Viedokļi
Komentāri

Ainārs Dimants: Latvieši – kā apiņi ap citu būvētiem balstiem 16

Foto – Ieva Lūka/LETA

Kad Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), audiovizuālo mediju pakalpojumu regulators mūsu valstī, iepriekšējā sasaukumā (līdz šā gada februārim) izmēģināja ES direktīvas visas sniegtās iespējas Krievijas agresīvās propagandas ierobežošanā, netrūka pamācītāju, kuriem šie soļi (naudas sodi, retranslācijas apturēšana līdz pat pusgadam un citi) šķita vai nu par maz, vai gluži otrādi – par daudz. Tikai neviens regulators Eiropas Savienībā neizdarīja vairāk un Latvijas un Lietuvas regulatori bija vienīgie, kuri pēc Krievijas agresijas pret Ukrainu un Krimas aneksijas 2014. gadā reaģēja tik asi. Baltijas valstu ministri toreiz bija pirmie, kas prasīja iespējami ātri grozīt šo Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu (pieņemta 2010. gadā) jeb, kā vāciski to sauc precīzāk, vadlīniju, kura regulē ES kopējo audiovizuālo mediju pakalpojumu tirgu un uz kuras pamata savukārt veidots mūsu Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums un tā izpildes uzraugs – regulators.

Tagad, kad pēc trijiem gadiem Igaunijas prezidentūras laikā direktīvas grozīšana, iespējams, šogad noslēgsies (tā jau nonākusi līdz pirmajam lasījumam Eiropas Parlamentā, un šā gada 23. maijā ES Padome, kas pārstāv dalībvalstis, par to jau panāca vispārēju pieeju) un, visticamāk, sekos divu gadu pārejas periods tās ieviešanai, ir jāizvērtē, vai runas par draudīgo ģeopolitisko situāciju tiešām ir pārvērtušās politiskos darbos. Īsumā sakot – panākumi ir, taču pēc tam, kad Eiropas Komisija 2016. gada 25. maijā publicēja savu grozījumu priekšlikumu, lielākoties tie nav oficiālās Rīgas, bet vairāk Viļņas un Tallinas rosināti, un tie vēl nav pietiekami.

Lietuvas nostāja

Oficiālā Viļņa jau no paša sākuma ir centrējusies uz tā saukto trešo valstu (tātad nevis ES dalībvalstu) audiovizuālo mediju pakalpojumu sniedzēju jurisdikcijas kritērijiem, jo līdz šim Maskavas televīziju kanāli krievu valodā, kuru mērķ-auditorija ir Baltijas valstīs un kuri saturu veido galvenokārt ārpus ES, labprāt ir reģistrējušies Londonā un Stokholmā, tādējādi iegūstot attiecīgo dalībvalstu jurisdikciju. Tas nozīmē, ka tiesiski tās kļūst par šo kanālu izcelsmes valstīm. Bet Krievijas kanālu aktīvs monitorings tur netiek veikts ne par Eiropas darbu būtisku īpatsvaru (tam jābūt lielākajai daļai no raidlaika), ko direktīva prasa visiem ES jurisdikcijā esošiem kanāliem, ne attiecībā uz naida kurināšanu, ko tā nosaka ierobežot. Direktīvā deklarētie audiovizuālās politikas mērķi stiprināt kopīgo tirgu un aizsargāt patērētājus no kūdīšanas uz vardarbību vai naida kurināšanu tādējādi netiek sasniegti. Taču to vai citu iemeslu dēļ tieši šajā punktā grozījumos nozīmīga progresa nav.

Toties lietuviešu aktīvi izceltajā otrajā jautājumā – par nacionālo drošību kā kanālu pieejamību ierobežojošu kritēriju – tika gūti panākumi jau Eiropas Komisijas priekšlikumā, ko atbalstīja arī Latvija. Proti, izņēmuma gadījumos uzlabojot atkāpšanās iespējas no izcelsmes valsts pamatprincipa: “Dalībvalstis nodrošina uztveršanas brīvību un savā teritorijā neierobežo audiovizuālo mediju pakalpojumu retranslāciju no citām dalībvalstīm tādu apsvērumu dēļ, kuri ietilpst šīs direktīvas koordinētajās jomās.” Tagad beidzot paredzēts, ka turpmāk dalībvalstis varēs atkāpties no šī punkta, ja citas dalībvalsts jurisdikcijā esošs mediju pakalpojumu sniedzējs “apdraud vai rada nopietnu un smagu risku, ka tie varētu apdraudēt sabiedrisko drošību, tostarp valsts drošības un aizsardzības nodrošināšanu”.

