Uncategorized

Mēs viena tauta, mums likten’s viens. Saruna ar arhibīskapi electa Laumu Zušēvicu5


Lauma Zušēvica: “Mūsu draudzes parasti ir ļoti devīgas, tās atver sirdis un makus dažādiem projektiem, arī Latvijas draudžu vajadzībām.”
Lauma Zušēvica: “Mūsu draudzes parasti ir ļoti devīgas, tās atver sirdis un makus dažādiem projektiem, arī Latvijas draudžu vajadzībām.”
Foto – Timurs Subhankulovs

“”Latvijas Avīzi” lasām bieži, jo vienam no mūsu Milvoku draudzes locekļiem radi no Latvijas to regulāri piesūta pakās pa vairākiem numuriem uzreiz, un Osvalds Moks, izlasījis pats, atnes laikrakstus uz draudzes grāmatu galdu,” stāsta Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) arhibīskape electa Lauma Zušēvica.

L. Zušēvicu 19. aprīlī oficiāli konsekrēs amatā, un tad viņa kļūs pilntiesīga LELBĀL arhibīskape, saņemot arhibīskapa zizli no Elmāra Ernsta Rozīša, kurš šos amata pienākumus pildījis jau trīs termiņus pēc kārtas, kopumā 21 gadu.

LELBĀL arhibīskapa vēlēšanās bija trīs kandidāti, un kopumā balsošanā piedalījās 196 draudžu garīdznieki un pārstāvji desmit valstīs – ASV, Austrālijā, Beļģijā, Jaunzēlandē, Kanādā, Krievijā, Latvijā, Lielbritānijā, Vācijā un Zviedrijā. Par Laumu Zušēvicu balsoja 140 vēlētāji. Viņa bija nominēta amatam arī pirms septiņiem gadiem, taču toreiz izlēma nekandidēt, bet tagad teic, ka ir sakrājusi vajadzīgo pieredzi: “Deviņus gadus strādāju par arhibīskapa Rozīša vadītās baznīcas viceprezidenti un šajā laikā esmu ļoti daudz iemācījusies.”

– Jūs mācītājas amatā esat jau nokalpojusi 36 gadus. Vai tas bija bērnības sapnis – kļūt par mācītāju?

L. Zušēvica: – Uzaugu latviskā ģimenē. Māte vienmēr bija aktīva draudzes darbā un gaidu organizācijā, un paps arī to vienmēr atbalstīja. Latviešu skolā es dziedāju korī, ansamblī, un man ļoti patika iet baznīcā, būt dievkalpojumos. Jā, es vienmēr biju gribējusi būt mācītāja.

Šogad paiet 30 gadi, kopš kalpoju Milvoku Sv. Trīsvienības draudzē, un tā ir svētīta ar ļoti aktīviem, sirsnīgiem un dziļi ticīgiem locekļiem, kas līdz ar manu ģimeni visus gadus ir atbalstījuši manu darbu Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā Amerikā (LELBA) un LELBĀL.

– Pirms pāris gadiem arhibīskaps Rozītis intervijā “LA” stāstīja, ka Latvijas luteriskajai baznīcai ārpus Latvijas pieder ap 25 tūkstoši aktīvo draudžu locekļu un ap 250 tūkstoši jūt saikni ar baznīcu, un ir 115 draudzes. Vai šī statistika ir mainījusies?

– Draudžu locekļu skaits ir mazāks. Tur, kur jaunākā paaudze – latviešu bērni un mazbērni – vecāku tuvumā nav varējuši atrast darbus vai ir gājuši uz universitātēm un nav atgriezušies, draudžu locekļu skaits arī ir samazinājies. Bet citviet ceram uz pieaugumu.

Pirms vairāk nekā 60 gadiem veidojās jaunas draudzes no Otrā pasaules kara bēgļu gaitās izceļojušajiem. Tās ir pastāvējušas un svin jubilejas. Mēs ar savu pieredzi varam sniegt palīdzīgu roku tiem, kuri izceļojuši no Latvijas tagad. It sevišķi jauniebraucēji Eiropas zemēs meklē sev garīgu mājvietu, un ir cerība, ka dažās vietās draudzes varētu atjaunoties.

– Draudzes ārzemēs vēl joprojām ir bagātas ar īpašumiem.

