“Aktīvā partiju politikā es neiesaistīšos. Bet arī turpmāk būšu atbildīgs savas valsts pilsonis.” Saruna ar Valsts prezidentu Egilu Levitu 93
“Pēc prezidentūras turpināšu kalpot Latvijai kā atbildīgs pilsonis un kā brīvs cilvēks.” Tā ir teicis Egils Levits, kura prezidentūras termiņš noslēdzas 8. jūlijā. TV24 raidījuma “Dienas personība” vadītāja Velta Puriņa viņu aicinājusi uz sarunu.
Velta Puriņa: Kā varam atšifrēt Jūsu teikto? Zem tā ir kāds kods?
Egils Levits: Uz pilsoņa atbildības balstās mūsu valsts. Atbildīgs pilsonis ir tāds pilsonis, kuram rūp sava valsts un kurš rūpējas pats par savu valsti. Tas ir pienākums visiem. Es to esmu diezgan apzinīgi darījis un darīšu arī turpmāk, dažādos veidos došu pienesumu mūsu valsts attīstībai. Otrs – kā brīvs cilvēks. Jebkurš amats, it sevišķi Valsts prezidenta amats, uzliek zināmus pienākumus. Jāsniedz intervijas, jāsaka savs viedoklis ņemot vērā sabiedrību un savu statusu. Un es domāju, ka brīvs cilvēks var izteikties tiešāk, vairāk, skaidrāk. Es kā politologs un jurists, man ir savs viedoklis, bet ne vienmēr šo viedokli var izteikt Valsts prezidents. Tas ir normāli un pareizi – Valsts prezidentam ir cits statuss. Bet, ņemot vērā manu pieredzi un profesionālo ievirzi, protams, es tagad varēšu izteikties precīzāk un skaidrāk.
Noslēdzot prezidentūru, Jums drošvien arī ir pārdomas par to, kas kopumā ir izdarīts, kādi bijuši svarīgākie uzstādījumi un kas ir bijuši tiešām veiksmīgi?
Ja mēs salīdzinām 2019. gadu un 2023. gadu, tad mēs varam teikt, ka Latvija ir kļuvusi drošāka. Es to paskaidrošu. Apdraudējums no Krievijas ir daudz lielāks nekā tas bija pirms četriem gadiem, taču vienlaikus mūsu drošība ir pieaugusi tādēļ, ka NATO koncepcija ir mainījusies un arī man tur ir zināms pienesums – NATO mūs aizstāvētu no paša sākuma un tas krietni palielina Latvijas drošību. Ja ir šāda skaidra NATO nostāja, kas ir skaidrāka nekā tā bija pirms četriem gadiem, tas nozīmē, ka Krievijai nav nekāda jēga uzbrukt, jo Krievija zina, ka tā zaudēs. Un tā ir ķīla mieram. Tādā veidā politiskās un finansiālās investīcijas aizsardzībai, investīcijas mūsu armijas stiprināšanai, ieroči un obligātais dienests, kuru es noteikti atbalstu, tas viss stiprina mūsu drošību. Mūsu drošība ir kļuvusi lielāka.
Otrs – Latvija ir kļuvusi nacionālāka, ja salīdzinām 2019. gadu un 2023. gadu. Es esmu pirmais prezidents, kurš saka, ka Latvija ir nacionāla valsts un Latvija ir latviska valsts. Un es domāju, ka tas lēnām ieietas. Agrāk cilvēki varbūt kautrējās to teikt, uzskatīja, ka tas nav pieklājīgi, bet tas vienkārši ir padomju koloniālisma mantojums. Es domāju skaidri un gaiši – Latvija ir latviska valsts, Latvija ir nacionāla valsts. Tas ir rakstīts arī Satversmē – Latvija ir nacionāla valsts – tieši uz mana ierosinājuma pamata.
Trešais jautājums ir ekonomiskā transformācija. Tur mēs atpaliekam no Igaunijas un Lietuvas, bet mēs ejam uz priekšu. Lēnāk kā visi to gribētu, bet tomēr mēs ejam pareizā virzienā.
