Latvijā
Sabiedrība

Māris Olte: Lielākā daļa atkritumu ir mūsu galvās 16

Foto-Valts Kleins

Uz Rīgu viņš brauc reizi nedēļā, padara darbus un caur Lielajiem Kangariem atpakaļ uz Ērgļiem. Pirms deviņiem gadiem vides pētnieks, žurnālists un raidījumu vadītājs Māris Olte atgriezās dzimtajā pusē, lai ar ģimeni būtu tuvāk dabai. Tagad viņam padomā Ērgļos attīstīt tūrismu – jau kā novada deputātam un laimīgam četru bērnu tēvam.

Lūdzi uzdot jautājumu, kad pienāks pasaules gals, varbūt tev ir arī atbilde, kad Latvijā beigsies oligarhu laiks? Viesnīcā “Rīdzene” ierakstītās sarunas taču esi klausījies.

Oligarhu lieta iemācīs apskatīties un padomāt pašiem, kas ko dara un raksta. Daudzi uzskata, ka tas, ko “Panorāma” rāda, arī ir. Tagad rādās, ka varbūt bijusi pie rokām. Kā mans draugs Raimonds Dombrovskis saka – domā līdzi! Tas mums jāiemācās, jo savā mīļajā naivumā iedomājamies, ka kāds radījis pasauli, kur esam ļoti gaidīti. Un tad sākas – kredītkompānijas paņem vienu cilvēku daļu, izkastrē un izsvaida pa visu pasauli, valdība labāk sadarbojas ar bankām, nevis aizstāv iedzīvotājus.

Attāls radinieks Anglijā, kuru savulaik apciemoju, man teica: tu tikai dažas lietas nedari – ja vari, neaizņemies bankā naudu, nepērc jaunu automašīnu, jo, tiklīdz tu to iegādājies, tā kļūst lētāka par 30 līdz 40 procentiem, un trešais – nedomā, ka jums Latvijā uzreiz ies viegli. Esat nostājušies uz pareizā ceļa, bet augļus tas nesīs, agrākais, pēc 100 līdz 150 gadiem. Mēs reāli mācāmies no savām kļūdām, atbildību par sevi un atbildīgu attieksmi ilgtermiņā.

Ko tad mācāmies – pašvaldību vēlēšanas parādīja, ka kāpj un kāpj uz tiem pašiem grābekļiem Ventspilī, Rīgā, Jūrmalā.

Pats pirms pašvaldību vēlēšanām biju opozīcijā un tagad saprotu, ka ir ļoti grūti dabūt nost no krēsliem tos, kas ir pie varas, ja nu galīgi kaut ko nav salaiduši grīstē. Par visiem darbiem viņi var teikt, ka tos paveikuši, un nav melots. Tas ir kā Aleksandram Čakam sacensties ar mediju aģentūru – viens var rakstīt par raudošām lapām, bet aģentūra iebaros tautai visu, ko vajag.

Lielākā problēma, ko redzu, – tiklīdz cilvēks nonāk izdevīgā vietā vai pozīcijā, mēģina izraut maksimālo labumu sev. Nezinu, kurā brīdī viņam pietiek.

Kā redzams no sarunām – nekad nepietiks. Šodien sešos vakarā pie prezidenta pils notiks tautas sapulce par tiesiskumu, bet jau no paša rīta iepretim Ģenerālprokuratūrai būs pikets, kurā pieprasīs Kalnmeiera atkāpšanos saistībā ar prokuratūras neieinteresētību “oligarhu lietas” atklāšanā. Jāiet protestēt?

Protams, ka jāiet, lai redz, ka cilvēki nav ar to mierā.

Kuru tu aicinātu atstāt amatu, ja būtu dota tāda vara?

Pēc latviešu funktiera – pats aizvāktos. Un esmu to jau izdarījis – labprātīgā trimdā simt kilometrus no Rīgas. Kad bērni strīdas, mēs parasti sakām, lai sāk ar sevi. Esmu sācis ar sevi. Neesmu adekvātais analītiķis, ekonomists vai vides eksperts, bet cilvēks, kurš savā vietā centies puslīdz godīgi darīt savu darbu.

