Latvijā
Vēsture

Pēteris Apinis: Latvietis pie Uzvaras pieminekļa 9. maijā3

Foto: LETA/Paula Čurkste

Latvieši iedalāmi četrās daļās. Pirmie apmeklē 16. marta pasākumus un noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa, otrie – 9. maija pasākumus un ziedus liek pie Uzvaras pieminekļa.

Lielākā daļa neiet ne uz vienu no šiem pasākumiem.

Daži – apmeklē abus, un parasti esmu viens no tiem. Lielākā daļa no tiem, kas apmeklē abus pasākumus, ir žurnālisti, kas vēro, fotografē, filmē un intervē.

Par 16. marta pasākuma norisi profesionāli žurnālisti veiksmīgāk un literāri pilnīgāk raksta latviešu laikrakstos un portālos, bet par 9. maija pasākumu – krievu laikrakstos un portālos.

Mēģinājumu darīt pretēji, visčaklāk piesmej un nopulgo tie, kas nespēj izlasīt tālāk par pirmo rindkopu.

9. maijā es biju pie Uzvaras pieminekļa. Bija draudzīga atmosfēra, kurā galvenokārt skanēja krievu valoda. Ļaužu daudz mazāk nekā pērn un vēl daudz mazāk nekā 2015. gadā.

Nebija vai ļoti maz bija to, kas apkārušies ar medaļām – savām vai antikvārām (jo to, kas pa īstam karoja un varēja būt apbalvoti ar kara slavas ordeņiem, šobrīd lielākoties nav mūsu vidū, bet iepriekšējos gados vēl bija daudz to, kas vienkārši svešus ordeņus kāra uz militāriem frenčiem).

Arī bijušās PSRS militāro frenču bija ļoti maz, ja neskaita bijušos desantniekus, kas gāja zilajām cepurēm un lieliem vēderiem, uz kuriem jaunības dienu formas nepogājās ciet.

Īsti nesapratu – kāpēc viņus neapturēja vai vismaz neaizrādīja par šī apģērba neatbilstību likumam – policistu pie Uzvaras pieminekļa bija gandrīz tikpat cik svinētāju.

Mazāk bija ziedu, bet lielāks īpatsvars bija sarkanām neļķēm. 9. maija svētki ir nopietns biznesa pasākums, kurā tiek tirgoti ziedi, šašliks, cukurvate, saldējums – šogad apgrozījums ir krities, taču diez vai tas atstāj lielu ietekmi uz valsts budžetu – vismaz daļai no tirgotājiem Uzvaras parkā valsts nodokļu politika, iespējams, ir sveša.

Nesmēķēja, vai vismaz man negadījās smēķētāji, kaut pārstaigāju laukumu vairākkārt.

Bija laba mūzikas kvalitāte, bet mūzika bija klusāka un nebija tik dārdoša. Šķiet, ka salūts bija ilgāks un krāšņāks nekā iepriekšējos gadus un izpaudās kā neliels revanšs par KNAB vizītēm Rīgas satiksmē un Rīgas 1. slimnīcā.

Tiesa, laika trūkuma dēļ nevarēju pasākumam veltīt pietiekami lielu uzmanību, un arī no salūta pa dzīvokļa logu skatīju tikai tos šāvienus, kas augstāki. Tā paša laika trūkuma dēļ nesanāca paēst pusdienas pie bagātīgi komplektētajām ēdināšanas teltīm.

Jaunums bija somiņu pārbaude – policisti rūpējās par iespējama terorakta novēršanu.

Manu fotosomu nepārbaudīja, bet man blakus pārrakņāja somiņas vairākām kundzītēm. Kas bija uzkrītošs – pašvaldības policijas apjoms.

Pašvaldības policijas busiņi cits aiz cita stāvēja visā Uzvaras bulvāra posmā no Bāriņu ielas līdz Ojāra Vācieša ielai un visās iespējamajās stāvvietās (pēdējo reizi tik daudz vienādu policijas autiņu, tolaik gan bobiku, es redzēju „Čikāgas piecīšu” koncertā Mežaparkā 1989. gadā).

Man, protams, ir pilna uzticība Rīgas pilsētas pašvaldības policijai, bet šī uzkrītošā masa lika atcerēties „Rīgas satiksmi”, Rīgas tūrisma attīstības biroju, Rīgas centrāltirgu, riga.lv un citus pašvaldības dibinātus uzņēmumus.

Skaidrs taču, ka Rīgas pašvaldības policijas vadību ieceļ, apmaksā un prēmē Rīgas dome, un policisti pakļaujas saviem maizes devējiem.

Protams, nav ne mazāko aizdomu par iespējamu korupciju vai iespējamiem fiktīviem darbiniekiem, jo pašvaldības policistu pie Uzvaras pieminekļa bija tiešām ļoti daudz.

Kāpēc es ar fotokameru katru gadu aizstaigāju ne tikai uz Leģionāru piemiņas pasākumu pie Brīvības pieminekļa 16. martā, bet arī pie Uzvaras pieminekļa 9. maijā, bet ar savām fotogrāfijām nepiesārņoju sociālos tīklus?

Skaidrs, ka lielai daļai Latvijas iedzīvotāju (pilsoņu, Latvijas nodokļu maksātāju, Latvijas Saeimas un pašvaldību vēlētāju, manu kolēģu un pacientu vai arī vienkārši – Latvijas hokeja izlases līdzjutēju) ir svarīgs viens vai otrs datums, leģenda, notikuma interpretācija.

Un neko nedod mēģinājumi kādu pārliecināt par to, ka citas dienas vairāk atbilstu leģionāru piemiņai kā 16. marts, vai arī faktu, ka 9. maiju biedrs Leonīds Iļjas dēls Brežņevs radīja kā savus galma svētkus tikai 1966. gadā.

Valsts uzdevums būtu iespējami samazināt konfrontāciju vienos vai otros svētkos, ļaut katram pirkt ziedus un likt pie tā pieminekļa, kas nu viņam svarīgs.

Jo patiesībā jau tie ļaudis, kas 9. maijā noliek sarkanās neļķes pie Uzvaras pieminekļa, uzdejo un paēd Uzvaras parkā pusdienas, nākamajā dienā sastāda vismaz trešdaļu no valsts un pašvaldību darbiniekiem, ir daļa no mūsu bruņotajiem spēkiem, pārstāv mūsu valsti sportā un kultūrā.

Un pasaulē viņi visi jau sen tiek uzskatīti par latviešiem, vairums no viņiem latviešu valodā runā bez akcenta un ir Latvijas patrioti.

Bet kā Latvijas politikā pārtraukt visa mērīšanu tikai pēc nacionālās prizmas, es nezinu, un tādēļ laiku pa laikam neuzticos kā Latvijas valdības ministriem, tā Rīgas domes amatpersonām.

Saistītie raksti

Man šķiet, ka pozitīvu krievu attieksmi pret 18. novembri, sarkanbaltsarkano karogu un latviešu valodu vislabāk panākt ar izpratni, atbalstot viņu ziedu nolikšanas ceremoniju 9. maijā.

Sarunājoties ar pacientiem, es labprāt pāreju uz krievu valodu, ja vecam pacientam tā vieglāk. Un tādēļ es ticu, ka tad, kad pats kļūšu par pacientu, ar mani ārsts runās labā latviešu valodā.

LA.lv