Kāpēc latvieši atradās PSRS varas virsotnēs. Saruna ar grāmatas autoriem 27
Latviešu līdzdalība Krievijas Pilsoņu kara notikumos un padomju totalitārā režīma veidošanā ir jautājums, ko var nosaukt par “neērtu”, jo tas liek aizdomāties par mūsu tautiešu līdzatbildību 20. gadsimta postā, ko saucam par staļinismu, ar visām no tā izejošajām sekām.
Par šo problēmu runāts arī rudenī izdevniecībā “Zvaigzne” iznākušajā grāmatā “Latvieši PSRS varas virsotnēs”. Tajā Jura Goldmaņa redakcijā apkopoti vēsturnieku Vitālija Šaldas, Ērika Jēkabsona, Toma Ķikuta, Jāņa Riekstiņa pētījumi par tematu, kas dots jau grāmatas nosaukumā. Sarunai “LA” redakcijā žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde uzaicināja divus no autoriem – habilitēto vēstures doktoru, agrāko Daugavpils Universitātes Vēstures katedras mācībspēku Vitāliju Šaldu un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieku, Latvijas Universitātes doktorantu Tomu Ķikutu. Vēsturnieki atzīst, ka latvieši bija līdzatbildīgi padomju režīma veidošanā un tā noziegumos 20. – 30. gados, taču viņu loma noteikti nebija izšķirošā. Daudzi no augstus amatus PSRS ieņēmušajiem latviešiem 30. gadu “Lielā terora” apstākļos tika arestēti, spīdzināti un nogalināti. Dažkārt var lasīt un dzirdēt tēzi, ka “tā viņiem arī vajadzēja”, tomēr V. Šalda un T. Ķikuts uzsver: lai arī ne viens vien bija pelnījis sodu, tas, ko ar šiem cilvēkiem izdarīja Staļins un viņa rokaspuiši, nu nekādi nav uzskatāms par taisnu tiesu.
– Katru reizi, kad Latvijas politikā parādās mēģinājumi aprēķināt bilanci vai nu par padomju okupācijas laika zaudējumiem, vai ko līdzīgu, vienmēr parādās pret argumenti, ka “latvieši paši vainīgi”, jo kas gan esot čeku dibinājis, sarkanās armijas priekšgalā un boļševiku partijas galvgalī stāvējis. Kāda tad latviešu loma toreiz īsti bija?
V. Šalda: – Maskavas latviešu vidū 20. – 30. gados bija visdažādākie cilvēki, ne tikai politiskā elite. Tur bija gan boļševiku funkcionāri, gan mākslinieki, literāti, gan strādnieki un kalpotāji. No apmēram 10 – 15 tūkstošiem Maskavas latviešu kādi divi tūkstoši bija strādnieki. Pārējie – dažādos iestāžu darbos un tamlīdzīgi strādājošie, plus vēl ģimenes locekļi. 20. gadsimta sākumā 8 – 10% latviešu dzīvoja ārpus Latvijas teritorijas. Aizbraukt viņus spieda tas pats, kas mūsdienās – smagie dzīves apstākļi, bezdarbs. Robežas ar Rietumiem tik atklātas kā mūsdienās nebija, tāpēc brauca uz Austrumiem, kaut bija arī tādi, kas nonāca Rietumos. Tātad, ja skatās sociālpolitiskos apstākļus, tad cariskās Krievijas iekārta, nenodrošinot latviešiem piemērotus apstākļus tepat uz vietas, spieda viņus meklēt izeju Krievijā.