Ja par oligarhiem – visvairāk no šiem cilvēkiem ir solījis Šlesers – savā reklāmas kampaņā ar Stendzenieka rokām, nākamais – Šķēle, kurš kā ļoti augsta amatpersona – premjerministrs – šajā amatā ķēķiski taisīja zapti ar visādiem piena kombinātiem, kokapstrādes un atkritumu rūpniecības uzņēmumiem, tas nav godīgi, tā nedrīkst darīt. Lembergs darbojas kā komisārs, ja vajadzēs, pieteiks karu visai Latvijai. Viņš ir demagogs.

Valsts prezidenta reakcija bija ļoti mierīga. Viņš jau no jūsējiem – biologs.

Ja trīs mērkaķi mērkaķu barā ākstās, kāda daļa citam mērkaķu baram, ja nu vienīgi viņi var nonākt to verdzībā. Tas jau ir skumji…

Kādu turpinājumu, reakciju tu gaidi?

Gribu, lai viņi izspļauj, ko paņēmuši mutē. Nerunāju tikai par šiem trim nelaimīgajiem.

Ko nozīmē – izspļaut no mutes?

Pastaigā pa Ķīpsalu, kur visas zemes ir izpirktas. Ja tā būtu Honkonga vai kāda cita attīstīta valsts, būtu pilns ar debesskrāpjiem un birojiem. Tagad tur – privātīpašums un ķēde priekšā. Un tā visās vietās – piepirkušies, savākušies, salikuši atslēgas priekšā – laupīšana notikusi, visiem pilnas kabatas, viens uz otru skatās un nevar saprast, kurš ir zaglis. Sakratiet tos sumpurņus – vai nu viņi taisa kaut ko, vai atdod to pasākumu. Valsts buksē – mums visa kā trūkst!

Pats gribi vēlēt prezidentu vai atstāj to kā līdz šim – Saeimas ziņā?

Tibetieši saka – ja tev ir ienaidnieks, tā ir vislabākā iespēja kaut ko iemācīties. Simt gudrajām galvām būtu labi iemantot tautas dusmas – labāk lai viņi vēl prezidentu.

Tauta šobrīd ir uz ļoti zema pašapziņas un gaumes līmeņa, liela daļa publikas nav patstāvīgi spriestspējīga. Tas būtu riktīgs risks.

Galerijas nosaukums

Ko saki par atkritumu degšanu Jūrmalā?

Tas bija bīstamo atkritumu dedzināšanas otrais zvans. Ja cilvēks nespēj attapties pēc pirmajiem diviem, trešais nāk uz galvas kā ķieģelis.

Pirmais zvans noskanēja pirms gadiem pieciem, kad visos novados, kur vien iespējams, asi noairēja atkritumu dedzināšanas rūpnīcas būvniecības ideju. Lai gan paši ražojam atkritumus kā tādi purva susuri!

Ja piedāvātu tādu Ērgļos, arī ērglēnieši būtu pret.

Atrodamies Vidzemes augstienē, un mūsu stratēģijā paredzēts tūrisms. Dobele tādai rūpnīcai būtu daudz piemērotāka vieta, jo tur atrodas viens no attīstītākajiem rūpnieciskajiem parkiem. VARAM (Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. – I. P.) jānosaka, kurā Latvijas reģionā vēlams izveidot atkritumu dedzināšanas rūpnīcu. Mūsdienās atkritumus pasaulē dedzina, ir labi filtri, kas novērš gaisa piesārņojumu.

Tas nav attaisnojums notikumam Jūrmalā. Valsts vides dienests ir kaut ko palaidis garām, tāpat zaļie – nevalstiskās vides organizācijas – var teikt, ka strādā pa tukšo. Kādi resursi aizgāja cirka dzīvniekiem, daļu būtu veltījuši atkritumu uzkrājējiem.

