Absurda komiskā šķelmība. Maija Svarinska par izrādi “Trīs šūpolēs” 0
Par Dailes teātra jauno izrādi “Trīs šūpolēs” rakstu laikā, ko apzīmogojis sarežģīts daiļrades konteksts: mākslinieciskā vadītāja maiņa. Vai Dž. Dž. Džilindžers patiešām atkāpsies no sava posteņa, un kurš tad ieņems viņa vietu?
Esmu dzirdējusi, ka uz kādu laiku mākslinieciskā vadītāja pienākumus paredzēts uzticēt grupai savējo, līdz tiks atrasts atbilstīgs kandidāts. Jā, un varbūt tas atkal varētu būt Džilis? Gadu pašam neko neiestudēt, tikai palīdzēt plānot izrādes, bet pēc tam atnākt ar jaunām idejām, ar jaunu garīgo vērienu. Mēs ar režisoru esam daudz strīdējušies, viņš mani kā kritiķi teju vai necieš, taču es nevaru necienīt viņa kā mākslinieka spēju nebūt skaudīgam, kas kolektīva vadītājam ir ļoti būtiska īpašība.
Lūk, arī tagad vārds ir dots režisoram, kas nesen sevi spoži pieteicis Maskavā, iestudēdams Tagankas Aktieru apvienībā Mārtina Makdonas lugu “Vienrocis no Spokānas”.
Runa ir par Nikolaju Korobovu, kurš, kā zināms, no 1993. līdz 2009. gadam strādājis par aktieri mūsu Krievu teātrī, bet kopš 2010. gada ir pieņemts Tagankas Aktieru apvienības trupā, kur līdztekus aktierdarbam apguvis režiju Krievijas teātra mākslas institūtā (GITIS).
Viņam, kā saka pats N. Korobovs, esot tuvs plaši pazīstamā kinorežisora Kventīna Tarantīno stils. Proti, absurda komēdijas stils, kad vienlaikus ar nopietnu dzīves izpēti tiek dota iespēja pasmieties pašiem par sevi. Tā ticis iestudēts “Vienrocis no Spokānas”, un šis rokraksts jaušams arī Dailes teātra izrādē.
Luidži Lunari (1934–2019) luga “Trīs šūpolēs” šķietami ir ļoti iederīga šajā stilā.
Autors ir slavens ar savām komēdijām, un viņš ir arī populārs satīras meistars, tādēļ absurda spēlītes viņa daiļradē ir absolūti organiskas.
Par to pārliecinājos, ieraugot jau Dailes teātra Kamerzāles skatuves noformējumu (scenogrāfs Kristians Brekte). Proti, tā ir vai nu biroja, vai viesnīcas priekštelpa, kur novietots galds un krēsli, bet uz grīdas redzam to, ko autors lugā nav minējis, – izmētātas sieviešu augstpapēžu kurpes, kā arī dažu labu vīriešu garderobes atribūtu.
Tādējādi tiek pieteikta jautra mīkla: kur gan tas viss īsti notiek?
Pēc tam mīlīga dāmīte pieglaudīgā kleitiņā (kostīmu māksliniece Liene Rolšteina), iznākusi uz skatuves, to visu uzlasa un aizvāc prom. Pēc kāda laika atnāk atkal, tikai šoreiz kopā ar trim kungiem, kā noprotams, lugas varoņiem, un sākas gara, lieliski izstrādāta deja (horeogrāfe Egija Abaroviča), ko skatīties var ar patiesu aizrautību un interesi. Pēc dejas iestājas klusums, visi aiziet, lai sāktu darbību, kāda tā paredzēta lugā.
Pirmais durvīs parādās Artūra Dīča Uzņēmējs. Viņš, iežmiedzis lūpās puķi, ir atnācis uz tikšanos ar sievieti, kura, kā redzams, vēl nav ieradusies. Tad atveras citas durvis, bet Uzņēmējs atkal viļas, jo atnācis ir Kapteinis, ko spēlē Dainis Gaidelis.
Skaidrojot situāciju, izrādās, ka katram no viņiem ir atšķirīga adrese, bet abi atrodas vienā un tajā pašā telpā. Kapteinis, atvainojies par kļūmi, aiziet, bet drīz vien parādās trešais varonis – Kaspara Zāles Profesors, kurš, sekojot savai adresei, nez kāpēc arī nonācis šajā pašā vietā.
Jā, ar savas atrašanās vietas skaidrošanu sākas izrādes tēma. Visi trīs vīrieši ieradušies vienā telpā, kas, starp citu, atrodas 13. stāvā.
Adreses visiem iedotas dažādas, bet tikšanās vietu, tā sakot, mainīt nedrīkst.
Tā ir vieta, no kuras viņi vairs laukā netiek, jo pilsētā uz visu nakti sākas “vides aizsardzības no piesārņojuma” mācības, tā ka “ieslodzījums” ilgst līdz rītam. Vieta, kur arī attīstīsies darbība, risinot galveno tēmu, – cilvēks, kas izkritis no dzīves. Konkrētāk sakot, cilvēks pēc nāves, savu pēdējo tiesu gaidot.
