Ameriks: Vienprātība Eiropas lēmumos izmaksā aizvien dārgāk 28
Anita Daukšte, TV24, speciāli LA.LV
Par Eiropas Savienības nākamā gada lielākajiem izaicinājumiem, kā Eiropas budžetu un vienprātību par nākotni ietekmē naudas dārdzība, kādas ir perspektīvas palīdzībai Ukrainai un zaļā kursa mērķiem, kā arī par to vai Latvija ir vājais posms Rail Baltica projektā – saruna ar Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupas deputātu, EP Transporta un tūrisma komitejas priekšsēdētāja vietnieku Andri Ameriku (Gods kalpot Rīgai).
Eiropas parlaments ir panācis vienošanos par 2024.gada Eiropas Savienības budžetu. Kādas galvenās prioritātes?
Eiropas parlaments budžetu plāno septiņu gadu perspektīvā, bet katru gadu tiek veiktas izmaiņas atbilstoši aktuālajiem ģeopolitiskajiem izaicinājumiem.
Vienošanās par nākamā gada budžetu notika ne bez strīdiem. Jo ne tikai Latvijā mēs jūtam EURIBOR likmes kāpuma ietekmi uz kredītiem, bet tas ir attiecināms uz visām ES finanšu programmām. Kovidlaikā ES uzņēmās vērienīgas saistības, jo, kā jau teica toreizējais Latvijas premjers Krišjānis Kariņš – naudas ir tik daudz, cik nekad nav bijis; toreiz arī Latvija dabūja savu porciju no ES gandrīz triljona eiro, lai atveseļotu kovidlaika ietekmēto ekonomiku. Šo aizņēmumu uzņēmās visa ES vienoti un šis parāds kopā visiem jāapkalpo, arī neraugoties uz to, ka ir ievērojami pieaugušas EURIBOR likmes. Tie ir simtiem miljoni eiro, kas papildus jāsamaksā dalībvalstīm kopējā ES budžetā. Tās ir izmaksas, kas radīja strīdus, jo dažas dalībvalstis savus izdevumus palielināt nevēlējās. Otrs strīdu iemesls bija palīdzība Ukrainai. 70 miljardu palīdzības pakete Ukrainai arī prasa papildus iemaksas no dalībvalstīm.
Bija arī pozitīvas lietas izdevumu sadaļā – papildus finansējums ERASMUS + programmai, veselības aprūpes sistēmas kopējai kontrolei. Šobrīd ES gada budžets ir 160 miljardi eiro, un formāli tas ir pieņemts. Tas gan nenozīmē, ka kāda no dalībvalstīm tam nevar uzlikt veto – tas ir saistīts gan ar Ungārijas, gan ar Slovākijas pozīciju.
Latvija var rēķināties ar Eiropas finansējumu atbalstītajās programmās, taču kopumā atmosfēra raksturojama kā saspringta. Ungārijas un Slovākijas pozīcija to ietekmē, bet arī situācija pēc vēlēšanām vienā no ES budžeta donorvalstīm – Nīderlandē – šobrīd rada bažas par budžeta izpildi. (Nīderlandē vēlēšanās uzvarēja galēji labējā Brīvības partija ar līderi Gērtu Vildersu priekšgalā, kurš ir gan ES kritiķis, gan arī neatbalsta palīdzību Ukrainai – red.)
Ungāriju un Slovākiju kā skeptiķes par 2024.gada budžetu jūs minējāt saistībā ar to skeptisko nostāju par atbalstu Ukrainai?
Tā ir viņu publiskā pozīcija. Slovākija atbalsta tikai humanitāro palīdzību Ukrainai, bet iebilst pret militāro. Ungārija jau sen ir skeptiska par palīdzību Ukrainai. Arī Austrijai ir rezervēta attieksme. Tas nav epitets: “atmosfēra ir saspringta”. Ļoti daudzās dalībvalstīs nacionālās vēlēšanas nes pārsteigumus, un varas maiņa nenotiek nebūt ne viegli, arī Polijā, piemēram.
Šodien Eiropas Savienībā panākt vienprātību kļūst arvien sarežģītāk.
Tuvākā gada lielais izaicinājums ir ES paplašināšanās. Jo jebkura valsts, kas tagad pievienosies, nebūs ES finanšu donorvalsts, bet tieši otrādi: tā prasīs lielākus ieguldījumus no ES fondiem, saņems vairāk, nekā iemaksās. Un kādam šī starpība būs jāsedz.
Eiropas sabiedrību radikalizācija, par kuriem esat runājis iepriekšējās intervijās – vai tā var novest pie Eiropas centrbēdzes procesiem?