Profesionāli zaļie sēž atbildīgās vietās un čakarē visu, ko var sačakarēt. Mēs esam pārāk maza zeme, lai tautsaimnieciski svarīgas lietas noreducētu tikai līdz zaļai politikai. Esmu iedziļinājies kūdras jomā – lūdzu, ātrāk izdariet Latvijas purvu inventarizāciju, lai varētu saprast, kuros drīkst vai nedrīkst saimniekot! Tā ir reāla sāpe – pie mums ir brīnišķīgais un iedvesmojošais Palšu purvs ar maziem ezeriņiem, kur var peldēties, pats turp vedu ekskursantus, bet tam ir arī otra daļa – vairāki simti hektāru, kurus savulaik nosusināja un var izstrādāt. Tad atnāca zaļie un pateica – tas būs “Natura” liegums un punkts. No 800 hektāriem iedod kaut vai 200 apsaimniekot, tas ir tik svarīgi laukiem, jo būs darbs un iztikšana!

Zaļajam bieži vien labāk patīk būt zaļam un nedomāt līdzi par šīm lietām, taču daudz vairāk Latvijā varētu izdarīt, ja domātu nacionāli patriotiski nekā tikai savās dogmās. Lai viņi neapvainojas, bet labāk izdomā, kā kopā sastrādāties, jo esam viena tauta.

Kādam taču jābūt atbildīgam par piesārņoto gaisu un zemi no sadegušajiem atkritumu kalniem?

Nāk prātā gadījums, kad man piezvana kā Mārim Oltem un stāsta, ka cilvēki darbojoties pa Daugavmalu, it kā liekot tīklus, lai sadabūju inspektorus, kas pie viņiem atbrauktu. Pēc pāris nedēļām zvana atkal, jo notiekot tas pats. Prasu zvanītājam, vai esi saimnieks savās mājās vai neesi? Pasaki, ka dabūs pa zobiem vai izdurs riepas, ja tos sūdus tur taisīs. Lai tinas un miers! Vairāk man nezvana. Tas ir tāds stulbums, ja liekas, ka kāds tavā vietā visu izdarīs.

Tāpat kā elementāru atkritumu šķirošanu, kas lielai daļai Latvijā vēl arvien ir kā zobu sāpes.

Lielākā daļa atkritumu ir mūsu galvās – kā domājam, novērtējam otru cilvēku, atļaujamies uzvesties, rīkojamies. Par to jādomā līdzi. Pastāstīšu, kā man izdevās noķert situāciju pagājušā gada jaunsargu spartakiādē Gulbenē – abi vecākie puikas ar to ir reāli aizrāvušies, jo tur notiek daudz sacensību un radoši izdomātu disciplīnu. Skatos, nāk pretī vīrs ar diviem puikām, no kuriem viens ir gauži nelaimīgs. Tēvs viņu ved pie medmāsiņas un bar, ka karājies pie stieņa tik ilgi, kamēr no plaukstām nogājusi āda. Sākumā es arī jutos šokēts, bet pēc tam apjēdzu, ka zēns taču ir malacis, jo bija dūša turēties pāri saviem spēkiem! Teicu, lai puiku nebar – nevajag bērnībā lauzt cilvēku.

Tagad tev zvanīs un uz ielas ķers pie rokas ne tikai kā vides aizstāvi vai viedo makšķernieku, bet arī – deputātu. Tu gribot uz Ērgļiem tūristus dabūt.

Cik dzīvoju Ērgļos, cilvēku paliek arvien mazāk un mazāk – aizbrauc uz pilsētu, ārzemēm. Jautājums, ko mēs varam darīt, lai viņu būtu vairāk un vairāk, tad arī radīsies vairāk bērnu un nevajadzēs par skolām uztraukties.

Ja atbrauks pie mums ciemos un šeit būs kāds labs piedāvājums, varbūt kāds te paliks. Var taču iemīlēties vietās, īpaši, kur jau ir sirds un dvēsele, kas iedvesmojusi radīt pasaules mēroga daiļdarbus. Ērgļi ir iedvesmas pilna vieta.