Šo jēgas kontekstu režisors pakļauj absurda komiskai šķelmībai un, kā man šķiet, gribēdams smīdināt, pārspīlē.
Vislielākais absurda spēks, manuprāt, slēpjas aiz absolūtas nopietnības maskas.
Kā pārliecinājos, izlasot lugu, tieši tai arī pakārtoti tās varoņi. Uzvedumā tomēr lielākoties dominē jancīgums.
Piemēram, parādās A. Dīča Uzņēmējs, un tūdaļ jau sākas uzbudinājuma apspēle: svepstēšana un šmakstināšana, tirpināšanās un vaikstīšanās. Bet vēlāk tikpat intensīvi tiek apspēlētas bailes no nāves.
Nebūt negribu teikt, ka aktieris spēlē slikti. Artūrs Dīcis strādā labi, taču šis aktieris raksta arī lieliskas lugas. Nu kādēļ viņam, ar spožu prātu apveltītam cilvēkam, jāpakļauj varonis paviršam tēla risinājumam? Lugā Uzņēmējs ir pavisam citāds, proti, gudrs, un tas autora aprakstītajā situācijā ir jo sevišķi interesanti.
“Spēlēties ar absurdu” atvēlēts arī Dainim Gaidelim virsnieka lomā. Taču šai lomai – divdomīgajam dumiķim – šāds uzdevums, šķiet, ir gluži piemērots. Uz to vedina pats teksts, piemēram, vajadzība laiku pa laikam izkliegt “atvainojiet! atvainojiet!”, tiklīdz runa aizsākas par sievieti.
Šajā lomā D. Gaidelis izklaidējas uz nebēdu.
Taču viņa Kapteinis pēkšņi spēj kļūt arī patiess un nopietns, kad sarunas aizskar viņam principiālu tēmu, piemēram, ticības jautājumu.
Nopietnības zemteksts manāms arī Kaspara Zāles spēlē. Domāju, ka tas ir L. Lunari lugas būtībai visvairāk atbilstošais tēls. Aktieris pauž arī īpašu savas lomas zemtekstu, proti, Profesors visu vēro dramaturga acīm.
Viņš ir ieradies pēc sava manuskripta korektūras šajā telpā, domādams, ka te ir apgāds “Minerva”. Un tagad radušos situāciju viņš itin kā paralēli izmanto saviem radošajiem mērķiem. Tomēr diemžēl arī šos interesantos brīžus reizēm noslāpē režijas pārspīlētā tieksme pēc smiekliem.
Savā ziņā interesanti ir izveidots tēls, ko lugā dēvē par Apkopēju, bet programmiņā viņa ir minēta kā Sieviete. Jā, Lelde Dreimane valdzina ar savu daiļumu – skaisto sejas izteiksmi, cēlo iznesību gan tad, kad savāc vienkopus jau minētās kurpes, gan tad, kad dzied “Ave Maria”.
Lugā viņa parādās tikai beigās, tā sakot, uz rīta pusi, lai sakoptu telpas, bet pēc tam pārģērbjas uz promiešanu un pārtop skaistulē. Toties izrādē viņa ir skaistule visu laiku, un, kā sapratu, darbības beigās bijusi iecerēta kā eņģeļa tēls. Nu lai tā arī būtu. Jauki.
Patiesi jauki top, kad atkal skaties deju, ko izrādes pašās beigās nodejo visi aktieri.
Bet uz grīdas nav nedz kurpju, nedz kādu citu drazu. Šīs zīmju saspēles nav. Ir tikai deja – vissīkākās niansēs izsmalcināta un oriģināla. Žēl, ka nevaru šo iespaidu attiecināt uz visu izrādi. Domāju, ka režisors nav atradis precīzāko ceļu uz absurdu. Smiekli uzveic dzīves izpēti, attiecīgi samazinot iespēju pasmieties pašiem par sevi.
Luidži Lunari, “Trīs šūpolēs”, iestudējums Dailes teātra Kamerzālē
Režisors: Nikolajs Korobovs, tulkojusi Līvija Dūmiņa, scenogrāfs Kristiāns Brekte, kostīmu māksliniece Liene Rolšteina, horeogrāfe Evija Abaroviča, gaismu mākslinieks Dainis Sumišķis.
Lomās: Kaspars Zāle, Artūrs Dīcis, Dainis Gaidelis, Lelde Dreimane.
Nākamās izrādes: 6., 15., 29. oktobrī.
Vārds skatītājiem
Armands Kalniņš: “Sižets var šķist nesaprotams, ja tajā meklē sadzīvisku notikumu loģiku. Savukārt, ja uz norisēm skatās no absurda teātra skatpunkta, daudz kas nostājas savās vietās. (..) Lomu sadalījums ir savdabīgs. Kaspars Zāle Profesora lomā pārliecinoši pierāda, ka viņam ir pa spēkam daudzveidīgas lomas. Daiņa Gaideļa humors saskan ar militārista domāšanas veidu, to pārlieku neizsmejot. (..) Uz šo iestudējumu jādodas ar “atvērtu prātu”.
dailesteatris.tumblr.com
