Kultūra
Kultūrpolitika

Gundars Āboliņš: Latvijā varu runāt atklāti, Vācijā gan ne 34


Gundars Āboliņš
Gundars Āboliņš
Foto – Valts Kleins

Spilgts un daudzšķautņains. Improvizācijas meistars un domātājs. No tiem, kas televīziju neskatās un avīzes nelasa, taču zina un saprot, kas notiek. Minhenes Kamerteātra aktieris Gundars Āboliņš. Esam satikušies, lai runātu par izvēli un atbildību, vērtībām un jēgu.

Pēdējā laikā savā feisbuka profilā esi publicējis vairākus rakstus, kas veltīti Stambulas konvencijas analīzei. Kāpēc?

Esmu publicējis argumentētus kritiskus viedokļus par šo konvenciju, jo gribu, lai tos izlasa mani draugi un varbūt arī tie, kas reizēm ielūkojas manā profilā. Lai parādītu, ka pastāv dažādi viedokļi, lai nav tā, ka cilvēks tiek apstrādāts ar vienpusēju informāciju, ar vienu “pareizo” un šobrīd politiski vēlamo viedokli. Es tajā saskatu daudzus riskus. Konvencija nav ne plānota, ne domāta, nedz virzīta uz to, lai ierobežotu vardarbību, konvencijas mērķis ir pavisam cits, un to āža kāju nevar nepamanīt. Par šo āža kāju jau arī raisās diskusijas.

Vācijā dženderisms ir kļuvis par vienu no valsts politikas vadlīnijām. Kā tu to izjūti sadzīvē un ikdienā?

Es kolēģus vērtēju pēc viņu profesionalitātes, nevis pēc seksuālās orientācijas. Galvenais – vai spējam sastrādāties. Diskusiju gadījumos es pakāpjos malā. Lai gan man ir štata aktiera statuss, tomēr esmu tur viesis, tāpēc nevaru un negribu iejaukties viņu valsts iekšējās lietās. Tā ir viņu izvēle, un tās ir viņu tiesības. Manas tiesības ir klusējot nebūt vienisprātis. Bet to, ka šai politikai, kas diezgan tālu jau aizgājusi, ir bēdīgas sekas, dzīve rāda ik uz soļa.

Tu to patiešām Vācijā redzi?

Nu bet, protams, kurš tad to neredz! To visi redz. Daļa pieņem, ka tā tam ir jābūt. Tā ir viņu dzīve, viņu zeme, viņu valsts un viņu sabiedrība. Es viņu dzīvē un darbā piedalos zināmu laiku, taču tas nenozīmē, ka man tas automātiski būtu jāakceptē savā zemē, savā ģimenē un savu cilvēku lokā. Dzīve nav rotaļa “Ādamam bij’ septiņ’ dēli, visi dara tā”.

Vai Latvijā cilvēki pamazām sāk saprast, ka valsts problēmas ir mūsu problēmas, jo šī valsts esam mēs?

Sāk saprast. Arī Vācijā un citās Eiropas valstīs ir daudz cilvēku, kas to saprot un iekšēji nav ar to vienisprātis, taču viņiem ir ļoti ierobežotas iespējas savu viedokli paust publiski, jo ir viens valdošais viedoklis, “pareizais”, un, kolīdz tu paud atšķirīgu viedokli, tu riskē tikt nolamāts par homofobu vai rasistu, vai labējo populistu. Brīva un atklāta diskusija patlaban ir ļoti apgrūtināta, daudz vairāk apgrūtināta, nekā šobrīd pie mums.

Cik ilgi tu vēl plāno tur palikt?

Līgums man ir līdz jūlija beigām. Ja būs projekti, kas turpināsies arī nākamajā sezonā, sakarā ar šiem projektiem līgums varētu tikt pagarināts. Bet tā – es aizbraucu uz trim gadiem, kā aizgāju flotē dienēt.

Tikai atšķirā no tiem, kas flotē, tu kalendārā krustiņus pie katras nodzīvotās dienas nepievelc?