Es ceru, ka nē. Bet nākamgad ļoti nozīmīgs būs bēgļu uzņemšanas problēmas risinājums vairākās ES dalībvalstīs. Runa ir nevis par Ukrainas, bet par Āfrikas, Tuvo Austrumu bēgļiem. Tie ir miljoni cilvēku, kuri šobrīd ir pārpludinājuši vecās Eiropas pilsētas – ja agrāk runājām par Chinatown Eiropas pilsētās, tad tagad daudzviet ir milzīgi arābu kvartāli, kuri veido it kā citu pasauli, savu kultūrvidi vecās Eiropas sirdī. Tas ir iemesls, kas ļāvis Nīderlandē vēlēšanās uzvarēt pret migrāciju kategoriski noskaņotiem labējiem. Līdzīga partija ir Francijā – Lepēnas partija, kam jau ilgstoši ir plašs atbalstītāju loks. Arī Spānijā un Grieķijā ir līdzīgas partijas un līdzīgs spiediens uz ES, lai savienībai būtu kopīgs redzējums, kā tikt galā ar migrantu masu.
“Migranti sašķels Eiropu”… piekrītat tādam izteikumam?
Migranti, bēgļi… Nu, ja Francijā par prezidentu kļūs musulmanis, tad Eiropa sašķelsies.
Šogad atbalsts Ukrainai kļuva pastāvīgu maksājumu no ES budžeta.
Jā, ES katru mēnesi pārskaita Ukrainai pārskaita 2,5 miljardus eiro valstiskās infrastruktūras uzturēšanai. Tā ir puse no šiem maksājumiem – otru pusi ar šādu mērķi sedz ASV. Šobrīd ASV nobremzējušies procesi, kas saistīti ar nākamo finanšu gadu, ir strīdi par prioritātēm, kas saistīti arī ar palīdzību krīzes atrisināšanai Tuvo Austrumu regionā. Tas rada papildu spiedienu uz Eiropu, uz tās kopīgo politisko gribu palīdzēt Ukrainai. Bet ES šobrīd nav spējīga maksāt vairāk par tiem 2,5 miljardiem, pārņemot ASV finanšu saistības. Citādi tas izraisītu vēl lielākas iekšējas politiskas pretrunas nekā līdz šim. Šī ziema būs liels izaicinājums atbalstam Ukrainai. Un ne tikai.
Mēs arī Latvijā redzam, ka nauda vairs netiek drukāta un kaisīta. Par visu ir jāmaksā vairāk. Ja Eiropā par visu jāmaksā vairāk, tad arī Latvijai jāiemaksā vairāk kopējā budžetā un jādomā, kā tam nopelnīt naudu.
Ko ES cer sagaidīt no Ukrainas tīri politiski saistībā ar šo beznosacījumu atbalstu?
Domāju, ka viena no problēmām, kas saistās ar atbalsta turpināšanos Ukrainai ir ES līguma punkts par vienprātības principu lēmumu pieņemšanā. Šī problēma skar arī ES paplašināšanās jautājumu. Ja pastāv konsensusa princips, nevar atrisināt nevienu strīdīgu jautājumu. Ja vairākums saka, ka kādām valstīm jābūt ES sastāvā, tad, pat kādas vai divu valstu veto apstādina šo procesu. Arī nākamgad konsensusa princips visvairāk ietekmēs ES lēmumus – gan par paplašināšanos, gan par jaunu iniciatīvu izvirzīšanu.
Divas trešdaļas EP deputātu ir par sarunu uzsākšanu ar Ukrainu un Moldovu par iestāšanos ES , bet jāsaprot, ka tas vēl nenozīmē iestāju ES, jo ar Turciju sarunas sākās jau pirms 30 gadiem. Ziemeļmaķedonija un Albānija šobrīd ir vistuvāk iestājai ES. Kad līdzīgā statusā varētu nonākt Ukraina un Moldova – pagaidām nav prognozējami.
Rail Baltica projekta nākotne nupat satrauca Latvijas sabiedrību – esot tā, ka naudas taupības nolūkos dzelzceļa trase varētu neiet caur Rīgu. Kā ir, jūsuprāt – ja nav Rīgas savienojuma, mums nevajag tādu projektu?
Tipiska problēma Latvijai politikai – vispirms viskautko sasolīt, un pēc tam ārdīties un radīt haosu iekšpolitiskajā telpā, kāpēc nekas īsti nav sanācis. Projekts, kas sākts pirms 14 gadiem – šobrīd izskatās kā diena pret nakti izmaksu ziņā.
Latvijas Rail Baltica posms “vecajā naudā” jeb iepriekš lēstajās izmaksās bija 2 miljardi eiro. Šobrīd tas jāreizina ar trīs, tātad 6 miljardi eiro. ES ir apstiprinājusi Latvijai finansējumu 2 miljardu eiro apmērā. Pēc lielas tielēšanās – Eiropas Komisija piekritusi variantam, ka pusi no sadārdzinājuma segs ES, bet otra puse jāsedz dalībvalstij. Tātad Latvijas izmaksu daļa ir 2 miljardi eiro. Vai Latvija ir šobrīd gatava samaksāt šādu naudu? Tāds ir jautājums. Tas nozīmē, ka mums būs no kaut kā jāatsakās un projekts jāreformē.