Pārskatot Jūsu darbību, es intereses pēc apjautāju draugus un paziņas, kā viņi Jūs vērtē. Un viņi saka, ka Jūs faktiski esat vienīgais prezidents, kas skatās 20 un vairāk gadus uz priekšu ar saviem uzstādījumiem, un varbūt tādēļ Jūs neesat saprasts sabiedrībā kopumā, gan arī politiķu vidū.
Politiķi skatās uz nākamajām vēlēšanām, viņi vēlas, lai viņus ievēlētu atkal. Valsts prezidents nedrīkst tā raudzīties. Valsts prezidents ir tā institūcija, kurai ir jāskatās uz valsts tālāku attīstību – viņam ir jābūt tālredzīgākam nekā ikdienas politiķiem. Tas bija mans uzstādījums jau no paša sākuma. Un tie jautājumi vai uzstādījumi, ja mēs gribam labāku Latviju pēc desmit gadiem, tie nenozīmē, ka ir absolūti populāri tagad. Bet, ja mēs to neizdarām tagad, tādā gadījumā mēs pēc desmit gadiem nedzīvotu tik labi, cik mēs varētu dzīvot. Tā kā šodien, 2023. gadā, mēs dzīvojam tā, kādi lēmumi bija pieņemti pirms desmit gadiem. Un, ja 2013. gadā būtu pieņemti labāki lēmumi, mēs šodien, piemēram, ekonomiski būtu daudz tālāk. Un tieši tas ir prezidenta uzdevums – skatīties tālāk par ikdienu – un es esmu centies to konsekventi darīt.
Jūs nupat esat izteicies, ka valdībā var tikt pieļautas izmaiņas. Ko Jūs ar to domājāt?
Tuvākajā laikā, tuvākajās nedēļās un mēnešos ir iespējamas izmaiņas. Ministru prezidents mēģina paplašināt valdības koalīciju. Vai viņam tas izdosies, tas jautājums ir atkarīgs gan no viņa, gan no sarunu partneriem. To patlaban neviens nezina. Es domāju, ka ir divi varianti. Viens variants – pašreizējās trīs koalīcijas partijas apsēžas pie trīsstūraina galda un izrunā visu, kas ir iekrājies šo trīs partneru starpā, aizmirst, kas ir bijis, un norunā strādāt trīs gadus līdz nākamajām vēlēšanām. Otra iespēja – cilvēki nenonāk pie kopsaucēja un tādā gadījumā var veidoties cita, jauna koalīcija. Patlaban Ministru prezidents ved sarunas. Tās ir pārtrauktas, bet drošvien viņš tās turpinās – vienā vai otrā virzienā. To mēs nevaram paredzēt. Es domāju, ka tas tuvākajos mēnešos noskaidrosies. Bet es gribētu uzsvērt, ka šim neskaidrības laikam nevajadzētu ievilkties, to vajadzētu diezgan ātri izlemt vienā vai otrā virzienā. Stāvēt ilgi un minstināties, tas nav labi valsts attīstībai, tādēļ es domāju, ka samerā drīz vajadzētu izšķirties, kurā virzienā koalīcija ies.
Šķiet, ka šī brīža koalīcijas partneru vidū ir kādas nesamierināmas pretrunas. Vai Jūs esat uztaustījis to noti, kas ir šī nesamierināmā pretruna? Kāpēc ir tāda situācijas vilkšana garumā?
Es domāju, ka programatiski tur lielu pretrunu nevarētu būt. Tās pretrunas, kas ir, tās ar labu gribu ir pārvaramas. Es domāju, ka tas ir tādēļ, ka viens koalīcijas partneris gāja uz priekšu ar savu Valsts prezidenta amata kandidātu, nesaskaņojot kopēju koalīcijas kandidātu. Tas, protams, ir pilnīgā pretrunā ar parlamentāro loģiku un automātiski tas noveda pie krīzes koalīcijā. Šādā svarīgā jautājumā koalīcijai ir jābūt vienotai. Viens kandidāts vai cits kandidāts, bet nevar iet ar diviem dažādiem kandidātiem. Mani virzīja divi koalīcijas partneri, viens koalīcijas partneris virzīja savu kandidātu un tas, protams, noveda pie koalīcijas krīzes. Es teiktu, ka tā ir politiska nepieredzētība, cilvēki nav pieraduši strādāt parlamentārā sistēmā, tā ir jauna partija. Tas noveda pie šīs notikumu ķēdītes. Es domāju, ka tas ir labojams, ja tiešām to grib. Ja personisku vai politisku iemeslu dēļ tas nav iespējams, tad ir jāsaka “stop” un jādomā par jaunu koalīciju.
