Pagātnes ēnu gūstā: Agnijas Kazušas romāns “Bruno” 0
Iepazīstinām ar Agnijas Kazušas romānu “Bruno”, kas “Lauku Avīzes” izdevniecībā iznāks maija sākumā.
Romāna galvenais tēls patiesībā ir nevis Bruno, bet gan viņa angļu valodas skolotāja – jaunā, nedrošā praktikante Albīna, kurai privātskola ir pirmā darba pieredze. Tā izrādās šokējoša: gandrīz visi viņas audzēkņi valodu zina vismaz tikpat labi kā skolotāja. Turklāt Albīna ir vientuļniece – viņai nav draugu, arī attiecības ar ģimeni ir savādas: māte nomirusi, laižot meitiņu pasaulē, un viņa vienmēr jutusies neiederīga un nevajadzīga. Skolā Albīnai atplaukt liek Bruno sacerējumi, savukārt skolas direktors, slēpjot paša pagātnes ēnas, jauno darbinieci pamet saplosīšanai medijiem…
Sākās kā mācību darbs
Skolas vides apraksts nācis no autores personīgās pieredzes: 2011. – 2012. gadā Agnija pati strādājusi par angļu valodas skolotāju AIESEC praksē Indijā un Ķīnā, un teic – šī arī bijusi iespēja skolas vidi iepazīt un iedvesmoties.
“Ideja romānam radās, kad strādāju skolā Indijā un mācīju angļu valodu bērniem, kuri to zināja labāk par mani. Respektīvi, skola, kurā strādāju, bija privāta un lielākā daļa bērnu bija indieši, kas piedzimuši un daļu laika pavadījuši Amerikā, tad vecāki atgriezušies Indijā, un angļu valoda viņiem bija kā dzimtā valoda, kurā viņi apgūst visus mācību priekšmetus. Mans uzdevums bija mācīt viņiem angļu valodu un literatūru, un gatavot Kembridžas eksāmeniem. Šis izaicinājums nebūt nebija viegls, tāpēc emocijas, kas grāmatā aprakstītas, ir patiesas,” stāsta Agnija. Labāk sajust Albīnu palīdzējis arī tas, ka pati, dzīvojot tālajās zemēs, dažkārt jutusies vientulīgi.
Neviens no tēliem gan nav pilnīgi biogrāfisks – tie ņemti gan no dzīves, gan izdomāti, saplūdinot dažādus spilgtus raksturus, citi radušies, reaģējot uz nepieciešamību romāna attīstībā. “Tā, piemēram, piedzima Vilis, kuru es redzēju vienkārši kā kartupeļu šķirotāju, kā spēcīgu un dziļu klusumu, kad vajadzēja atvilkt elpu no skaļiem raksturiem,” teic Agnija.
Romāns sākumā tapis kā noslēguma darbs Literārās akadēmijas prozas meistardarbnīcā, bet vēlāk tas atkal un atkal rediģēts, aizvien skaidrāku padarot tā tēlu sistēmu un viņu rīcību, stāsta autore: “Tā, piemēram, rakstīšanas procesā ļoti mainījās Zelmas tēls. Sākumā tā bija vienkārši skolotāja, kas izmanto Albīnas rūpību, tikai vēlāk viņa kļuva par Alda Liepiņa sievu, jo es sapratu, ka dziļāk jāattīsta skolas direktora stāsts. Tādējādi man laika gaitā Zelmas tēls pat pašai iepatikās – tas, kā viņas uzvedība skaidrojama ar ilgām pēc patiesības, tas, kā caur viņu un viņas pagātni mēs varam mācīties par to, kā dzīvot tagadnē,” stāsta Agnija.
Sevis meklējumi un apzinātības prakse
Pagājuši vairāki gadi, kopš tapis “Bruno” pirmuzmetums – tobrīd jaunā autore strādāja praksē Eiropas Komisijā Briselē un ik rītu cēlās agrāk, lai virtuvē uzrakstītu kaut vienu lappusi. Šobrīd Agnija Kazuša nodevusies dziļākiem sevis meklējumiem ne tikai literatūrā, bet galvenokārt caur meditācijas un apzinātības praksi. Ir kļuvusi par sertificētu meditācijas un apzinātības treneri (miera arhitekti) “World Peace Initiative Foundation” organizācijas “Peace Revolution” projektā, un tieši to šobrīd dara kā brīvprātīgā nelielā Spānijas ciematiņā Ribadavijā: “Organizēju un vadu meditācijas sesijas, mācu angļu valodu jauniešiem šajā ciematā un stāstu par “Erasmus Plus” un citām programmām, kā arī mācos spāņu valodu. Tāpat arī veicu citus miera arhitektes pienākumus, regulāri piedalos dažādos projektos, cenšos regulāri rakstīt rakstus un stāstus “Peace Revolution” blogam, saviem blogiem idomeditation.com un traveltotellthetale.com, kā arī citiem medijiem.”
