Jelgavas stacija pēc uzbūvēšanas.

Pirms 150 gadiem aizsākās regulāra vilcienu satiksme starp Torņkalnu Rīgā un Jelgavu. 41 km garās līnijas pabeigšanu aizkavēja tilta balsta izbūve Lielupē. “Latviešu Avīzēs” lasāms: “Ar šo pīlāri velti bija nopūlējušies visu vasaru, un jau bija jādomā, ka šogad neizdošoties vis galā tikt ar to tiltu. Tie citi gan runāja, ka 1. novembrī jau sākšot braukt, bet citi atkal stāstīja, ka tik ar 1. janvāri 1869. gadā to varēšot panākt. Bet novembra vidū viss darbs tiktāl bija gatavs, ka no Pēterburgas varēja atsūtīt vienu komisioni, kas lai visu to dzelzceļu pārlūko un to lai saņem no būvētāju rokām, jebšu lielais tilts vēl nav gatavs, bet jābrauc pa notes tiltu. Tā komisione ir atraduse, ka tas lielais grūtais darbs labi izdarīts un ka Rīgas–Jelgavas dzelzceļš tiktāl gatavs, ka nu droši var sākt braukt.” Pieminēto dzelzceļa tiltu izmantošanai nodeva 21. novembrī. Tajā pašā dienā uz Jelgavu svinīgi izbrauca pirmais pasažieru vilciens, kas veda “mūsu gubernijas augstos priekšniekus” un citas svarīgas personas. Vilcienu un augstos viesus Jelgavas stacijā sagaidīja “birģeru gvardija”, brīvprātīgie ugunsdzēsēji, pilsētas biedrību un amatnieku apvienību delegācijas: “Bet, par nelaimi, tiem atbraucējiem nebija jāizkāpj tajā pusē, kur tie gaidītāji bija nostājušies, bet otrā pusē, un tie augstie viesi, ģenerālgubernators, Vidzemes gubernators, no vagoniem izkāpuši, tos sveicinātājus pavisam nedabūja redzēt, jo tā garā vagonu rinda stāvēja priekšā.” Augstie viesi tūlīt “iegāja stancijas istabā, tur to goda maltīti ēst, kas viņiem tur bija sataisīts”. Apsveicēji, velti izgaidījušies, ka pie viņiem kāds iznāks, devās mājās. 22. novembrī vilciens sāka kursēt trīs reizes dienā. Pirmajā dienā katrā brauca ap 70 pasažieru. Potenciālo braucēju bija vairāk, taču daudzi nokavēja vilciena atiešanu, jo neiedomājās, ka tas tiešām notiks precīzi, kā norādīts sarakstā.