Foto: Wikimedia Commons

Ursula le Gvina. Dzīve citātos 1

Ursula le Gvina (21.10.1929-23.01.2018) piedzima kā Ursula Krēbere, jaunākais bērns un vienīgā meita Bērklijas antropoloģijas profesora Alfrēda Luisa Krēbera un rakstnieces Teodoras Kracavas ģimenē.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Visi četri bērni tika iedrošināti lasīt, viņi bieži sastapa vecāku draugus un tēva studentus, vasaras pavadīja nomaļā rančo Napas ielejā. Vēlāk le Gvina atzinusi, ka jūtas ļoti laimīga un pateicīga par to vieglo un laimīgo gaisotni, urā viņai auga. Jau deviņu gadu vecumā meitene uzrakstīja savu pirmo fantāzijas žanra stāstu, bet divus gadus vēlāk viņa piedzīvoja pirmo publikāciju žurnālā.

Ursula mācījās Bērklijā, ieguva bakalaura grādu renesanses laika franču un itāļu literatūrā, savukārt Kolumbijas universitātē – maģistra grādu franču un itāļu literatūrā. Drīz pēc tam jaunā sieviete pievērsās doktorantūras studijām, ar Fulbraita stipendiju aizceļojot uz Franciju, kur arī sastapa savu nākamo vīru Čārlzu le Gvinu. Viņi apprecējās 1953. gadā, atgriezās ASV, taču Ursula le Gvina izvēlējās pārtraukt studijas, pievēršoties darbam – viņa gan pasniedza franču valodu universitātē, gan arī strādāja par sekretāri, kamēr vīrs studēja doktora grādam.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šajā laikā le Gvina arī rakstīja, tapa pieci romāni, taču izdevēji visus noraidīja, jo tie šķita pārāk sarežģīti. Tikai 60. gadu sākumā viņas stāstus sāka publicēt – tie bija veltīti notikumiem izdomātā zemē Orsīnijā. 1964. gadā tika publicēts stāsts, kurš kļuva par sākumu “Jūrzemes” ciklam un viņas ceļam uz atzītākās un ietekmīgākās ASV fantāzijas un fantastikas žanra rakstnieces slavu. Ursula le Gvina ir saņēmusi pilnīgi visas nozīmīgākās balvas fantāzijas un fantastikas žanrā.

Pasaule bez Ursulas le Gvinas balss ir kļuvusi tukšāka, tomēr viņas atstātais mantojums ir bagātīgs. Lūk, niecīga daļa no tā.

Mēs nolēmām, ka nav jēgas jautāt, kas ir dzīves jēga, jo dzīve nav atbilde, dzīve ir jautājums; tu, tu pats, esi atbilde.

Mīlestība nesēž uz vietas kā akmens; tā jāiejauc kā maize, visu laiku jāpārveido, jāatjauno.

Radošs pieaugušais ir izdzīvojis bērns.

Cilvēkus, kuri netic pūķu eksistencei, pūķi bieži apēd. No iekšienes.

Bērni lieliski zina, ka vienradžu nav, taču viņi arī zina, ka grāmatas par vienradžiem, ja tās ir labas, ir arī patiesas.

Mēs lasām grāmatas, lai uzzinātu, kas esam. Ko dara, jūt un domā citi cilvēki – vienalga, īsti vai iedomāti… ir nozīmīgas vadlīnijas mūsu izpratnei par to, kas esam un varam kļūt paši.

Uzskatīt, ka dokumentāla literatūra noteikti ir pārāka par daiļliteratūru, ir gluži kā domāt, ka atdarināšana ir vērtīgāka par izgudrojumiem.

Iededzot gaismu, tu arī met ēnu.

Kurš garīgi vesels cilvēks gan var dzīvot šajā pasaulē, nebūdams traks?

Vienīgais, kas padara dzīvi iespējamu, ir nepārtraukta, neciešama nedrošība, neziņa par to, kas būs.

Brīvība ir smaga nasta, liels un dīvains slogs garam. Tā nav viegla. Tā nav dāvana, bet gan izvēle, un šī izvēle var būt grūta. Ceļš ved augšup, pretī gaismai, taču smaguma nospiestais ceļinieks var nekad nesasniegt tā galu.

Reklāma
Reklāma

Cilvēks neveido savu likteni: viņš to pieņem vai no tā atsakās.

Pat nepieciešamība un mīlestība nevar sakaut likteni.

Karā ikviens ir cietumnieks.

Kad rakstu, es sapņoju maz; šķiet, ka sapņi tiek izmantoti rakstīšanā.

Mēs esam vulkāni. Kad mēs, sievietes, atklājam savu pieredzi kā mūsu patiesību, kā cilvēcisku patiesību, izmainās visas kartes. Top jauni kalni.

Civilizētais vīrietis saka: es esmu Pats, esmu Kungs, un viss pārējais ir citi – ārpus, zem, apakšā, izmantojami. Man pieder, es pētu, es izmantoju, es pārvaldu. Svarīgi ir, ko es daru. Pasaule radīta manām iegribām. Es esmu, kas esmu, un viss pārējais ir sievietes un savvaļa, ko lietot, kā vien man nepieciešams.

Ja kāds, līdzīgi man, tic, ka vārdi ir darbība, tad rakstniekiem jāatbild par viņu vārdu darbiem.

Ja vēlaties, lai jūs uztver nopietni, neprecieties, nedzemdējiet bērnus, un, pats galvenais, nenomirstiet. Bet, ja nu jums tomēr jāmirst, izdariet pašnāvību. Viņiem [literatūrzinātniekiem] tas patīk.

Viena patiesības balss ir lielāks spēks nekā flotiles un armijas.