeit balso par Putinu, negrib, lai Latvija atkal būtu Krievijas Impērijā, viņi vienkārši grib ieriebt Latvijai 23
“Mēs gaidām Austrijas valdības lēmumu.” Lietuva sola boikotēt EDSO PA sesiju, ja tajā piedalīsies Krievija 4
Slaidiņš: Neesmu teicis, ka tur viss ir slikti, bet ukraiņi paši atzīst – nav viegli..
Live TEKSTA TIEŠRAIDE. ASV analītiķi: Putins pārvērtējis Krievijas armijas spēkus, liekot sagrābt Donbasu līdz martam
1933. gada 3. februārī. “Vācu dzīves telpa”: Hitlera vīzijās vācu “Lebensraum” stiepās līdz Urāliem un ietvēra arī Skandināviju
21:50
ES vienojas par cenas griestiem Krievijas naftas produktiem
21:35
Blinkens atliek vizīti Pekinā pēc tam, kad Ķīnas balons ielidoja ASV gaisa telpā
21:12
88 gadu vecumā miris spāņu modes dizainers Pako Rabane 1
Blinkens atliek vizīti Pekinā pēc tam, kad Ķīnas balons ielidoja ASV gaisa telpā
“Jums neērti nav?”: TV personība Žaklīna Cinovska nikna uz Latvijas bankām, kas turpina pelnīt Ukrainā
CVK pārbaudījumu priekšā: Vairāki deputāti Saeimā atzīst, ka aizvadītajos gados iestāde “ir turēta bada maizē”
Šmits par palīdzību un ekonomiku. “Latvija ziedo lielas kravas ar olām, bet ukraiņi par pazeminātu cenu citas pārdod Latvijai” 14
Latvijas U-17 izlases galvenais treneris: “Man joprojām lielāko baudu sagādā pats process”
SPECIĀLIZLAIDUMS. Jaunākais par karu Ukrainā 5
Slimnīcas satrauktas par finansējumu: ja netiks rasts risinājums, būs apdraudēta spēja nodrošināt pacientiem vajadzīgos pakalpojumus
VIDEO. Portugālē mazā ciematiņā atrasts visvecākais dzīvojošais suns pasaulē. Viņa vecums pārspēj visus zināmos rekordus
Samits Kijivā apliecina ES politisku, militāru un ekonomisku solidaritāti ar Ukrainu
Lapsa: Tas nav vienkārši apkaunojums, ka valsts nespēj izsniegt pilsoņiem pases un ID kartes, tas ir.. 48
Pasteidzies izdarīt to, ko neizdarīji vakar! Horoskopi 4.februārim 1
Ko Krievija par katra “Leopard” iznīcināšanu sola saviem karavīriem? To pašu, ko senākos laikos
Kļuvis zināms, cik daudz dzīvojamās mājas cietušas Jēkabpils novada plūdos
Pūtīs auksts vējš. Laika prognoze sestdienai
KNAB lietā par kukuļošanu Ropažu pašvaldībā, iespējams, iesaistīti arī deputāti 5
Matroškas, degvīns un pat Čeburaška: Artūrs Mednis nosauc populāras lietas, kuras patiesībā krievi “nozaga” citām tautām 13
FOTO. Interesantākie galamērķi ģimenes brīvdienām: ko apskatīt Lietuvā un Igaunijā?
Putina kritiķis nosauc datumu, kad kapitulēs Krievijas armija. Kāpēc tieši šajā dienā? 17
Zatlers: Latvijā dzīvojošie Krievijas pilsoņi ir līdzatbildīgi par Putina karu Ukrainā 3
Vai saules paneļus patiešām var ierīkot uz jebkura jumta seguma? Izrādās, viens izņēmums tomēr ir
Pārnes biznesu uz Saeimu: deputāte Vīksna iesaista vīna reklamēšanā Saeimas priekšsēdētāju Smiltēnu un ministru Sprindžuku 48
“Z” francūzis
Nākamās nedēļas sākumā Latviju šķērsos siltā atmosfēras fronte. Vai ziemai gals?