Kad ir darbs, par to nav laika domāt. Un tad skaties, divi mēneši jau pagājuši, kopš neesi bijis mājās. Bet tāpat jau sazvanāmies, kāds atbrauc ciemos, un es jau arī izmantoju iespējas aizbraukt pie tuviniekiem. Man bieži vien jautā: kad tu atgriezīsies? Bet es jau nekur neesmu aizgājis. Esmu uz brīdi izgājis, lai ieelpotu svaigu gaisu. Laiku pa laikam iegriežos Latvijā, viena kāja tur, otra te. Tagad pamazām atkal sāku pārnest svaru no vienas kājas uz otru. Esmu atsācis kaut ko darīt Jaunajā Rīgas teātrī, cenšos no jauna iekļauties ansamblī. “Soņu” mēs ik pa laikam spēlējam – augustā, kad Minhenē atvaļinājums, bet šeit sākas sezona, vai kādā citā brīvākā brīdī. Ja jau esmu atbraucis uz Rīgu, kāpēc neuzspēlēt “Soņu”? Tas pārmērīgu slodzi neuzliek, jo tā izrāde mums visu laiku ir “silta”. Tāpat arī “Divpadsmit krēsli”, tagad jau atkal nospēlēju divas izrādes. Aprīļa otrajā pusē būs “Oblomovs”. Tad vēl Māra Ķimele man piedāvā lomu jaunā izrādē, kam darba nosaukums ir “Silvija”. Arī Alvim Hermanim ir dažas ieceres. Augustā vācu režisors Gecs Leinevebers iestudēs izrādi, kur man atkal būs darbs. Redzi, manos gados visvairāk spēlē vectēvus, ģenerāļus un karaļus. Lielu, nesošu lomu ir stipri mazāk. Jābūt uz to gatavam.

Kad tu parādies uz skatuves vai ekrāna, nav lielas vai mazas lomas, ir tava klātiene, kas pat nelielai lomai piešķir krāsas un izteiksmi. Bet kā tas ir: tu nospēlē izrādi Vācijā, vāciski, tad uz vienu dienu aizlido uz viesizrādēm Francijā un jau nākamajā dienā esi Rīgā un Čehova teātrī spēlē izrādi krievu valodā vai Jaunajā Rīgas teātrī latviski, – kā notiek pārslēgšanās? Katrai valodai taču ir sava struktūra, savukārt valodas struktūra ietekmē domāšanu.

Jā, tas ir pats grūtākais – pārslēgt domāšanu. Labi, ja pirms tam ir iespējams ierunāties – tas ir kā pianistam ievingrināt pirkstus. Tāpēc pa ceļam runāju, ar ko vien pagadās, lai muti ievingrinātu.

Kurā valodā tu domā?

Šobrīd latviski. Kad spēlēju “Līru”, krieviski. Vācijā – vāciski. Esmu iemanījies pārslēgties. Nav jau pirmā reize, kad es vācu valodā spēlēju.

Pirms tam tev bija projekti Vīnē, Cīrihē, Ķelnē.

Un arī Berlīnē ir bijuši projekti, visi vācu valodā. Vienmēr būšu pateicīgs savam vācu valodas skolotājam, nu jau nelaiķim Jānim Skujam. Es daudzus savus skolotājus ar labu vārdu pieminu, bet viņam īpašs paldies. Viņš man iemācīja cienīt šo valodu un iedresēja man gramatikas pamatus. Un tad es izmantoju katru iespēju parunāties. Tā jau tas notiek – slēpot var iemācīties slēpojot, peldēt var iemācīties, ielecot ūdenī. Valoda ir jārunā. Jāpalasa kāda grāmata, jāuzraksta kāda vēstulīte vai apsveikuma kartīte.

Vai ir gadījies, ka režisors liek tev kaut ko darīt, bet, ja tu jautā: kāpēc tā? – atbild: jo es tā redzu. Proti, kad tevi izmanto kā instrumentu.

Man gandrīz vienmēr tā ir. Tāpēc no sākuma jāmēģina uztaustīt, sajust materiālu. Ja noskaņojies ar režisoru uz vienas frekvences, sāc viņu saprast no pusvārda. Un tad atkrīt jautājums, kāpēc.

Kas, tavuprāt, ir aktieris – instruments režisora rokās vai tomēr līdzradītājs?

