Anita Daukšte: Vai iespējamas boksera un “gopņika” sarunas? Zelenskis un Putins Stambulā kā neiespējamā misija
0
Ukrainas līderis Volodimirs Zeļenskis ir piekritis tikties ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu 15.maijā miera sarunās.
Taču šāda tikšanās ir maz ticama. Visdrīzāk, pie sarunu galda sēdēs Zelenskis viens pats. Kāpēc? Tāpēc, ka Putins vispār nekad nesēžas pie sarunu galdiem ar tiem, kas nav viņam pakļauti vai atkarīgi. Viņš prot sēdēt un runāt pie viena galda ar tiem, kuriem var iestumt ausīs ārprātu par krievu tautas “taisnīgajām prasībām”, “Kijivas režīmu” un tamlīdzīgus Kremļa ideoloģiskos murgus.
Putina darbības sfēra ir aizkulises, aizmugurisks spiediens, atklātā diplomātijā viņš jūtas neomulīgi, īpaši ar tiem, uz kuriem viņa smalkā psiholoģiskā terora metodes neiedarbosies.
Ar Zelenski nebūs, kā savulaik ar Merkeli – ielaidi suni istabā un viņa no pārbīļa pakļāvīgi pilda visu, ko Putins iecerējis saistībā ar Eiropas nākotni.
Zelenskis ir pierādījis, ka viņš ir bokseris pārnestā nozīmē – proti, nevairās no sitiena un ir spējīgs sist pretim. Viņš spēj nebēgt uncelties gan pēc krievu desanta Kijivā 2022.gadā, gan izturēt pazemošanu Baltā nama Ovālajā kabinetā 2025.gadā. Savukārt Putins ne velti tiek dēvēts par Sanktpēterburgas “gopņiku” (ielu sīks huligāns – aut.), kurš varonīgs jūtas tikai bariņā vārtrūmē, savējiem demonstrējot savu pārākumu. Viņš nesaprot sarunas, tikai spēka valodu.
No šāda viedokļa – šeit ir arī otrs iemesls, kāpēc notiks brīnums, ja Putins parādīsies Stambulā – Turcijas prezidenta Redžipa Tajipa Erdogana teritorijā. Turcija un Turcijas līderis ir viens no tiem, kas ir labi “izkodis” Putina gopņika dabu un nekautrējas viņam dot pretī. Ak, pārlidoja krievu iznīcinātāji mūsu teritorijai – triecam nost, vienalga, ko tur klukst krievi, par to, ka viņiem bija “labi nodomi” [nu gluži kā dronam savulaik Latgalē]. Krievija arī neuzdrošinās veikt plašus militārus manevrus Melnajā jūrā. Ne nu gluži tāpēc, ka baidās no ukraiņu jūras droniem, bet arī tāpēc, ka baidās no Turcijas pretpasākumiem, “ja nu kas”.
Tomēr tas, ka Putins, pieļaujami, nebūs Stambulā uz tikšanos ar Zelenski, ir slikti. Slikti jebkādam miera vai pamiera procesam, jebkādam lūzumam karā, kas grauj Ukrainu, Eiropu un Krieviju iestumj aizvien dziļām vardarbības, agresijas, tādas militarizētas perversijas valgos, kur normalitāte ir zīdaiņu ietērpšana armijas formastērpā, izņemot no dzemdību nama.
Putins joprojām atkārto prasības par Ukrainas kapitulāciju, atteikšanos no iestājas NATO, četru Ukrainas apgabalu atdošanu Krievijai un Zelenska nomaiņu. Viņa prasības ir tikpat nepamatoti tupas, cik pārliecība, ka tās var realizēt.
Savukārt no Ukrainas kara problemātikas risināšanas acīmredzami pagurušais ASV prezidents Donalds Tramps, izskatās, ir nodevis kara risinājuma stafeti Erdoganam. Kura, kā jau austrumnieka, gājieni politikā ir tikpat neparedzami, kā Trampa – dīvaini.
Putins tikmēr nebalsta savu politiku tikai savos “gopņika” aizkulišu un psiholoģiskā terora talantos. Viņam ir uzticami sabiedrotie ar ļoti lielu svaru: piemēram, Ķīnas līderis Sji Dziņ Pins, kurš lai arī skābu seju, bet tomēr sēdēja Maskavā 9.maija parādes laikā.
Kas tad šādā situācijā, kad Trešais pasaules karš izskatās kā drūma realitāte, atliek? Uz ko cerēt? Vai ir kāds gaišuma stars? Pirms noliedzoši pakratīt galvu, var atcerēties to, ka jaunais Romas pāvests Leons XIV savā pirmajā svētdienas uzrunā Svētā Pētera laukumā aicināja uz mieru Ukrainā, turklāt nepārprotami norādot uz Krieviju kā agresoru un ukraiņu tautas ciešanām. Sakiet, tas ir maz? Tad atcerēsimies, ka savulaik pāvests Jānis Pāvils II radīja ciešus pamatus padomju režīma morālajai sadrupināšanai. Ja Leonam XIV tas izdosies ar Krieviju – saukt morālus kropļus to īstajos vārdos, tad paliek cerība, ka arī Eiropai izdosies atjaunot savu civilizācijas attīstības motora statusu. Bez tā, diemžēl, mēs varam gaidīt nevis vien, kā teica, pāvests, “Trešo pasaules karu atsevišķās vietās”, bet nepārprotami un tieši savās mājās.