T. Ķikuts: – Domāju, ka galvenais atslēgvārds latviešu klātbūtnei Krievijā bija Pirmais pasaules karš. 19. gadsimta beigās Krievijā bija aptuveni 115 tūkstoši latviešu, un situācija mums bija līdzīga kā ar igauņiem. No tiem, kas vēlāk kļuva par eliti, vienīgie, kas patiešām jau bija dzimuši Krievijā, bija brāļi Mežlauki. Viņi bija 19. gadsimtā brīvprātīgi izceļojušo pēcteči, bet tas ir atsevišķs gadījums, jo pamatmasa tomēr bija saistīta ar Pirmo pasaules karu. Tie, kas izceļoja 19. gadsimta beigās vai 20. gadsimta sākumā, ap 70% dzīvoja laukos. Tā bija zemnieku dzīve, kas ritēja, pakļaujoties direktīvām, kādas tajā brīdī valdīja Krievijā vai PSRS, un šo cilvēku iespēja ko mainīt nebija augstāka kā jebkuram citam vidusmēra krievu zemniekam. Latviešu – pilsētu iedzīvotāju procents pēc Pirmā pasaules kara nedaudz palielinājās, jo pilsētās palika daļa bēgļu un demobilizēto strēlnieku. 20. gadu vidū laukos dzīvojošo procents bija jau 60% no aptuveni 150 tūkstošiem Krievijā dzīvojošo latviešu. Protams, ka ne visi no tiem, kas palika pilsētā, bija piederīgi elitei, kas veidoja padomju režīmu.
– Vai tā ir taisnība, ka Vladimirs Ļeņins esot vēlējies Rudzutaku par savu mantinieku?
– Ir atsevišķas liecības, ka Ļeņins uzskatījis Rudzutaku par cienīgu būt lielinieku partijas ģenerālsekretāra amatā. Ja viņš par tādu būtu kļuvis, domāju, tāds inteliģents cilvēks ar attiecīgām pilnvarām varētu traucēt totalitārisma attīstībai. Vismaz tādu represiju kā pie Staļina nebūtu. Kaut gan, iespējams, ka arī Rudzutaku “apēstu”, jo iekšējās partijas cīņas jau tāpat notika.
– Kad runā par represijām, mēdz teikt: jūs, latvieši, jau paši tādu stilu iedibinājāt. Un piemin Robertu Eihi.
T. Ķikuts: – Latviešu lomu tomēr mālē melnāku, nekā tā ir. Parasti pēc nacionālā principa visus latviešu uzvārdus saliek vienā rindā, it kā viņi darbotos kopā. Bet patiesībā viņi strādāja dažādās institūcijās. Partijas centrālkomitejas politbirojs taču nesastāvēja vien no latviešiem, kaut viņi tur bija. Kāds bija armijā. Eihe bija Rietumsibīrijas novada boļševiku partijas pirmais sekretārs. Protams, ja ņem amatpersonu procentuālo attiecību pret latviešu skaitu, tad īpatsvars ir augsts. Bet, ja sadala to visu pa visdažādākajām dzīves sfērām, tad šī koncentrācija nav liela. Un vēl, par sociāldemokrātijas lomu latviešos. Jā, kopš 1905. gada tā bija liela, bet man šķiet, ka nākamais atslēgas punkts ir 1918. gads. Latvijas teritorija bija vācu okupēta, un latviešu bēgļi un strēlnieki faktiski atradās strupceļā. Kur viņiem bija likties? Ja 1918. gadā situācija Latvijā būtu bijusi citāda, arī latviešu sociāldemokrātija būtu varējusi mainīties. Ir taču redzams, kā pēc tam pārveidojās tie sociāldemokrāti, kas palika Latvijā!
– Mēs te runājam par šiem latviešiem, kas minēti jūsu grāmatā, bet ārpus Latvijas un Krievijas kāds par viņiem vispār zina? Rietumos arī saka, ka latvieši paši sasmērējušies?
V. Šalda: – Rietumos viņus zina tikai PSRS pētnieki – sovjetologi. Teikt, ka viņiem bija kāds pasaules skanējums? Rietumos tomēr ir civilizētāka pieeja, un nāciju kā tādu tur neapvaino.
T. Ķikuts: – Nopietnā literatūrā tik vienkāršoti šo jautājumu “latvieši paši sasmērējušies” neizvirza.
PILNA INTERVIJA AR GRĀMATAS AUTORIEM LASĀMA ŠEIT