Ļoti dažādi. Vācu teātrī aktieri lielākoties ir instrumenti, kas pilda viņam noteiktās funkcijas. Pakaramais, kas pārnēsā kostīmus, aizpilda skatuves telpu.

Un skaisti met ēnu režisora iecerētajā gaismas kompozīcijā.

Roberta Vilsona izrādēs ir tikai tā. Un tās ir ģeniālas izrādes. Bet man nez vai būtu interesanti mest ēnu Roberta Vilsona izrādē, kaut gan viņš ir pasaulslavens režisors. Viņa teātris ir citāds nekā tas, ko es izjūtu kā savējo. Man patīk tāds, kur ir putekļi, gruži un grabažas, kā pie Alvja Hermaņa un Kristīnes Jurjānes. Tur tu esi vairāk nekā tikai instruments un funkcija. Būt par funkciju nav īsti liels radošs gandarījums. Esmu pamēģinājis. Protams, arī tur ir režisori, kas uzticas aktierim, pieņem viņu kā izrādes līdzautoru, ieklausās viedoklī, tomēr tādu nav daudz. Tur aktieris lielākoties paklausa režisora norādījumiem, un izrādes tur ir vairāk ar prātu izdomātas, ja tā var teikt. Ir aktieri, kam šķiet, ka tā vajag. Bet man vienmēr gribas būt līdzautoram. Un tad tu skaties, kurā mirklī vari kādu cilvēcīgu saturu tajā formā iepilināt. Jo forma vācu teātrī ir ļoti stingra, no formas atkāpties nedrīkst. Tāpēc izteiksme, tematika un uzstādījumi, kādi tie ir Jaunajā Rīgas teātrī, man šķiet tuvāki, saprotamāki.


Kas notiek pirms izrādes? Saprotu, ka izrādes ir dažādas. Tomēr – cik daudz laika tev vajag, lai tu sajustos Glosters vai Soņa?

Tas ir ļoti dažādi. Ir divi līmeņi. Viens – tu satiec kolēģus, papļāpā par kādiem sadzīviskiem sīkumiem, iedzer kafiju, izstāsti vai paklausies kādu anekdoti, Rafalsons Krievu teātrī vienmēr zina kādu svaigu ebreju anekdoti. Bet iekšēji tev otrs līmenis jau strādā, mobilizē tevi uz to, kas pēc brīža notiks. Dažreiz ar kolēģiem izrunājam tekstuāli sarežģītākās ainas. Piemēram, Vācijā ir aina, kam pirms katras izrādes mēs izejam cauri. Tā ilgst piecpadsmit minūtes, uz skatuves pieci aktieri, replikas seko cita citai, bet nav dialoga. Mēs to kā tādu mantru izrunājam, lai gludāk ritētu. Tad ir jāpārģērbjas, pirms dažām izrādēm mikrofons jāpielīmē pie vaiga un jāpārbauda skaņa, tad vēl kādu kafiju var izdzert, reizēm parisinu sudoku mīklas, tas man tāds spriedzes noņemšanas paņēmiens, un tad jau arī izrāde sākas.

Un kas notiek pēc izrādes?

Pārģērb bikses un ej mājās. Vācijā ir ļoti labi, tur darbinieku kantīnei pēc pirmā starpbrīža atbīda starpsienu un apvieno ar līdzās esošo restorāniņu. Pēc izrādes gan aktieri, gan tehniskie darbinieki tur iet iedzert kādu alu vai vīna glāzīti, paēst vakariņas, jo pirms izrādes jau nevar tā blīvi pieēsties. Nav tā, ka viss ir ciet un visiem jāskrien ķert pēdējo tramvaju. Sabiedriskais transports Minhenē ir domāts tam, lai tie, kam vajag, arī vēlā stundā varētu kaut kur nokļūt. Bet pie mums “Rīgas satiksme” samazinājusi 11. tramvaja reisu skaitu, jo, lūk, no Mežaparka uz centru vakaros neviens nebraucot. Trīs tramvaju vietā stundā būšot divi, un tie paši līdz desmitiem vai pusvienpadsmitiem. Tas nozīmē, ka mūsu teātra skatītājiem būs vēl grūtāk pēc izrādes tikt uz mājām. Bet pēc izrādes taču gribas pasēdēt, pārrunāt, kas bija, kas nebija, satikt draugus, uzēst siltu zupiņu. Lai tāda mierīga izskaņa. Mums pēc pēdējā starpbrīža teātra bufete veras ciet un pēc izrādes visi pēkšņi pazūd. Kā tarakāni.

