Latvijā
Vēsture

Krievijas karaspēks izvācas no Latvijas. 30 svarīgākie notikumi Latvijai 16


Simboliska bija arī Skrundas radiolokācijas stacijas jaunās ēkas uzspridzināšana 1995. gada 4. maijā.
Simboliska bija arī Skrundas radiolokācijas stacijas jaunās ēkas uzspridzināšana 1995. gada 4. maijā.
Foto – Aldis Jermaks

Savā 30 gadu jubilejā “Latvijas Avīze” atskatās uz aizvadītajiem gadu desmitiem un notikumiem, procesiem, kuri bijuši īpaši svarīgi mums un Latvijai.

Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas sākās 1992. gada 19. martā saskaņā ar iepriekš panākto vienošanos.

Izdevumā “Latvijas valsts atjaunošana” Tālavs Jundzis norāda, ka 1991. gada septembrī Latvijā atradās 51 348 PSRS bruņoto spēku militārpersonas, to skaitā 13 530 virsnieki, 7513 praporščiki, 30 305 seržanti un kareivji. Latvijā bija izvietotas trīs padomju divīzijas, septiņas brigādes un trīs karaskolas. Pie šiem skaitļiem vēl jāpieskaita padomju Baltijas jūras kara flotes jūrnieki, padomju militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumu darbinieki, kuri nereti bija saistīti ar padomju armiju, un šeit uz dzīvi palikušie padomju atvaļinātie militārie pensionāri un viņu ģimenes locekļi. Šajā skaitā nebija iekļautas arī PSRS Iekšlietu ministrijas Iekšējā karaspēka un Valsts drošības komitejai pakļautā Robežapsardzības karaspēka militārpersonas.

1994. gada 31. augustā Krievijas Ziemeļrietumu karaspēka grupas pavēlnieka vietas izpildītājs F. Meļņičuks ziņoja Latvijas prezidentam Guntim Ulmanim, ka Krievijas Federācijas bruņoto spēku izvešana no Latvijas ir pabeigta. Pulksten 18 no Rīgas starptautiskās lidostas pacēlās un Latvijas gaisa telpu atstāja pēdējā Krievijas bruņoto spēku lidmašīna. Par godu šim notikumam Rīgā Latviešu biedrības namā notika svinīgā sanāksme.

Latvijas teritorijā palika viens Krievijas militārais objekts – radiolokācijas stacija Skrundā, kas darbojās līdz 1998. gadam un līdz 2000. gadam tika demontēta.

Eksprezidents Guntis Ulmanis: “Raugoties no šodienas skatu punkta un no šī gadsimta pozīcijām vērtējot, vai karaspēka izvešanas jautājumā viss tika izdarīts perfekti, jāteic, ka mēs izdarījām maksimālo, ko toreiz varējām. Karaspēka izvešana bija viens no stratēģiski svarīgākajiem punktiem ne tikai Baltijas valstu, bet arī rietumvalstu un arī Amerikas politikā. Bija svarīgi Krievijas militārās robežas atstumt tālāk uz austrumiem.

Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas mums militāro personu izvešanas jautājums bija daudz smagāks, jo Baltijas militārais centrs atradās Rīgā un ap to. Kad bijām panākuši kaut kādu robežšķirtni šajos jautājumos, šķita, ka vajadzētu iet vēl tālāk savās prasībās, tomēr, konsultējoties ar rietumvalstu vadītājiem un ASV prezidentu Bilu Klintonu, nolēmām, ka galvenais stratēģiskais uzdevums ir panākt karaspēka aiziešanu no Baltijas valstīm, lai nerastos iespējas tālākiem militāriem saasinājumiem, un tikai pēc tam risināt pārējos jautājumus. Jāteic, ka tas bija pareizs lēmums, jo būtu grūti iedomāties, kā mēs varētu panākt Krievijas karaspēka izvākšanos, ja to būtu stiepuši garumā.

Pēdējos pārdesmit gados ir labi redzamas Krievijas bažas par to, kāpēc karaspēks tik vienkārši aizgājis no Baltijas valstīm. Toreiz Krievijā iekšējās problēmas bija daudz asākas un dinamiskākas nekā patlaban. Paldies Dievam, ka šo karaspēku izvedām un šobrīd esam NATO ietekmes sfērā ar savu bruņojumu.

Latvijas un Baltijas attīstības kontekstā karaspēka izvešana no trim Baltijas valstīm bija izšķirošais solis Baltijas neatkarības galīgajai nostiprināšanai. Jautājums par militārajiem pensionāriem tika uzticēts valdības struktūrām, kuras uzskaitīja, kontrolēja, kas ar šiem cilvēkiem notiek. Manuprāt, viņu ietekme uz Latvijas nākotni un politiku ar katru gadu mazinājusies. Militāro pensionāru iespaids vairs nav un nevar būt tik būtisks, lai mēs celtu trauksmi starptautiskā līmenī.”

LA.lv