Kultūra
Teātris un kino

Itāļu komēdija opernama sezonas noslēgumā 16


Inga Šļubovska-Kancēviča Norīnas lomā atkal varēja parādīt gan virtuozu grāciju, gan lirisku noskaņu valdzinājumu. Attēlā: kopā ar Jāni Apeini, kurš iejuties doktora Malatestas lomā.
Inga Šļubovska-Kancēviča Norīnas lomā atkal varēja parādīt gan virtuozu grāciju, gan lirisku noskaņu valdzinājumu. Attēlā: kopā ar Jāni Apeini, kurš iejuties doktora Malatestas lomā.
Publicitātes (Kristapa Kalna) foto

Ar Rīgas Operas festivālu tūlīt noslēgsies Latvijas Nacionālās operas 2017. – 2018. gada sezona, un tajā līdzās diviem baletiem jauniestudējumu piedzīvoja četri vokāli skatuviski opusi – opernama radošajā vēsturē aicināja ielūkoties Džakomo Pučīni “Turandotas” uzveduma atjaunojums, latviešu komponistu daiļradi pārstāvēja Zigmara Liepiņa “Turaidas Roze”, bet kaut ko laikmetīgāku – Igora Stravinska “Izvirtības hronika”. 2018. gada 24. maijā pirmizrāde pienāca ceturtajam iestudējumam – Gaetāno Doniceti operai “Dons Paskvāle”.

Zināma līdzība šeit saskatāma ar Stravinska un viņa domubiedru veikuma ironiskajām intonācijām un košo vizualitāti, taču pirmām kārtām asociācijas raisījās ar 2014. gada inscenējumu Volfganga Amadeja Mocarta operai “Figaro kāzas” – abos gadījumos kā iestudējuma veidotāji pieaicināti ārzemju viesmākslinieki, kuri operas darbības laiku pārcēluši tuvāk mūsdienām, izmantojot postmodernas spēles elementus. Taču tur paralēles arī beidzas, jo “Dona Paskvāles” stāsts 50. gadu itāļu kinokomēdijas ietvaros iekļāvās organiskāk nekā Mocarta opera 80. gadu Dienvidamerikas vidē, turklāt sezonas noslēgumā šis Doniceti darbs iederējās ļoti labi – pirmkārt, “Dons Paskvāle” Latvijā pēdējoreiz iestudēts 1950. gadā, un jādomā, ka pašlaik palicis pavisam maz liecinieku Edgara Tona diriģenta karjeras agrīnajam posmam, otrkārt, maija nogalē operas apmeklētāji sagaidīja jauku, nepretenciozu un stilistiski vienotu komēdiju. Ne vairāk un ne mazāk.

Šīs mākslinieciskās atmosfēras iedzīvinājumā operas orķestris Mārtiņa Ozoliņa vadībā iejutās bez liekām problēmām. Šķiet, ka te drīzāk varētu nogurdināt triju stundu hronometrāža nekā Doniceti instrumentālais skaņuraksts, taču orķestra spēlē arī trešajā cēlienā īpašu nogurumu nejuta – solistu pavadījuma funkcijas tika realizētas gana prasmīgi, temporitma plūdums nekur neapstājās, un virspusējākas epizodes regulāri kompensēja muzikāli piepildītāks sniegums. Sava loma te bija arī operas korim, kurš gan komisku, gan dramatisku darbu uzvedumos iegūto reputāciju apstiprināja arī šoreiz.