Pēc izrādes, kas tevi tā pa īstam ir paņēmusi, gribas vai nu pabūt klusumā, vienatnē ar sevi un sajūtām, vai parunāties ar tiem, kas piedzīvojuši līdzīgas sajūtas.

Tāpēc ir jābūt izvēles iespējai. Vai nu ej klusējot mājās, pa ceļam izbaudot pēcgaršu, vai, ja gribi, vari vēl pakavēties teātra kafejnīcā, pienākt pie aktieriem, pateikt paldies, pasēdēt ar draugiem. Bet pie mums – visi steigšus pa mājām.

Tu tagad mudini jauniešus stāties Hermaņa aktieru kursā.

Ne jau es viens, mēs visi, viss teātra kolektīvs. Tagad jaunieši avīzes vairs nelasa, arī televīziju maz skatās, kā tu viņus uzrunāsi? Caur sociālajiem tīkliem. To mēs arī Minhenē darām. Protams, ne jau uz dullo, viss iepriekš tiek pārdomāts, arī tas, kādas bildes liekam sociālajos tīklos.

Kas tevi pašu savulaik pamudināja? Bērnībā taču gribēji kļūt par ugunsdzēsēju.

Man tās sarkanās mašīnas patika. Vēlāk, kad sākām būvēt vasarnīcu Garciemā, gribēju kļūt par arhitektu un celtnieku, man patika maisīt betona javu, likt ķieģeļus. Armijā iemācījos mūrēt, flīzēt un apmest, lai gan dienēju Baltijas kara apgabala Dziesmu un deju ansamblī. No rītiem es biju korists un programmas vadītājs, stāvēju uz “tumbočkas”, kamēr pārējie mēģināja, bet vakaros, ja nebija koncerts, cēlu un mūrēju, jo armijā bija mūžīgais remonts, visu laiku kaut ko pārbūvēja un remontēja. Ar kordiriģentiem Kokariem iemācījāmies izņemt un ielikt durvju kārbu, durvis piezāģēt. Viņi vairāk ar koku strādāja.

Ar Kokariem dēliem taču.

Ar dēliem, jā. Armijā daudzi mūziķi mēģināja rokas nesagandēt. Reiz bijām Kaļiņingradā kādā karaspēka daļā ar koncertu, pienāk pie mums puisis, lūdz, lai iedod paturēt vijoli. Vijolnieks jau savu instrumentu parasti nedod, bet viņš saka: esmu beidzis “gņesinus”, iedod, lūdzu, paturēt vijoli, vienkārši rokās paturēt. Puika tur vijoli, un viņam asaras birst. Viņš dienēja tankistos, pirksti raupji, melni, aplauztiem nagiem. Vijolniekam. Iedod paturēt vijoli… Un čalim tek asaras… Ne visiem bija tā paveicies kā mums.

Runā, ka āboliņš no āboliņa tālu nekrīt… Vai tas, ka vecāki bija aktieri, kaut kādā mērā ietekmēja tavu izvēli? Jo brāļa izvēli neietekmēja vis.

Brālis pionieru pulciņā bija par taurētāju, tad “mediņos” pabeidza trompetes klasi, divus kursus nomācījās konservatorijā, saprata, ka mūziķis no viņa nesanāks, aizgāja un visu mūžu nostrādāja Latvijas televīzijā par skaņu režisoru.

Turklāt par ļoti labu. Bet tevi tomēr nenobiedēja vecāku pieredze?

