Pasaulē
Vēsture

“Ļeņins mūžam dzīvs!” Pirms 95 gadiem sāka celt mauzoleju revolūcijas vadonim0

Foto: ITAR TASS / Scanpix / LETA

“Neceliet viņam pieminekļus…”

Pirms 95 gadiem, 23. janvāra vakarā, PSRS Centrālā izpildkomiteja izplatīja paziņojumu “Izveidot pie Kremļa sienas kapenes Ļeņina ķermeņa saglabāšanai starp Oktobra revolūcijas cīnītāju brāļu kapiem. Jau pāris dienas vēlāk dokumentos parādījās apzīmējums “mauzolejs”.

Ļeņins bija miris 1924. gada 21. janvāra vakarā pēc ceturtā asinsizplūduma smadzenēs. Viņa sieva Nadežda Krupskaja vēstulē lūdza: “Neļaujiet savām sērām pēc Iļjiča pārtapt ārējā viņa personības godināšanā. Neceliet viņam pieminekļus, viņa vārdā nosauktas pilis, nerīkojiet greznas svinības viņa piemiņai un tamlīdzīgi – visām šīm lietām viņš dzīves laikā pievērsa tik maz uzmanības, tās tik ļoti viņu nomāca.”

Tomēr, kad runa par “revolūcijas vadoni”, tuvinieku viedoklim bija ārkārtīgi maza nozīme. Jau tās pašas dienas vakarā tika izsaukts arhitekts Aleksejs Ščusevs, kuram deva četras stundas, lai viņš uzmestu kapeņu skici.

23. janvāra vakarā Ļeņina iebalzamēto ķermeni sarkanā zārkā ar vilcienu no Gorkiem, kur viņš nomira, atveda uz Maskavu. Tur zārku novietoja pie Padomju nama, kur no vadoņa triju dienu garumā varēja atvadīties tauta. Zārku apsargāja godasardze, kuras dalībnieki mainījās ik pēc desmit minūtēm – vairāk nekā 9000 cilvēku triju dienu laikā.

Sarežģījumus radīja tas, ka balzamēšana sākotnēji bija paredzēta īslaicīgam mērķim – tam, lai no Ļeņina pāris dienas varētu atvadīties tauta. Pirms idejas par mauzoleju tika izteikts priekšlikums apbedīt revolūcijas vadoni cinka zārkā Sarkanajā laukumā, vēlāk tika izteikta doma par atklātu zārku. Tomēr, kā jau minēts, ļoti ātri attīstījās ideja par Ļeņina ķermeņa saglabāšanu apskatei.

Galerijas nosaukums

Aizlūgumi un pasakas par “mūžam dzīvo”

Tauta, kura bija gana cietusi no Oktobra revolūcijas izpausmēm, Ļeņina nāvi uztvēra kā planētas mēroga traģēdiju un sēras. Īstā padomju propagandas mašīna vēl nebija sākusi darboties, taču Ļeņina gaišais tēls jau Krievijas iedzīvotāju priekšstatos bija nostiprinājies.

Bija skaidrs, ka tik neparasts, teju dievišķs cilvēks pelnījis īpašas kapenes.

Precīzāk – īpašu atdusas vietu, jo neiedomājami daudzi saukli “Ļeņins mūžam dzīvs!” uztvēra pavisam burtiski un uzskatīja, ka vadonis augšāmcelsies. Par to liecināja arī tautas folklora.

Tikai gadu pēc Ļeņina nāves, Ivanovovozņesenskas guberņā tika pierakstīta pasaka ar nosaukumu “Ļeņins nav miris, viņš dzīvs!”.

Līdzīga pasaka uzieta arī Vjatskas guberņā, un tā stāsta, ka Ļeņins pirms savas “it kā” nāves ārstam lūdzis izdarīt tā, lai viņš izskatītos miris: “Gribu paskatīties, kā tad viss notiks. Visi visu uz mani noveļ.” Ārsts piekrīt, Ļeņins tiek apglabāts “šķūnītī, ko sauc par mauzoleju”, aiz stikla, lai “nenobada ar pirkstiem”, bet laiku pa laikam Ļeņins no “šķūnīša” iznāk, lai paskatītos, kas pasaulē notiek. Un, ja ies pavisam slikti, atgriezīsies un ievedīs kārtību.

Zīmīgi, ka neviens cits no Krievijas jaunākās vēstures varoņiem nav nonācis vienā kompānijā ar karali Arturu, imperatoru Kārli Lielo, valdnieci Tamāru, mūsu pašu Imantu, kurš “nevaid miris, bet tikai apburts klus” un, īsti klāt nebūdams, tomēr sargā savu tautu.

Tāpat mulsina neskaitāmie aizlūgumi baznīcās, kuri tika pasūtīti pēc Ļeņina nāves. Pats Ļeņins bija karojošs bezdievis, kurš centās iznīcināt baznīcu, tomēr aizlūgumus pasūtīja ne tikai zemnieki (kuri 20. gadsimta 20. gadu vidū vēl sliecās uz pareizticības pusi) un sarkanarmieši, bet pat augstākā baznīcas vadība.

Maskavas un visas Krievijas patriarhs Tihons 1924. gada 25. janvārī laikrakstā “Vakara Maskava” rakstīja: “Vladimirs Iļjičs Ļeņins nav izslēgts no baznīcas, tādēļ ikvienam ticīgajam ir tiesības un iespēja par viņu aizlūgt.”

Mauzoleja transformācijas

Vadoņa zārks un mauzolejs pārdzīvoja vairākkārtējas transformācijas. Jau 1924. gada janvārī tika uzcelts pirmais mauzolejs – no koka, maijā – otrais, arī no koka. Trešo, pastāvīgo akmens mauzoleju, uzcēla 1930. gadā.

Savukārt 2. Pasaules kara laikā Ļeņina zārku slepus pārveda uz Tjumeņu, kur tas palika trīs gadus. 1945. gada sākumā viņu atgādāja atpakaļ uz mauzoleju, un 24. jūnijā pie tā notika Uzvaras parāde, kuras laikā mauzoleja pakājē tika samesti nacistiskās Vācijas karaspēka daļu karogi, arī Adolfa Hitlera personiskais standarts.

Kādu laiku mauzoleju ar Ļeņiinu dalīja arī nākamais PSRS vadonis Staļins, tomēr personības kulta atmaskošanas gados no tā aizvests prom. Ļeņins atkal palika viens.

1990. gadā Ļeņina mauzolejs un visa nekropole pie Kremļa sienas tika iekļauti UNESCO Kultūras mantojuma sarakstā. Un, kaut arī laiku pa laikam tiek apspriests jautājums par to, vai Ļeņina ķermeni beidzot nevajadzētu apglabāt kā nākas, šī ideja vienmēr tiek noraidīta. Joprojām “Ļeņins mūžam dzīvs”, un pie mauzoleja notiek svētki un tiek pieminēta revolūcijas vadoņa nāve…

LA.lv