Meditācija palīdzējusi arī labāk izprast romānu, stāsta Agnija: “Kādu brīdi biju ļoti ieciklējusies uz literatūru, bet tad, kad noliku to malā un sāku atklāt sevi ar meditācijas un apzinātības praksi, labāk sapratu savus varoņus, viņu rīcību un to, kāda galu galā ir romāna dziļākā nozīme: mīlēt dzīvību it visā, atzīt to un rīkoties tālāk. Sapratu arī to, kāpēc man bija svarīgi šo romānu rakstīt: ka rakstniecība zināmā mērā palīdzējusi man attīrīt prātu un nošķirt manu kā personas dzīvi no iekšējās pasaules, ka rakstniecība ir vienreizēja iespēja radīt pasauli no jauna.”
Fragments no romāna “Bruno”
Mazajā ciemā lielās runas izplatījās ātri. Vajadzēja ar steigu pamest Rubu, Zelma to bija gatava darīt jebkurā brīdī, bet Aldim tas nebija tik vienkārši. Viņš baidījās no tēva, ar kuru kopā ilgus gadus plānoja ideju par jaunas, modernas skolas atvēršanu. Tas bija arī vectēva lolots sapnis. Nē, Aldis nedrīkstēja aizbraukt! Tas bija arī viņa projekts. Privātskola ar jaunām stratēģijām, modernizēta, eiropeiska. Latvija taču gatavojās iestāties Eiropas Savienībā. Taču Zelma bija apbūrusi Aldi, un viņš gribēja visu to pašu, bet ar Zelmu pie sāniem. Un kāpēc ne? Tēvs taču sapratīs. Pieņems Zelmu, un viņi kopā pametīs Rubu, tiklīdz Zelma pabeigs devīto klasi.
Visi pārcelsies kaut kur citur. Kas gan tur slikts? Zelmai pēc divarpus gadiem būs astoņpadsmit. Aldim ir pienācis laiks veidot ģimeni. Turklāt es viņu mīlu, Aldis sapņoja. Viņa prāts bija noreibis no smaržojošajiem ceriņiem un ziedošajām ievām, no pavasara, no putniem un no Zelmas dzejas.
Man jāpasaka tēvam par Zelmu – Aldis apņēmās katru dienu, taču izšķirīgās sarunas vietā ikreiz, kad tēvs pārbrauca mājās, abi apsprieda eksāmenus, pilotprojektus, laboratorijas darbus, idejas par jauno skolu, par sakrāto naudu un trūkstošo summu. Paēdis vakariņas, tēvs gāja gulēt.
Nevienu brīdi tēvs nemanīja, ka laukā pavasaris, dzied putni, ka Aldis alkst mīlestības. Mīlestības pieminēšana atgādinātu māti. Mamma nomira ar vēzi pirms sešiem gadiem. Viņa strādāja Rubas skolā par administratori. Un arī viņa bija lolojusi ideju par jaunu skolu ar parketa grīdu, skaistu dārzu un eiroremontu. Katru vakaru Aldis aizgāja gulēt un atlika sarunu par Zelmu, līdz notika ļaunākais – tēvs to uzzināja pats.
“Kad tu man grasījies pateikt?” tēvs ieskrēja istabā, gaitenī nomezdams iepirkuma maisus. Apelsīni pabira uz visām pusēm. Gurķi un tomāti. Saldais krējums. Rupjmaize. Aldim uzreiz bija skaidrs, ka tas noticis veikalā. Tur parasti klaču tantēm patika apspriest citu dzīvi. Aldis tai brīdī bija sēdējis lielajā istabā un šķirstījis dienas avīzi. 1995. gada 14. jūnijs. Vesela lappuse veltīta 1941. gada deportācijām. Viņš neapzinājās, ka pēc stundas deportēsies pats. Labprātīgi.