Vecākiem es padomu neprasīju. Atļauju arī ne. Jutu, ka to, kas man uz sirds un grib lauzties laukā, šādā veidā varēšu vislabāk izteikt. Zināma godkāre arī tur bija. Un zināms azarts. Bet vai tad es tagad to visu atceros? Tas taču bija pirms trešdaļgadsimta! Pat vairāk nekā! Pirmo reizi uz profesionāla teātra skatuves profesionālā izrādē es kāpu 1977. gada rudenī, tātad pirms četrdesmit ar pusi gadiem. Es jau tagad varētu stāstīt diezin ko, neviens vairs nevar pārbaudīt, un es pats jau arī vairs īsti neatceros. Droši zinu, ka neviens mani nespieda un neviens mani neaicināja. Mans klases biedrs un draugs Valdis Pavlovskis, tagad dramaturgs, Leļļu teātra režisors un dziesmu tekstu autors, gāja stāties Kinoaktieru studijā, jo bija izsludināta papildu uzņemšana, un viņš mani pierunāja nākt līdzi. Viņam nepaveicās, netika, bet mani uzņēma. Tā tas viss arī sākās. Tur bija meitenes, ne tās, kas klasē, un tajā laikā jau vajadzēja, lai būtu kādas meitenes ārpus klases, ar savējām bija jau aprasts. Kaut gan man ir ļoti jaukas klases biedrenes, ļoti jaukas. Tagad es to novērtēju.

Bet kursa meitenes jau arī bija jaukas.

Jā, protams.

Tev jau vispār ar meitenēm ir paveicies.

Jā, ar meitenēm man šajā dzīvē ir paveicies, to nu es droši varu teikt.

Bet cik droši es drīkstu tev jautāt par abām tavām meitām un ģimeni?

Jautāt vari droši, tikai atbildi negaidi. Par privāto dzīvi es negribu runāt, nu itin nemaz.

Tad pastāti man par kino. Patlaban tu filmējies pie Kairiša un Annas Vidulejas.

Tās ir epizodes. Mana lielākā loma bija “Limuzīnā Jāņu nakts krāsā”…

Bet par to tu negribi stāstīt tāpat kā par savu privāto dzīvi.

Jo tas jau no visām pusēm ir apspēlēts un izrunāts. Un tās pārējās kinolomas man tādas…

Spilgtas epizodes. Tādas, kas paliek prātā.

Nu jā. Pie Kairiša tagad būs mazliet apjomīgāka loma. Pie Annas Vidulejas maza, bet jauka epizode. Agrāk, kad vēl nebijām sarējušies ar Krieviju, katru vasaru bija seši vai septiņi projekti, kur galveno lomu tēlotāji brauca līdzi, bet uzņemšanas grupas otrā līmeņa personāls tika komplektēts no mūsējiem. Tā mums ir izaugusi profesionāla kino apkalpošanas komanda. Kādreiz bija, tad pazuda, un nu atkal ir. Jauni cilvēki ir apguvuši profesiju, nevis pārmantojot, bet mācoties paši. Jo bija pilnīgs pārrāvums. Un nu tu atkal jūti, ka viņi saprot kino specifiku, ka viņos rit “kinošņiku” asinis.

Vai esi domājis par pedagoga darbu?

Es jau esmu pedagogs. Tiesa, ne Alvja kursam. Aina Matīsa pirms gadiem četriem vai pieciem uzaicināja mani palīgā. Strādāju ar Mihaila Gruzdova un Indras Rogas kursu. Un tad Māra Ķimele uzaicināja, vienu gadu viņas studentiem mācīju skatuves runu. Bet tur jau tā nevar novilkt robežu, kur beidzas runa un sākas aktiera meistarība. Un tagad režisoru pirmajam kursam mācu runas loģiku. Runas tehniku ne, to dara Ruta Vītiņa un Zane Daudziņa. Es vairāk par to, ko iesākt ar tekstu. Bet tas jau tāds kā profesionāls pienākums – ja esi dzīvē ko iemācījies, nodod to tālāk. Un ja vēl kādam to vajag, ja kādu tas interesē, tad ir pavisam labi.


Vai tu pats ej uz teātri?

Cenšos izvairīties. Nav tā – kolīdz brīvs vakars, tā eju uz teātri. Protams, ir izrādes, kuras noteikti jāredz. Tad mēģinu noķert brīdi, kad varu to izdarīt. Taču vairs nav tā, ka mani interesētu viss, ko uz skatuves varētu dabūt redzēt. Izveidojusies sava garšas izjūta. Pēdējā laikā daudz kas mani neuzrunā. Nevaru teikt, ka nepatīk, nevaru teikt, ka ir slikti, vienkārši neuzrunā. Bet tas jau arī ir pārejoši.