Doniceti operas jaun­iestudējumā pašu donu Paskvāli dziedāja Krišjānis Norvelis, Norīnu – Inga Šļubovska-Kancēviča, doktoru Malatestu – Jānis Apeinis, bet Ernesto – Latvijas publikai jau pazīstamais turku tenors Tansels Akzeibeks. Šāds lomu sadalījums, ņemot vērā Latvijas Nacionālās operas resursus, bija gluži labi saprotams, no tā varēja sagaidīt radošus panākumus, un pirmizrādē solistu uzstāšanās patiešām nelika vilties. Vispirms jau jāsecina, ka operdziedātāju priekšnesums atbilda Doniceti laikmeta belkanto stilam un komiskās operas žanra kritērijiem, kas noteica konkrētiem raksturmodeļiem piemērotus tipāžus – tie bija redzami uz skatuves, un viņu atšķirības uzskatāmi izpaudās arī dziedājumā. Reti kurā iestudējumā solistu interpretācijas rakursi un viņu muzicēšanas vokālie vaibsti bijuši tik kontrastaini – tā Krišjāņa Norveļa komiskā raksturloma veidoja spilgtu pretstatu doktora Malatestas inteliģencei un ironijai Jāņa Apeiņa atspoguļojumā, kas savukārt vienlīdz atšķīrās no romantiska mīlētāja pārdzīvojumiem Ernesto tēlā un Norīnas daudzpusīgajā dabā ietvertās asprātības un vitalitātes. Šīs lomu spēles tad arī pastiprināja iedarbību vairākiem kolorītiem izrādes brīžiem, piemēram, ainai, kurā Paskvāle un Malatesta vienojās kopējā ātrrunā (izteiksmes līdzeklī, kas parasti atrodas vienīgi Krišjāņa Norveļa arsenālā), un visi četri solisti iestudējuma mākslinieciskos principus viscaur īstenoja pārliecinoši. Kopumā tas attiecināms arī uz vokālo piepildījumu un slīpējumu – dona Paskvāles loma Norvelim padevās bez grūtībām, Norīnas lomā Šļubov­ska-Kancēviča atkal varēja parādīt gan virtuozu grāciju, gan lirisku noskaņu valdzinājumu, ar tembrālu un emocionālu izteiksmību daudzkārt priecēja Tansels Akzeibeks, bet Jāņa Apeiņa muzikālais un skatuviskais sniegums raksturojams kā spožs.

Mazāk pārsteigumu radīja iestudējuma konceptuālie risinājumi un vizuālais veidols, ko realizēja režisors (un viens no scenogrāfiem) Džordžo Barberio Korseti, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Frančesko Espozito un veseli trīs videomākslinieki – Igors Renceti, Alesandra Solimene un Lorenco Bruno. Šāds videoprojekciju īpatsvars atkal atsauca atmiņā Stravinska “Izvirtības hroniku” (un Jura Karlsona baletu “Antonija #Silmači” arīdzan), taču šoreiz šis radošais paņēmiens bija nepieciešams kā papildinājums scenogrāfijas uzsvērtajai funkcionalitātei, turklāt pretstatā iepriekšminēto inscenējumu daudznozīmībai šeit viss tika parādīts skaidri un konkrēti – vai nu šādā veidā atklājot darbības personu iekšējo pasauli, vai arī, visbiežāk, ar humora izjūtas palīdzību komentējot skatuviskās norises. Rezultāts varbūt arī nebija diez ko izsmalcināts – katrā ziņā vairāki izrādes parametri šķita pārāk raupji, vienkāršoti vai atkārtoti pār mēru, taču kop­aina tomēr veidojās gluži veiksmīga. Nevar noliegt, ka iestudējuma autoriem piemīt gaumes un stila izpratne, jau pieminētā humora izjūta un komēdijas žanram neiztrūkstošais skatījuma vieglums; un galu galā vismaz daļēji jāpievienojas režisora publiski paustajam: “Mūsu personāži nav karikatūras, drīzāk poētiski veidojumi, kas ļoti līdzinās dzīvei.” Par atbilstību dzīvei nezinu, taču, kā zināms, pat visekscentriskākās karikatūras itin viegli atvedināmas no grotesko frīku parādes ārpus opernama sienām – un arī no šāda skatpunkta poēzijas klātbūtne “Dona Pas­kvāles” uzvedumam nāk tikai par labu.

LA.lv