Apalups: No sabiedriskās aprites vēl pavisam ārā neesmu 0
Raitis Apalups (1942) vairāk nekā 30 gadu nostrādājis dažādos amatos Gulbenes rajona Rankas, Jaunlaicenes, Krapenes un Kalnienas kopsaimniecībās, tostarp bija kopsaimniecības “Kalniena” priekšsēdētājs. 1995. gadā no Vienības partijas saraksta ievēlēts 6. Saeimā.
No 2001. līdz 2009. gadam bija Stāmerienas pagasta padomes priekšsēdētājs. Pašlaik ir Gulbenes novada domes deputāts, izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētājs. 1990. gada beigās, kad “Latvijas Avīzes” (toreiz “Lauku Avīze”) redakcija bija spiesta pamest Preses namu, viņš ziedoja lielu naudas summu avīzes pastāvēšanai.
– Jūs esat strādājis dažādos amatos agrākajos laikos un pēc neatkarības atgūšanas. Salīdziniet – kā strādājām un dzīvojām toreiz un kā tagad?
R. Apalups: – Tie salīdzinājumi gan iznāks ļoti nosacīti. Tagad demokrātijas aizsegā valda milzīga visatļautība. Demokrātija, šķiet, pārvērsta par anarhiju, kurā katrs, kurš tiek pie varas, dara visu, kas ienāk prātā. Daudzās partijas plēšas savā starpā, velkot deķīti katra uz savu pusi. Rodas sajūta, ka par tautu tās negādā. Ne velti savulaik Kārlis Ulmanis tās patrieca. Viņš redzēja, ka tā valsts iet postā. Tagad dažs viņu gāna, nepelnīti apsaukādams par diktatoru. Bet viņš bija saimnieks! Tagad tāda valstī trūkst. Lai ko tagad par viņu teiktu, viņa valdīšanas laikā Latvija piedzīvoja vislielāko uzplaukumu. Latviešiem nebija jāiet ar izstieptu roku, lūdzot Briselei aizdevumu. Ar prasmīgu saimniekošanu, sviesta un bekona eksportu sešos gados Latvija kļuva bagāta valsts. Ja nebūtu kara un turpinātos ulmaņlaiki, tad mums atkristu daudz nelaimju, ar kurām joprojām cīnāmies.
Padomju laikos atkal bija cita galējība – visu iedzina rāmjos, salika pa plauktiņiem un šūplādēm. Nevarēji sēt vai pļaut, kad tas bija jādara. Pavēles nāca no augšas, nereti graudus bēra dubļos vai pļāva labību lietainā laikā. “Kalnienā” mēs gan tā nedarījām, un par to savulaik saņēmu četrus rājienus.
Daļu cilvēku sabojāja, atradinot patstāvīgi domāt un strādāt. Diemžēl to jūt vēl šodien. Rodas iespaids, ka bez pavēles cilvēki paši nespēj ne lemt, ne uzņemties iniciatīvu. Un 90. gadu sākumā – lielo pārmaiņu laikā – tiktāl izlaidās, ka tagad vairs pat negrib strādāt.
Valstī it kā ir bezdarbs. Bet uzņēmumos un saimniecībās teic, ka nevar atrast kārtīgus strādniekus. Vēl cita nelaime, ko jūt arī Gulbenes pusē, – uzņēmīgie un darbspējīgie pamet laukus un strādā ārzemēs. Daudzi mūsu ievērojami cilvēki nākuši no laukiem, tāpēc būtu jādara viss, lai tos saglabātu un nostiprinātu.
– Jūsu biogrāfijā ir arī kompartijas piederības fakts, esat bijis pat kopsaimniecības organizācijas sekretārs. Vai bijāt pārliecināts komunists?
– Nē, kāda tur varēja būt pārliecība, ja kopš bērnu dienām dzirdēju mājinieku stāstus par Latvijas neatkarības divdesmit gadiem un padomju okupācijas varas pārestībām. Redz, es jau biju budža mazdēls. Rankas pusē manam vectēvam piederēja 60 hektāri zemes. Daļu zemes viņam atņēma jau četrdesmitajā gadā. Pēc kara, kopsaimniecību dibinot, – pārējo, arī lopus un visu kustamo mantu. Kopsaimniecībā viņu neņēma, atstāja vienu govi un pāris aitu.
Kad mācījos Jaunpiebalgas vidusskolā, mums pateica: “Kurš neiestāsies komjaunatnē, tas šo skolu nebeigs.” Vēlāk to pašu man pateica, sākot darba gaitas Rankas puses kopsaimniecībā: “Ja gribi būt par brigadieri, tev jāstājas partijā.” Bet sarkans es nekad neesmu bijis.