Jums prezidentūras laikā ir bijušas daudzas sabiedrību uzrunājošas runas, kurās ir daudz vērtīgu ideju. Jums pašam nebūtu pienākums vai nerodas vilinājums iesaistīties politikā, lai tās īstenotu?
Es domāju, ka tādā aktīvā partiju politikā es neiesaistīšos. Bet es jau teicu, ka arī turpmāk būšu atbildīgs savas valsts pilsonis. Un atbildīgs savas valsts pilsonis nozīmē, ka nāc ar konstruktīvām idejām, kas būtu jādara, kur jāpieliek sava roka. Tas ir virziens, kuru es turpināšu. Es to esmu darījis vienmēr – pirms prezidentūras, prezidentūras laikā un darīšu arī turpmāk. Kā aktīvs, atbildīgs pilsonis došu savu pienesumu mūsu valstij.
Kas Jums pašam prezidentūras laikā ir bijis tāds, par ko Jums nākas atzīties, ka neesat pareizi vai nepilnīgi darījis?
Es ļoti labprāt būtu redzējis, ka mans priekšlikums, kas, manuprāt, ir labi pamatots, par Valsts padomi tiktu pieņemts. Šāda institūcija ir nepieciešama Latvijā, daudzās Eiropas valstīs tāda ir, kas izvērtē likumdošanu un likumdošanas projektus, un no ilgtspējas viedokļa dod tiem savu vērtējumu. Par to es pirmoreiz uzstājos 2005. gadā, kad mums arī vajag tādu Valsts padomi. Es par to esmu arī pastāvīgi konsultējies ar Saeimu, ar frakcijām. Prezidentūras laikā diemžēl atbalsta nebija. Bija populistiski argumenti, bet es domāju, ka aiz tā visa slēpjas tas, ka Saeimas cilvēki negrib, lai ir šāda kompetenta institūcija, kas varētu novērtēt likumprojektus. Tas ir saprotami, bet ne pareizi. Es domāju, ka par to vajadzētu runāt arī turpmāk.
Ne reizi vien savās runās Jūs arī kritizējāt valsts pārvaldi, ka tā ir buksējošs elements. Vai Jūs redzat, ka šajā virzienā kaut kas varētu uzlaboties?
Birokrātijai ir viena nopietna problēma. Nav labi izskaidrots, kādēļ tā ir nepieciešama. Pieņemsim, ka vienu nedēļu visi valsts ierēdņi neiet uz darbu… mūsu valsts apstātos. Valsts ir valsts pārvalde. Bez valsts pārvaldes nekas nefunkcionē. Tas ir apmēram tāpat kā pie ārsta. Mēs negribam iet pie ārsta prieka pēc, bet ārstiem ir jābūt, veselības sistēmai ir jābūt. Ar valsts pārvaldi mēs arī sastopamies tādās situācijās, kas varbūt nav īpaši patīkamas, bet bez tā mūsu sabiedrība nevar funkcionēt. Tā ir ne tikai Latvijas, bet jebkuras valsts pārvaldes problēma, ka ir jāizskaidro tās nepieciešamība. Bet, tas ir viens. Otrs, birokrātijai vai valsts pārvaldei ir jāstrādā labi un efektīvi. Piemēram, mēs zinām visādus gadījumus, kad ierēdņi darbojas tikai kā burta kalpi. Tas ir nepareizi un nekvalificēti. Tiesības ir domātas saprātīgiem cilvēkiem, saprātīgiem cilvēkiem no abām pusēm – gan ierēdņiem, gan sabiedrībai. Šeit tiešām ir daudz ko darīt, kā uzlabot pārvaldes funkcionēšanu. Par to es esmu arī iestājies. Tur nav viena konkrēta risinājuma, tur ir daudz dažādi sīki risinājumi, kas kopā var uzlabot valsts pārvaldes darbību.