Man kā normālam lēnprātim gribas šeit noturēt arī lauku ciemata brālību, lai būtu tā bračku būšana, cits citu sveicinām uz ielas. Tas ir mans lielākais vadmotīvs. Laukos esam tik, cik esam, un tālāk viens no otra nevaram iet, jo tad izbeigsimies kā sociums.

Lai cik skaista būtu vieta, pamatjautājums – vai te būs darbs? Tu jau ieradies ar raidījumu vadītāja un žurnālista portfeli padusē.

Lai gan televīzija man kļuvusi kā daiļrades forma, kur varu asprātīgi formulēties, izteikt sarežģītas lietas precīzos, īsos terminos, vairs negribu ar to nodarboties – apnicis uz visiem skatīties no ekrāna. Mēs tevi redzējām! Saku – baigi forši, es jūs arī varbūt redzēju, tikai nevaru atpazīt. Gribu, lai brauc pie manis runāties.

Ko ciemiņiem rādīsi?

Man ir savs plāns, vari paskatīties “www.stacija.eu”. Kā jau laukos – viss būs jādara: jānomā laivas, jādomā par tūrisma takām, gribu palaist restorāna lietu, Eirovagonu. Negribu vēl daudz stāstīt, sasolīšu un pēc tam… Pēc Jaunā gada varēs braukt tie, kuriem vairāk naudas, pārējie – maijā.

Vai lēmums noenkuroties Ērgļos šaubas nekad nav radījis?

Tas ir Elsberga variants – “Velci, tēti”*! Man nekas nav pretī vilkt, ja redzu, kā attīstās viss pārējais. Kad pārcēlos uz Ērgļiem, jau nākamajā dienā bērniem bija vieta bērnudārzā un skolā, kas no mūsu dzīvokļa atrodas 150 metru attālumā.

Esi drošs, ka bērni vietējā skolā gūs labu izglītību?

Neesmu drošs. Skolotājiem šodien ir ļoti grūti strādāt, ja viņi ar veco laiku metodēm mēģina kaut ko iestāstīt tiem, kas dzīvos nākotnē. Tā ir neiespējamā misija. Daudzi ir tā apjukuši kā jauna meitene pirmajā randiņā – par to, kā pasaule attīstās un virzās, kādas ir vērtības.

Kad sēžu Gaismas pilī un klausos, kā ārzemju eksperti runā par nākotnes izglītību un tās spēku dažādībā, prātoju, ka būs jābrauc pa Latviju meklēt saviem bērniem ideālo skolu.

Ko tu pats gribi savējiem iemācīt – to vagu, ko vajag art?

Kad ar “Vides faktiem” aizbraucām uz Ekvadoru, satikām vietējo indiāni Hektoru, kurš varēja gandrīz pliks, tikai ar apsēju ap gurniem iet medīt cūkas – tā bija viņa pasaule, par kuru viņš zināja ļoti daudz. Viņš bija precējies ar vācieti un audzināja divus burvīgus bērnus. Jautāju – Hektor, esi tāds riktīgs džungļu vīrs, cūku vari pievārēt ar vienu roku, ka nemetas, vai bērni arī tāpat mācēs? Nē, nemācēs. Redzi, un tas ir pasaules gals, kas pienāk brīdī, kad cilvēks no meža aizgājis tik tālu, ka vairs netiek atpakaļ, jo nespēj tajā izdzīvot.

Ko es varu izdarīt kā tēvs? Lai vismaz manējie kaut ko spēj dabā. Nesaku, ka visiem jāmāk cept gliemežus, bet būtu jāzina, kurā brīdī cirst koku vai iesēt zirņus, vai sīpolus novākt, kā samēslot zemi. Mums ir vajadzīgas tādas vienkāršas un foršas lietas, lai iešana dabā nekļūtu par eksotisku nodarbošanos. Šogad pie Vedzes upes rīkojām dabas talku, kurā vadīju meistarklasi ar pārgājienu, un divas meitenītes atteicās iet mežā. Esot bail. No kā? No ērcēm un čūskām – mārketinga gala produkts. Aizlaidu viņas pie hidrobiologa Andra Urtāna, kurš turpat blakus rakājās pa upīti.