– Vai tiesa, ka esat iestājies nesen nodibinātajā “Reģionu aliansē”?
– Jā, šajā organizācijā, kas pārstāv 23 pilsētas un novadus un ko vada Babītes novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ence, pavisam ir ap simt vietējo pašvaldību deputātu. No Gulbenes novada esam seši. Aliansē es redzu nākotni, partijas nostāja ir nepieslieties nevienai pašreizējās varas partijai, vairāk gādāt par vietējiem novadiem un pagastiem.
– Cerat uz partijām?
– Diemžēl uz pašreizējām varas partijām vairs ne.
– Kā jūsu pusē pagāja “mērnieku laiki”? Vai plēsāties par zemes dalīšanu?
– Par zemi lielu ķīviņu nebija. Pietika visiem, kuri to gribēja.
Lielākā plēšanās bija par kopsaimniecības tehniku un lopiem. Daudzus bija pārņēmusi eiforija. Sak, nu tik strādāsim pa īstam. Vēlāk tā pārgāja. Tā kā zemi tik daudz vairs neapstrādāja, privatizēto lauksaimniecības tehniku nebija kur likt, tā bija jāpārdod lūžņos. Arī lielu daļu lopiņu vēlāk nodeva gaļas kombinātam.
Mēs, grupiņa lauksaimnieku ar Albertu Kaulu priekšgalā, iestājāmies par iekopto saimniecību saglabāšanu, pārveidojot tās kooperatīvos. Protams, tās vājās, kas nebūtu dzīvotājas, bija jālikvidē. Bet visu izšķīra paju biedru balsojums, pārsvaru guva tie, kas atbalstīja privatizāciju.
– Jūs esat pazīstams bēru izvadītājs. Kā tam pievērsāties?
– Tā bija nejaušība. Padomju laikā gan Rankā, gan Trapenē laulāju jaunos pārus. Pirmoreiz izvadīju kādu pāragri mirušu puisīti 1966. gadā. Kopš tā laika pēdējā gaitā esmu izvadījis pāri par tūkstoš nelaiķu. Arī tādus pazīstamus ļaudis kā, piemēram, savulaik slaveno cūkkopēju un sociālistiskā darba varoni Martu Semuli, bijušo meža ministru Leonu Vītolu, bijušo finanšu ministru Jāni Blekti, Saeimas deputātu Ivaru Ķezberu, gleznotāju Jāni Brekti. Šogad esmu izvadījis astoņus aizgājējus, šomēnes Alūksnē – bijušo bankas pārvaldnieku. Tāpat esmu novadījis pāri par simt kapusvētku.
– Vai šie skumjie pasākumi un aizgājēja tuvinieku sēras jūs nenomāc?
– Kad jāizvada kāds pāragri mirušais, tad, redzot piederīgo ciešanas, arī pašam ap sirdi kļūst bēdīgi. Bet ir arī gaišas bēres – kad cilvēks nodzīvojis līdz sirmam vecumam, tuvinieki viņa aiziešanu uzņem kā pašsaprotamu, neizbēgamu dzīves noslēgumu. Tādās man runāt ir krietni vieglāk.
– Vai tas tiesa, ka esat nodomājis izvadīt pats sevi?
– Jā, man pat runa ir sacerēta! Vēl tikai neesmu izlēmis, vai lūgšu to kādam nolasīt vai ierakstīšu, lai vajadzīgajā brīdī atskaņo. Es noskatīju, kā mācītājs izvadīja kādu Jaunpiebalgas draudzes piederīgo, kurš pirms aiziešanas arī bija uzrakstījis runu. Man tā ideja iepatikās.
– Šogad jums apritēs apaļa dzīves gadskārta. Kā uztverat savus gadus?
– Es savus gadus nejūtu, un tie mani neuztrauc. No sabiedriskās aprites vēl pavisam ārā neesmu, tas jau arī uztur manī možumu. Ja tur augšā (rāda uz debesīm) visaugstais mani neiztraucēs, tad kopā ar bijušajiem kopsaimniecību vadītājiem un darba biedriem nosvinēsim arī manus septiņdesmit.
Nesen brālēna dēlam nosvinējām kāzas. Kad pie kāzu galda izdibinājām radurakstus, jokodams teicu: “Esmu sertificēts, neprecējies valsts nozīmes pensionārs.” Kad sāku darba gaitas, mana vecāmāte reiz man sacīja: “Tu mājai nederi, tu deri tikai pasaulei.” Laikam jau viņai bijusi taisnība.