– Vairākumam vēl tie ir, bet kļūst arvien grūtāk tos uzturēt. Nupat ir tapis torņa jumta remonta projekts manam mīļajam dievnamam Milvokos, drīz varēsim sākt labot, bet pirms tam bija jāsavāc līdzekļi. Mana brīnišķīgā draudze ir kā ģimene, kur visi strādā rokrokā.

Viena draudze Indianapolisā nesen pārdeva savu dievnamu, jo no draudzes budžeta ļoti liela daļa bija vajadzīga ēkas uzturēšanai. Bet pārdodot draudze ieguva līdzekļus, ko ieguldīt nākotnē un Dieva darbā, un tagad telpas īrē. Vietā, kur baznīca jāslēdz, mēs ar godu un pateicību Dievam atvadāmies, un tie cilvēki parasti pievienojas vai nu tuvākajai amerikāņu luterāņu draudzei, vai latviešu draudzei. Taču attālumi Amerikā ir milzīgi, un kādreiz pievienoties tuvākajai latviešu draudzei varētu nozīmēt, ka jābrauc simtiem kilometru.

– “Latviešu luterāņu baznīca ir bijusi nozīmīga latviešu tautas pašapziņas veidošanā. Pēc Otrā pasaules kara trimdas laikmetā luterāņu baznīca turpināja savu vadošo lomu tautas kopības un identitātes uzturēšanā,” tika secināts jau 2004. gadā Latvijas Valsts arhīva un Pasaules brīvo latviešu apvienības konferencē “Trimda, kultūra, nacionālā identitāte”. Atceros, kā savos dievkalpojumos arī Latvijā arvien mēdza teikt nu jau mūžībā aizgājušais mācītājs Kārlis Zuika: “Par tautu un tēvzemi!”

– Mēs apliecinām ticību trīsvienīgajam Dievam. Viņš mūs katru ir radījis konkrētā laikmetā, zemē un ģimenē. Kad piedzimu diviem latviešu vecākiem, mana kultūras un identitātes veidošana sākās ar to, ka runājām latviski. Bet ticības izaugsme bija latviešu baznīcā, kur izpratu Dievu un Jēzus mācību.

Augu tajā laikā, kad vēl nebija atgūta Latvijas neatkarība. Mēs, jaunieši, zinājām, ka jāstāv par Latviju, ka jālūdz Dievs par Latviju, jāiet demonstrācijās. Tas saskanēja ar Kristus mācību. Baznīca lūdz par savu tuvāko un saka: “Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.” Kā tad definēt savu tuvāko? Tas mums, ārpus Latvijas baznīcai, bijis un ir mūsu tauta.

Braucot šurp kopš 1988. gada, es manīju, ka daudzi cīnās ar mazvērtības izpausmēm. Bija ārkārtīgi žēl redzēt, ka vēlāk cilvēki, kas priecājās par atjaunoto valsti, vēl nesa sevī sekas no padomju laikiem, kad katra cilvēka devums, katra vērtība un nozīme tautā tika noliegta vai tā neievērota, ka cilvēks pats sāka justies nevajadzīgs, pat bezvērtīgs.

Ceru, ka ārpus Latvijas dzīvojošie tautieši savus radus pamazām iedrošināja un stiprināja. Redzu, ka jaunā paaudze aug citāda, ar paceltām galvām, un mēs visi lepojamies, ka no mazas zemes ir nākuši tik apdāvināti cilvēki pasaules mūzikā, zinātnē, mākslā, sportā. No mazās Latvijas divas operdziedātājas uzstājas Ņujorkā! Varam par to būt lepni, tas ceļ visu tautu pašapziņā.

– “Luterāņu baznīcas uzdevums ir mainījies, tā nekalpo tikai latviešu tautas kopībai, bet arī vietējai draudzei, ar tās atšķirīgām vietējām kulturālām un valodas prasībām,” tika teikts jau pieminētajā konferencē. To ilustrē arī jūsu rakstītais pērn baznīcas gadagrāmatā, ka vienā no ASV draudzēm ir iesvētīti seši jaunieši, kuri runā citā valodā, nevis latviešu.

– Lai paturētu ģimeni kā draudzes locekļus, mums ir jāuzrunā arī tie, kuri nerunā latviski, tomēr grib atbalstīt savu baznīcu un ziedo savu laiku un talantus.