Latvija ir starp Igauniju un Lietuvu un šīs valstis interesē savienojums, trase, nevis tas, vai ir piekļuve Rīgas lidostai. Labākais, ko varētu gaidīt – ka iebrauks Rīgā un izbrauks ārā pa Ērgļu veco ceļu, jo tur nekas daudz nav jāpārbūvē. Jauns tilts pār Daugavu, pus Torņakalna pārrakšana – par to būs, visticamāk, jāaizmirst. Eiropa par to nebūs gatava maksāt.
Bet Latvijai ir liela loma Rail Baltica projekta turpināšanā. Tieši mēs ar nepamatotām pretenzijām varam šo projektu nobrucināt.
Rail Baltica savienojumu ar ostām vispār jāaizmirst?
Nē, kāpēc. Tikai jāmaksā par to būs no pašu budžeta. Mēs tikko runājām par ES politisko dienaskārtību, prioritātēm, paplašināšanos. Bet jāsaprot – pat tad, ja iestājas tikai Ziemeļmaķedonija un Albānija, Latvija zaudēs visu Kohēzijas fondu naudu. Kohēzija – tas nozīmē – izlīdzināšana. Kohēzijas fonds ir kas līdzīgs pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondam – “lielie” iemaksā un “mazie” saņem. Ņemot vērā jauniestājušos līmeni, Latvija būs jau vidējā līmenī un no kohēzijas vairs nesaņems neko. Un mums būs jādomā par savas valsts ekonomikas attīstīšanu vēl daudz vairāk.
Latvijas ostu situācija šobrīd. Kāpēc ostu reforma neko nav devusi? Kravu kritums milzīgs un situācija kļūst aizvien bēdīgāka, ka tik drīz valstij nebūs jāsāk uzturēt ostas kā Latvijas dzelzceļš un airBaltic….
Mums jau ostu jomā ir vēl viens bēdubrālis – Igaunija. Viņiem ir situācija tāda pati kā mums. Karš Ukrainā, sankcijas pret Krieviju – tas ir pilnībā mainījis ostu situāciju. Ogles, metāls… nekā no tā vairs nav. Vēl paliek konteinerkravas, militārā palīdzība Ukrainai … bet tas nedod perspektīvu. Graudu pārkraušanu varam trejkāršot. Agrāk lepojāmies, ka esam austrumiem logs uz rietumiem. Bet tagad ar šo struktūru nav ko iesākt. Un pārvaldes modeļus var veidot, kādus tik grib – saturs no tā nemainīsies. Satiksmes ministram ir milzīgs izaicinājums veidot ostas par brīvajām ekonomiskajām zonām ar lieliem Āzijas habiem. Bet tur ir nopietni jāstrādā, ar muldēšanu nepietiks.
Par Eiropas “zaļo kursu”. Iepriekšējā intervijā jūs teicāt, ka kurss noteikti būs jākoriģē, jo neesot reāli panākt līdz 203o. gadam bezemisiju transportu. Bet vēl nupat Eiropas parlaments lēma par to, ka autobusiem jābūt klimatneitrāliem līdz 2030.gadam un kravas auto ievērojami jāsamazina C02 izmeši. Sapnis nav izsapņots?
Eiropas Parlaments ir iegājis priekšvēlēšanu fāzē – ja jau esam par “zaļo kursu” – tad visas politiskās grupas par to cīnās. Racionāla seguma jau tam nav, jo nav naudas šo mērķu realizācijai.
Zaļais kurss transporta nozarē bez jaunām tehnoloģijām nozīmētu tikai milzu, līdz 80%, atkarību no litija bateriju izejvielu ražotāja – Ķīnas.
Lai kā tas arī neizklausītos – Eiropas zaļais kurss ir atkarīgs no Ķīnas. Tāpēc tiek strādāts pie alternatīvām. Un politiski bravurīgi paziņot, ka viss būs gatavs 2030.gadā – es tam neticu, jo visam jābūt sasaistē ar reālo dzīvi un iespējām.
Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu gaisotne jau ir jūtama. Kā tā izskatās no politiķa viedokļa?
Nākamgad tiek iegriezts vēlēšanu rats: 8.jūnijā EP vēlēšanas, pēc gada pašvaldību, vēl pēc gada Saeimas vēlēšanas. Domāju, ka EP vēlēšanas partijām būs tikai prestiža vēlēšanas un iešūpošanās pirms pašvaldību vēlēšanām.
Vai Latvijā varētu mainīties ilggadējais vēlēšanu favorīts – Jaunā Vienotība varētu nokāpt no pjedestāla? Ņemot vērā Kariņa lidmašīnu skandālu?
Diez vai. Vai tad JV vēlētājs nebalsotu Kariņa dēļ par Valdi Dombrovski? Tas vienīgi varētu ietekmēt paša Kariņa politiskās izredzes, jo nu braukt uz Briseli ar privāto reisu, kad airBaltic piedāvā regulāro 2 reiz dienā… Tā tāda mazas valsts monarha tēlošana.
Intervija tapusi sadarbībā ar Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupu.
https://www.socialistsanddemocrats.eu/meps/ameriks-andris
