Vestfāles miers nīderlandiešu mākslinieka G. Terborha 1648. gada gleznā.

Pirms 370 gadiem Vācijas pilsētā Osnabrikē parakstīja noslēdzošo miera līguma dokumentu par Trīsdesmit gadu kara (1618 – 1648) izbeigšanu. Vestfāles jeb Vestfālenes miers (tā nosaukts tās vācu zemes vārdā, kur notika sarunas) uzskatāms par vienu no Eiropas vēstures stūrakmeņiem. Karš lielākoties notika Svētās Romas impērijas, tas ir, mūsdienu Vācijas teritorijā, taču tieši skāra arī citas zemes, piemēram, Nīderlandi. Karojošo valstu skaits bija vēl lielāks. Kara iemesli bija kā politiska, tā reliģiska un dinastiska rakstura, un konflikts, prasot apmēram astoņu miljonu cilvēku dzīvību, izcēlās ar agrāk nepieredzētu nežēlību, laupīšanu un postīšanu. Īpaši čehu un vācu zemēs daudzviet iedzīvotāju skaits bija samazinājies uz pusi un iestājies ekonomiskais, kultūras un sociālais sabrukums. Vestfāles mieru uzskata par pirmo diplomātisko kongresu mūsdienu izpratnē. Tā iedibinātie principi, balstīti valstu suverenitātes atzīšanā, noteica kārtību Eiropā līdz pat 19. gadsimta sākuma Napoleona kariem. Šveice un Nīderlande ieguva neatkarību, Francija nostiprināja dominējošo pozīciju Eiropā, savukārt Hābsburgu dinastijas kontrolētās Svētās Romas impērijas vācu zemes tika sadalītas starp vairāk nekā 300 valdniekiem. Kā raksta Henrijs Kisindžers, Francijai izdevās aizkavēt Vācijas apvienošanos uz diviem gadsimtiem. Būtiska Vestfāles miera sastāvdaļa bija kristīgo konfesiju vienlīdzības un brīvības iedibināšana. Protestanti vairs nebija ķeceri. Tas saniknoja Romas pāvestu Innocentu X, kurš uzskatīja, ka kristīgās pasaules vienotība ir zudusi. Tamdēļ pēc Vestfāles daudzi vairs nerunāja par “kristīgo pasauli”, bet tās vietā sāka lietot jēdzienu “Eiropa”.