Latviski runāja viņu vecvecāki. Šiem jauniešiem ir sniegta Bībeles mācība, bet viņiem saprotamā valodā – angļu. Viena no jaunietēm jūt, ka Kristus viņu aicina kalpot tēvutēvu zemē. Kaut viņa nerunā latviski, tomēr pārliecībā, ka arī viņa ir latviete, brauks uz Latviju un mācīs bāreņu nometnē angļu valodu.

Ļoti ceram, ka varēsim uzturēt savu latvisko identitāti. Latviešu valodā arvien notiek dievkalpojumi. Bērēs un kristībās bieži vien daļa no ceremonijas notiek angliski. Jo visi nav apprecējušies ar latviešiem un nav saviem bērniem mācījuši latviski, taču draudzēs paliek. Es bieži lietoju abas valodas – angļu un latviešu, lai bērni izprot dziļāk.

– Kā cerat turpmāk sadarboties ar Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu?

– Deviņus gadus esmu vadījusi Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu Amerikā un tāpēc piedalījusies LELB sadarbības padomē. Mēs arvien ceram būt dialogā. Kaut pēdējos gados arvien biežāk mums bija dota izvēle – piekrist vai nepiekrist. Jāattīsta sadarbība tajās jomās, kur vēl varam.

Gan mēs, gan LELB ir Pasaules luterāņu federācijā. Uzsvēršu, ka vairākums federācijā ietilpstošo baznīcu jau ordinē sievietes, un te nav runa, ka mēs, ārpus Latvijas luterāņi, būtu tie radikālie, kas to darītu vienīgie.

Mums ir ļoti profesionālas amata māsas un arī amata brāļi. Uzsvars – palīdzēt draudzei garīgi augt un to aprūpēt. Tad varbūt pietiek darba visiem.


LELBĀL draudzes parasti ir ļoti devīgas, tās atver sirdis un makus dažādiem projektiem, arī Latvijas draudžu vajadzībām. Jo mūs taču arvien mācīja dziedāt: “Mēs viena tauta, viena saime, mums likten’s viens.”

Mūsu draudžu un Latvijas māsu draudžu sadarbībā ziedu laiki bija deviņdesmitajos gados un gadsimtu mijā. Vai tos ir iespējams atjaunot? Varbūt. Latvijā vajadzības ir mainījušās un vairs nav tā, ka pirmām kārtām jāsūta drēbes, silti mēteļi. Kaut ir vietas, kur tas joprojām vajadzīgs. Šādu ziedojumu sūtīšanai mūsu cilvēki ir arvien atsaukušies. Bet galvenais ir pārliecība, ka jāturpina arī garīgā vienotība, draudzība.

Jauniešu darba nozarei jau pirms vairākiem gadiem bija projekts kopā ar LELB Latgales bīskapu Eināru Alpi – “Lai rit!”, kur dalījām velosipēdus. Amerikā un Kanādā cilvēki labprāt atsaucās, ziedoja velosipēdu iegādei.

Sekoja projekts “Būsim gudri!” – Vidzemes draudzēs bērniem dāvinājām skolas somas un grāmatas. 2013. gadā projektā “Priecīgas pēdas” mācītājs Dāgs Demandts ar savu dzīvesbiedri un komandu no ziedojumiem sapirka zābakus un kurpes un brauca pa Kurzemes draudzēm, uzrunāja visu paaudžu cilvēkus un dāvināja apavus.

LELBA ir palīdzības nozare Latvijai – cilvēki ziedo, un tad mēs izvērtējam, kuriem lūgumiem no Latvijas šos ziedojumus piešķirt. Piemēram, baznīca, tāpat kā “Daugavas vanagi”, atbalsta daudzbērnu ģimenes Latvijā.

– Draudzes ir čaklas ziedotājas arī Okupācijas muzejam.

– Jā, bēru gadījumā arvien biežāk rīkotāji lūdz ziedojumus vai nu Okupācijas muzejam, vai citam īpašam mērķim, vai draudzei. Un tas arī liecinājums, kā cilvēka kristīgā ticība saiet kopā ar tautisko identitāti, izjūtu un piederības sajūtu un pienākumu pret vēsturi, kuru nedrīkst aizmirst. Un tādēļ Okupācijas muzeja darbs ir ļoti svarīgs.

Politiskie notikumi un Putina rīcība Ukrainā liek arvien atcerēties, cik svarīgi ir būt nomodā. Un lūgt, lai Dievs pasargā Latviju, Lietuvu un Igauniju.

LA.lv