Foto – LETA

Klasika un pirmatskaņojumi Jāņa baznīcā 0

Pirms trim gadiem Hermaņa Brauna fonds pēc tā vadītājas Innas Davidovas iniciatīvas aizsāka projektu “Ceļinieku piezīmes”, kurš, Ferenca Lista klavierdarbu cikla iedvesmots, pievērsās dažādu nacionalitāšu komponistu jaundarbu pirmatskaņojumiem un viņu sadarbībai ar ievērojamiem un daudzsološiem interpretiem.

Reklāma
Reklāma

 

Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Lasīt citas ziņas

Nu šī iecere ir noslēgusies ar koncertu “Mūzika dvēselei” Svētā Jāņa baznīcā 2013. gada 8. augustā, piedaloties akordeonistei Ksenijai Sidorovai, obojistam Martinam Danekam un kamerorķestrim “Glasperlenspiel Sinfonietta” Andresa Mustonena vadībā. Līdzās Volfganga Amadeja Mocarta un Džakomo Pučīni daiļrades paraugiem te skanēja četras iepriekš nedzirdētas partitūras – igauņu komponists Pēters Vehi bija uzrakstījis opusu “Viņa Svētībai” obojai un kameroķestrim, gruzīnu autoram Enri Lolašvili Hermaņa Brauna fonds pasūtīja “Adagio Nostalgie”, austriešu mūziķim Klausam Paijeram – “Tres santimientos” akordeonam un kamerorķestrim – šie darbi Latvijā tika spēlēti pirmoreiz, bet angļu diriģenta un komponista Dankana Vorda radītās “Svētceļnieka pārdomas” Ksenijas Sidorovas lasījumā savu pirm-atskaņojumu piedzīvoja tieši Jāņa baznīcā.

Nevar noliegt, ka šis jaundarbu kopums apvienojumā ar Mocarta un Pučīni darbiem sniedza daudzus patīkamus brīžus – gan tādēļ, ka tas precīzi atbilda koncerta pieteikumam “Mūzika dvēselei”, gan arī teicamo interpretāciju dēļ. Taču nebija arī noslēpjams tas, ka, atskaitot Paijera “Tres santimientos”, par kuru ir atsevišķs stāsts, visi trīs jaunradītie darbi tika veidoti pēc viena modeļa – šeit komponisti bija rakstījuši lēni plūstošu, samērā introverta rakstura un liriskas iedabas mūziku ne tikai līdz robežai, kad tajā ietvertās iespējas tika izsmeltas, bet vēl labu brīdi pēc tam.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tā rezultātā arī skaņdarbu atstātais iespaids bija vienāds – sākotnēji autoru veiksmīgās un gana savdabīgās mākslinieciskās idejas pievērsa sev nedalītu uzmanību, taču vēlāk, nekādiem jauniem tematiskās attīstības impulsiem tā arī nenākot, interese atslāba, līdz fināls pienāca ar atvieglojumu, ka komponists tomēr nav labi uzsākto darbu sabeidzis pavisam.

Šai ziņā par visuzskatāmāko piemēru izvērtās Pētera Vehi partitūra “Viņa Svētībai”. Izteiksmīgās obojas kantilēnas un tām pretstatītais stīgu orķestra faktūras, tembru un harmoniju bagātīgums liecināja par patiesu komponista profesionalitāti – taču jo tālāk, jo uzstājīgāk autors atgriezās pie iepriekš jau dzirdētiem motīviem, mūzikas konvencionāli austrumnieciskajām intonācijām, vienlaikus raisot neizpratni, un visbeidzot orķestra mūziķu skandētās 
vārsmas darba noslēgumā atstāja neatbildētu jautājumu – kāda tam bija konceptuālā nozīme un nepieciešamība? Enri Lolašvili radītais “Adagio Nostalgie” turpretī sākumā valdzināja ar poētisku izteiksmi un mākslinieciskā pārdzīvojuma patiesumu, arī šajā gadījumā atspoguļojot komponista prasmi orientēties stīgu orķestra piedāvātajās iespējās. Žēl tikai, ka mūzikas ritējums tā arī palika mierīgs un rēns, jo partitūrā ieslēpto temporitma un harmoniskā zīmējuma daudzveidīgumu komponists bez bažām varēja aktualizēt daudz pamanāmāk. Neraugoties uz to, ka Dankanam Vordam ir tikai 24 gadi, tieši viņa rakstītās “Svētceļnieka pārdomas” šķita intriģējošākās, mūzikas tematismā ietvertajam noskaņu spriegumam un intelektuālajam dzīvīgumam turpinoties vēl ilgāku laiku pēc sākuma taktīm.

Jāteic, ka visinteresantāk bija klausīties pašu pirmo programmā iekļauto skaņdarbu – Mocarta divertismentu Fa mažorā. To nodrošināja ne tikai Mocarta ģenialitāte, bet arī Mustonena ekspansīvā muzicēšana, piešķirot skanējumam īpašu intensitāti un baznīcas akustikas apstākļos spējot izveidot pārskatāmu frāzējumu un dramaturģisko arhitektoniku. Tāpat arī pilnskanīgs un atraisīts sniegums raksturoja interpretāciju Pučīni elēģijas “Krizantēmas” liriskajām lappusēm.

Andresa Mustonena vadītā “Glasperlenspiel Sinfonietta” atskaņojuma emocionālo piepildījumu nezaudēja visa koncerta gaitā – stīgu orķestris, kura spēle izcēlās ar siltu, dziedošu toni, precīzi atsaucās diriģenta īstenotajai muzikālās domas virzībai, savukārt par spilgtiem, pārdomātiem un artistiskiem interpretācijas paraugiem jānosauc gan Martina Daneka, gan Ksenijas Sidorovas priekšnesumi.

Koncerta fināls ar Klausa Paijera “Tres santimientos” apliecināja, ka pēc ilgas kavēšanās introspektīvas ievirzes skaņu ainavās austriešu komponista tango bija īsti vietā. Autors šim darbam bija spējis piešķirt visnotaļ simpātiskus vaibstus. Un Paijera veikums tad arī palīdzēja formulēt noslēguma secinājumus – dīvaini tomēr, ka šajā koncertā neatradās vieta neviena latviešu komponista mūzikas pirmatskaņojumam, un esmu diezgan drošs, ka Mustonens, Daneks un Sidorova nākotnē atsauktos arī šādam aicinājumam. Turpretī Pēteram Vehi, Dankanam Vordam un Enri Lolašvili es ieteiktu pēc gadiem diviem palūkoties uz saviem skaņdarbiem atkal, ar svaigāku skatu – nav šaubu, ka tajos ietvertās idejas un intonācijas ir pelnījušas pārliecinošāku īstenojumu.

Reklāma
Reklāma