“Piedod,” Aldis saguma.
“Piedod? Jau puspagasts runā. Tu domā, es esmu muļķis?”
“Piedod, tēvs!”
“Un tu man vēl lūdz piedošanu?”
“Tas notika nejauši, taču mēs par to priecājamies, mēs mīlam viens otru. Mēs taču drīz pārvācamies. Viņa būs ar mums. Viņa tiešām ir citāda nekā viņas vienaudzes. Tev viņa patiks. Es apsolu.” Dienām un nedēļām Aldis bija cietis klusu, tagad vārdi bira kā strutas un asinis no pārsprāguša augoņa, labais un sliktais, viss netīrais pūžņodams nāca ārā.
“Tu vēl gribi viņu iesaistīt mūsu projektā? Aizmirsti! Tu saproti, ko esi izdarījis?” Tēvs kliedza, vicinādams rokas, likdams tās pie deniņiem. “Es nespēju noticēt, tu esi pārkāpis jebkādu ētiku. Ko teiktu mamma? Vai tu par to padomāji? Ko teiktu tava mamma?”
“Kāds mammai ar to sakars? Tas esi tu, kas dzīvo pagātnē! Tu, kas viņai grib uzcelt skolu! Ko man tikmēr darīt? Jā, es piekritu šim projektam, bet es gribu arī ģimeni un bērnus!”
“Bet ne jau ar piecpadsmit gadu vecu bērnu! Tā ir pedofilija! Pe-do-fi-lija! Par kādu ģimeni tu runā?”
“Viņai tūlīt būs sešpadsmit. Un viņa tiešām ir nobriedusi.”
“Nestāsti man! Viņa vēl ir bērns! Un kā ar viņas ģimeni? Bet kā ar ciemu? Kā es varēšu rādīties skolā? Vai tu maz domāji, ka sagrauj manu dzīvi?”
“Mēs domājām braukt prom un celt skolu citā vietā.”
“Nē, tu laikam nesaproti! Ar šādu kauna traipu aizmirsti par skolu! Kas mums ticēs? Vecāki nelaidīs bērnus skolā, kas apsmērēta ar pedofiliju, vienalga, cik tālu mēs brauktu. Agri vai vēlu to uzzinās, un mūsu vārds tiks vēl vairāk izsmērēts. Kā tu varēji uzvesties tik vieglprātīgi? Pazūdi! Man vairs nav dēla!” viņš kliedza sāpju pilnā, drebošā balsī un aizcirta aiz sevis durvis. Aizgāja. Avīzes raksts par deportācijām atgādināja, ka reiz arī viņa tēvu deportēja uz Tālajiem Austrumiem. Tēvs noteikti ārā raud, bet nevēlas asaras rādīt dēlam. Tāpat kā pēc mammas nāves. Aldis izsteidzās gaitenī. Tēvs ātrumā bija saminis apelsīnu. Aldis to paņēma rokās, salasīja arī pārējos pirkumus un kārtīgi salika ledusskapī. Viņš ilgi nedomāja, piezvanīja Zelmai un pateica trīs vārdus. “Taisies! Mēs braucam.” Zelma priecājās un pārprasīja, vai tiešām viņi brauks uz Angliju. Brauks. Aldis teica, bet viņa balsī bija skumjas un nedrošība. Zelma tās nedzirdēja. Varbūt tomēr viņa bija pārmaiņas alkstošs bērns? Par vēlu. Viņš paņēma pāris kārtas drēbju, higiēnas preces, pasi un visbeidzot atvēra seifu – slepeno naudaspodu. Tur stāvēja vairākas kaudzītes ar latiem, krātas gadu gadiem un apliecinādamas tēva sīkstumu un skopumu. “Būtu tu bijis Sibīrijā,” viņš mēdza teikt, kad kāds iedomājās krājēja tikumu pārmest, “tu mani saprastu.” Nebija izvēles. Aldis tur bija nolicis arī lielu daļu savas algas un godīgi paņēma pusi un devās plašajā pasaulē. Pēc nedēļas māju pameta arī Alda tēvs.
Ilgus gadus lolotā ideja par jaunu, modernu skolu izplēnēja gaisā.