Pats grūtākais ir bērnam netraucēt ar savām iedomām, jo īpaši, ja mājās ir pusaudzis, kuram tu vispār neko nedrīksti teikt vai aizrādīt. Zinu, ka galu galā viss būs labi, bet to brīdi sagaidīt ir neiespējami.

Kā puikas jūtas lauku vidē, nevelk uz pilsētu?

Protams, ka velk. Taču man prieks, ka viņi var būt apbrīnojami patstāvīgi. Šodien ar sievu un meitiņu esam Rīgā, bet pilnīgi noteikti zinu, ka Nemo visdrīzāk būs izrāvis kādu zivi no upes vai dīķīša. Vai Vitamīns (domāts vecākais dēls Vits. – I. P.) ir aizgājis pļaut, to es nezinu, bet Totiņš no kaimiņu dārza būs nospēris kādu zemeni.

Tev taču arī pašam ir dārzs.

Mums labi padodas burkāni, ķiploki, sīpoli un zirņi, kuriem nepakāsu pozīciju, kad jānostiepj aukliņas, lai pie tām pieķeras. Ja to nokavē – cauri. Man izaug arī otrā cukurzirņu raža. Ābolus ņemam no vecākiem – viņi dzīvo netālu. Nesalieloties – pirms mēneša pēdējos, tādus lielus un sārtus kā pasakā par Sarkangalvīti no pagraba izcēlām.

Kā četru vīriešu kompānijā jūtas tava sieva Inese?

Meitiņas Luīzes piedzimšana viņā atvērusi sievišķo pusi un sajūtas. Puikas padara vairāk vīrišķīgu, bet sievišķais atrod ceļu uz sievišķo. Inese ir ieguvusi sievietes stāju, kas zina, ko dzīvē grib un kā dzīvot, – tas ir lielākais, kas ar viņu noticis, mums kopā esot.

Kad precējies, zināji, ka būs tik daudz bērnu?

Tāda nojausma man bija. Kā daudzbērnu ģimenē dzīvojošam eksemplāram grūti saprast, ka ģimenē nav bērnu vai tikai viens. Ja tev blakus ir cilvēks, ar kuru tu labi saproties, tad savienībai lielā mērā ir jēga, ja rodas bērniņi.

Dzīvē mēdz būt dažādi gadījumi.

Nupat satiku vienu sievieti, kurai viens bija pašas un trīs audžubērni, lūk, tas ir risinājums. Mums savā laimes ligzdā, kuru paši esam iekopuši, laist iekšā svešu cālēnu liekas pretdabiski, lai gan tā ir lielākā dabas misija. Caur bērnu atnākšanu pasaulē tu vari vairāk iegūt nekā pazaudēt.

Viens no argumentiem – bērnu ir tik, cik var uzturēt, izskolot.

Kristieši saka – ja paļaujies, tev top dots.

Pašam sava māja ir nākotnes projekts?

Ar saviem četriem bērniem un aktīvu darbošanos tēvzemes labā esam to pelnījuši, vai dzīve ļaus piepildīt, redzēs. Man ir vēl viens sapnis – kad bērni jau būs lieli un pie mums atbrauks ciemos, viņi ieradīsies zirgos – pārjās pāri upei un palaidīs tos ganīties palienes pļavā.

* “Velci, tēti” – Klāva Elsberga dzejoļu krājuma nosaukums, kuru 1989. gadā sastādījusi viņa dzīvesbiedre I. Auziņa.

MĀRIS OLTE

Raidījumu vadītājs, žurnālists un deputāts

Dzimis 1968. gada 12. septembrī.

Beidzis Ērgļu vidusskolu.

Studējis Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē.

Vada un veido televīzijas raidījumus “Vides fakti”, “Karaliste”, “Makšķerē ar Olti”, radio – “Zaļais stūris”.

2009. gadā no Rīgas pārcēlies uz dzīvi Ērgļos.

Šogad ievēlēts Ērgļu novada domē par deputātu.

Studentu korporācijas “Lettgallia” biedrs.

Laulībā ar Inesi Olti, ģimenē – trīs dēli un meita.

LA.lv