Ko Jūs darīsiet pēc prezidentūras beigām? Klīst dažādas runas, bet sabiedrība lielā mērā ir nospriedusi, ka Jūs piedalīsieties starptautiskā tribunāla darba organizēšanā.
Es starptautiskajā arēnā turpināšu iestāties par nepieciešamību, ka starptautiskajām tiesībām jāizvērtē Krievijas noziegumi Ukrainā izvērtēšanu, tādēļ ir nepieciešams šis speciālais tribunāls. Gan ar savu pieredzi kā starptautiskais tiesnesis pirms prezidentūras, gan arī tad kā bijušais valsts galva, es esmu aicināts runāt par šiem jautājumiem un es, protams, to darīšu, lai šāds tribunāls tiktu izveidots. Es domāju, ka tas ir nepieciešams vienkārši arī preventīvi, lai starptautiskās tiesības dotu reakciju, dotu novērtējumu uz šo agresīvo karu. Man kādreiz ir preargumenti no to valstu pārstāvjiem, kas ir ārpus Eiropas, kuri saka, ka kopš Otrā pasaules kara ir notikuši daudzi kari un tāda reakcija nekad nav bijusi, kādēļ tas šeit būtu nepieciešams. Atbilde ir tāda: šis karš, Krievijas uzbrukums Ukrainai, ir otrais tāds gadījums pēc Otrā pasaules kara, neviens cits karš nav salīdzināms ar šo, kas atbilst agresīva kara definīcijai. Pirmais tāds karš bija 1991. gadā, kad Irāka uzbruka Kuveitai, ieņēma to, okupēja un anektēja. Pēc tam pus gadu vēlāk starptautiskā sabiedrība, Amerikas vadība atbrīvoja Kuveitu. Un šis ir otrais gadījums pēc Otrā pasaules kara. Tas ir unikāls un tādēļ, lai tas nekļūtu par normu, ir nepieciešams starptautiskais tribunāls. Mums tas ir skaidrs, bet mums ir jāpadara tas skaidrs arī tām valstīm, kas atrodas tālāk no Eiropas.
Vai starptautiskais tribunāls var sākt darbu jau kara laikā, vai karam ir obligāti jābeidzas, lai sāktu izvērtēt?
Tas ir juridisks jautājums. Es uzskatu, ka tas var sākt savu darbu jebkurā laikā, nav jāgaida kara beigas. Daži aizmetņi jau patlaban tiek veidoti. Piemēram, šis Zaudējumu uzskaites centrs Hāgā, kas ir Eiropas Padomes projekts, arī ir jautājums par Noziegumu uzskaites centru, kas arī nesen tika iedibināts Hāgā. Šī doma, ka ir nepieciešama juridiska institūcija, kura izvērtētu, iztiesātu Krievijas noziegumus, izplatās, bet mums ir jābūt aktīviem, lai to darītu arī turpmāk.
Arī prezidents Zelenskis ir lūdzis mani turpmāk skaidrot un iestāties par šo jautājumu. Es to arī darīšu. Bet starptautiskās tiesības reaģē lēni. Mums liekas, ka pateiksim un viss arī notiks. Nē, tas tā nav. Tur ir nepieciešams ilgstošs, pastāvīgs darbs. Es domāju, reāli drošvien paietu daži gadi, kamēr šāds tribunāls tiktu izveidots, bet es domāju, ka tas ir viens no mūsu ārpolitikas virzieniem, kas ir jāturpina gan mūsu pašu dēļ, gan arī starptautisko tiesību dēļ. Tas ir mūsu pienesums starptautiskajām tiesībām. Ne vienīgais, bet ļoti nopietns pienesums.
Tūlīt savus pienākumus sāks pildīt jaunievēlētais Valsts prezidents. Ko Jūs vēlētu viņam un tautai?
Mani četri gadi bija izaicinoši gadi. Es domāju, ka arī nākamie četri gadi būs izaicinoši – Krievijas agresija patlaban vēl turpinās, drošības jautājumi joprojām ir Eiropas dienaskārtībā. Nākamais prezidents Rinkēvičs ir ar lielu pieredzi diplomātiskajā darbā. Es esmu pārliecināts, ka viņš to turpinās un tas veicinās Latvijas drošību.
Visu sarunu ar Egilu Levitu skaties video!
