1820. gada 18. janvārī. Brīvības pasludināšana vidzemniekiem 0
Pirms 200 gadiem Rīgā Sv. Jēkaba baznīcā Krievijas cara Aleksandra I klātbūtnē svinīgi tika pasludināta dzimtbūšanas atcelšana Vidzemes guberņā.
Baltijas muižniecības pārstāvju izstrādāto likumprojektu cars bija parakstījis 1819. gada 26. martā.
Brīvlaišana attiecās uz 600 000 zemnieku, kuri ieguva tiesības, sākot no 1822. gada Mārtiņdienas (10. novembra), pamest līdz tam apdzīvotās sētas un meklēt mājvietu labākās vietās.
Sākumā kustības brīvība bija ļauta tikai draudzes robežās, bet brīvi pārvietoties guberņas ietvaros zemnieki varēja, sākot no 1832. gada. Savu nodarbošanos zemnieks mainīt nedrīkstēja. Zeme palika muižnieku rokās.
Lai reforma neizraisītu nemierus un saimniecisku sajukumu, brīvlaišana tika padarīta par ļoti pakāpenisku procesu. Vispirms pienācās izveidot vietējos pagasta pārvaldes orgānus – valdes un tiesas – un tikai pēc tam ķerties pie personīgās brīvības došanas zemniekiem.
Līdzīgā garā paralēli ritēja arī dzimtbūšanas atcelšanas procesi Igaunijas un Kurzemes guberņās, pie tam pirmā atbrīvojošā likuma ieviešana pilnībā tika realizēta 1831. gadā, Kurzemes guberņā – 1832. gadā, bet Vidzemē – 1833. gadā.
Brīvlaišanai cita starpā bija pozitīva ietekme uz zemnieku izglītības līmeni.
Piemēram, Vidzemes guberņas pagastos saskaņā ar likumu uz 500 vīrieškārtas iedzīvotājiem pienācās skola, kuru uzturēt vajadzēja pašiem zemniekiem. Pagastskolā bērnus uzņēma no 10 gadu vecuma. Tiem bija jāiemāca lasīt, rakstīt un dievvārdus. Nākamā pakāpe bija draudzes skola – viena uz katriem 2000 vīrieškārtas iedzīvotājiem. Jāatzīmē, ka brīvlaišanai Vidzemē sekoja uzvārdu došana zemniekiem.