Vai tev ir vajadzīgs klusums?

Protams. Tev taču ir vajadzīga ieelpa.

Kur tu to atrodi?

Kaut kur mežā, pie dabas. Tas ne vienmēr ir klusums, drīzāk miers. Mājās man tikpat kā neskan mūzika. Man patīk, ja arī restorānā neskan mūzika, lai ir tikai trauku šķindoņa, klusas sarunas. Negribu piesārņot apziņu ar skaņām. Auss ir orgāns, kas divdesmit četras stundas diennaktī ir pieslēgts apziņai. Mēs visu laiku kaut ko dzirdam. Pat ja mēs uz to nereaģējam, tas mūs ietekmē. Tu sāc gurt no informācijas, ko saņem caur ausīm. Gribas klausīties, kā vējiņš čabinās pa lapām, kā putniņi pļerkst, kā čīkst koka trepes. Tādas vienkāršas lietas.

Tavs ideālais brīvā laika pavadīšanas veids.

Man svarīga ir nodarbju maiņa. Neesmu makšķernieks, nu nemaz, bet man reizēm patīk ar draugu aizbraukt uz Somiju pie vēl viena drauga ezerā pamakšķerēt. Tas nekas, ka mēs tur neko nenoķeram, taču mēs pabraucamies ar laivu, parunājamies, pamētājam spiningu. Protams, ka labākās zivis, kā parasts, noraujas. Bet vakarā mēs iekurinām pirtiņu, pasēžam, vēl parunājamies. Mums tāda vīriešu kompānija.

Vēl man patīk slēpot. Ja ir vecais pacēlājs, kurā ir viena vai divas vietas, bieži gadās, ka tu tajā krēslā iesēdies viens pats un tad minūtes septiņas vai desmit brauc augšā un tikai viegli, viegli čirkst tie ritenīši, un ir pilnīgs miers un klusums sniegotā kalnā.

Vai kādreiz, kaut kur braucot ar auto, tu apstājies un vienkārši izbaudi ainavu, kam citādi būtu padrāzies garām.

Vēl man ļoti patīk staigāt kalnos. Nevis pa parastajām takām, bet drusku augstāk, pa grūtākām taciņām, kur paveras ļoti skaisti skati un tu vienkārši veldzē acis, redzi, cik brīnišķīga ir daba, pamani kādus dzīvniekus, varbūt satiec vēl kādu gājēju, sasveicinies, uzcienā ar šokolādi, viņš tevi uzcienā ar kafiju no termosa, jūs pārmijat kādus vārdus, un tu ej tālāk. Jo sliktāks laiks, jo labāk, jo tad kalnā ir mazāk cilvēku. Reizēm tu vari visu dienu nostaigāt un satikt vienu vai divus. Vai arī nevienu nesatikt. Jā, es uz staigāšanu esmu meties pēdējā laikā. Tas arī plaušām ir labi.

Vācijā es braucu ar riteni vienpadsmit mēnešus gadā. Nebraucu tikai, ja ceļš ir apledojis un sniegs sakritis, jo man velosipēdam nav ziemas riepu, tāpēc nejūtos droši, tad braucu ar metro vai autobusu. Bet citādi – vienpadsmit mēnešus diendienā, arī brīvdienās izbraucu ar riteni, pārdesmit kilometrus turp, pārdesmit atpakaļ. Gan plaušas izvēdini, gan arī daudz ko dabū redzēt.

Vai ir kas tāds, kas vēl joprojām liek tev brīnīties?

Es cenšos, ļoti cenšos uzturēt sevī šo spēju un sajūtu. Reizēm no malas tas varbūt pat muļķīgi izskatās. It kā jau viss ir redzēts, viss piedzīvots, par ko tur vēl brīnīties. Taču no tāda stāvokļa es, cik vien iespējams, mēģinu atturēties. Bet zini, par ko es joprojām nebeidzu brīnīties? Dzīvnieks vispirms pasmaržo un tad lemj, ēst vai ne. Kāpēc vairums cilvēku uzreiz un bez apdoma bāž galvā visu, ko viņiem liek priekšā?

Galerijas nosaukums
LA.lv