Igaunijas nostāja

Igaunijas regulators, tieši pretēji, nekādus Krievijas kanālu retranslācijas ierobežošanas pasākumus nav veicis un neveic arī aktīvu monitoringu. Tomēr Igaunija nacionālajā pozīcijā (dokuments, ko pieņem katras valsts valdība pēc Eiropas Komisijas priekšlikuma saņemšanas) atšķirībā no Latvijas uzreiz pauda atbalstu skaidrākiem noteikumiem par pakalpojumu sniedzēju jurisdikciju, līdzīgi kā lietuvieši.

Turklāt igauņi izteica skaidru nostāju arī par to, ka ārkārtas situācijās, tātad “steidzamos gadījumos, kas rada skaidru un tūlītēju risku sabiedriskajai drošībai”, pietiek ar viena, nevis trīs pārkāpumu konstatēšanu kā līdz šim vispārējā kārtībā, lai ierobežotu attiecīgo pakalpojumu sniegšanu. Saskaņotajā direktīvas grozījumu projektā šī norma, ko Latvija atbalstīja vien vispārēji, kā “steidzamības procedūras iekļaušanu direktīvā” ir iekļauta, un arī tas ir panākums.

Latvijas nostāja

Atšķirībā no Viļņas un Tallinas oficiālā Rīga trešo valstu televīzijas kanālu jurisdikcijas jautājumā uzsvēra tikai sadarbības stiprināšanu starp dalībvalstu regulatoriem un proaktīvu regulatoru pieeju (kas ir panākts, piemēram, attiecībā uz iecerēta pakalpojuma iepriekšēju paziņošanu saņēmējvalstij un tās informācijas saņemšanu u. tml.), bet it īpaši atbalstīja jau Eiropas Komisijas paredzēto publiski pieejama saraksta veidošanu, kurā būtu uzskaitīti audiovizuālo mediju pakalpojumi un to jurisdikcijas, bet joprojām nav pieņemts Latvijas ierosinājums par šī saraksta papildināšanu ar norādēm par kanālu mērķauditorijas valodām un saņēmējvalstīm.

Tāpat šimbrīžam nav īstenojies cits izšķirošs Latvijas uzstādījums, ka dalībvalstis ne tikai “var”, kā teikts pašlaik saskaņotajā projektā, bet ka tām ir pienākums pieņemt “leģislatīvus pasākumus” (likumus un noteikumus), kas paredzētu, ka “to jurisdikcijā esošie audiovizuālo mediju pakalpojumu sniedzēji dara pieejamu informāciju par savu īpašumtiesību struktūru, tostarp faktiskajiem īpašniekiem, kā arī informāciju, kas saistīta ar politiski redzamām personām, kurām pieder mediju pakalpojumu sniedzēji”.

Arī Rīgas vēlme direktīvā iekļaut prasību, lai ziņas un aktuālo notikumu raidījumi tiktu pasniegti ar pienācīgu precizitāti un neitralitāti, pagaidām palikusi vēlmes līmenī. Dīvaini, ka nacionālajā pozīcijā nav pat pieminēts, tātad ignorēts NEPLP oficiāli paustais atšķirīgais viedoklis: ja televīzijas kanāls nepārprotami ietver noteiktas dalībvalsts auditorijai īpaši mērķētu reklāmu, tam jāreģistrējas šīs saņēmējvalsts jurisdikcijā. Attiecīgā dalībvalsts tad ir patiešām ieinteresēta un gan tehnisku, gan valodas zināšanu iemeslu dēļ arī spējīga veikt aktīvu monitoringu, kas par Latvijā redzamiem televīzijas kanāliem krievu valodā, piemēram, Londonā nemaz nav iespējams, lai gan reģistrācijas maksa, un ne mazā, tiek samaksāta tur, nevis Rīgā.

Jāsecina, ka skaļas deklarācijas iekšpolitiskai lietošanai nav gājušas kopsolī ar skaidriem uzstādījumiem un diplomātisko cīņu starptautiskajā, Eiropas arēnā. Tur latviešiem arvien patīk kā apiņiem vīties gar galvenokārt citu būvētiem balstiem. Neizskatās jau nemaz tik slikti, ir pat skaisti, kad pienāk apiņu ražas laiks kā tagad. Bet sekmīgākam rezultātam savās interesēs noderētu proaktīvāka nostāja, pašiem vairāk iesaistot citus un iesaistoties kopdarbībā ar citiem.

LA.lv