Anna Bogdanova ar valmierietes Lauras Dambergas dienas centrā darināto lupatu deķi.
Anna Bogdanova ar valmierietes Lauras Dambergas dienas centrā darināto lupatu deķi.
Foto: Timurs Subhankulovs

Ar nabadzības elpu pakausī: kāpēc Latvija trešajā vietā Eiropā? 3

Latvijā ir trešais augstākais nabadzības riskam pakļauto personu – pensionāru, bezdarbnieku un cilvēku ar invaliditāti – īpatsvars Eiropas Savienības dalībvalstīs.

Reklāma
Reklāma
7 lietas, ko gudri cilvēki par sevi nekad nesaka
“Izgāju cauri ellei!” Divu bērnu mamma atvadās no bērniem un tikai pēc ķīmijterapijas uzzina, ka nekad nav bijusi slima 4
Raksturs un liktenis pēc dzimšanas datuma: pārsteidzoši precīzs raksturojums 6
Lasīt citas ziņas

Īpaši satraucoši, ka šie 23,3% iedzīvotāju ir nabadzīgi pēc sociālajiem transfertiem jeb valsts un pašvaldības piešķirto pensiju un pabalstu izmaksām. Salīdzinājumam vidēji Eiropas Savienībā šādu iedzīvotāju skaits ir 16,9%, bet Čehijā, piemēram, 9,1%. Par to liecina jaunākie dati, kas iegūti, vācot statistiku par ienākumiem un dzīves apstākļiem ES valstīs.

Pabalsti neglābj no trūkuma

“Nevaru saprast, kā var izdzīvot tie cilvēki, kuriem invaliditāte noteikta agrā jaunībā un kuri nav paspējuši strādāt algotu darbu. It īpaši tad, ja regulāri jālieto medikamenti, vajadzīgi pamperi, katetri un citas medicīnas preces.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vienam tas izmaksā dažus desmitus, bet citam varbūt pat simt eiro mēnesī. Ja nav darba stāža, var saņemt tikai sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas ir zem noteiktā nabadzības kritērija,” saka Rēzeknes invalīdu un viņu draugu apvienības “Impulss” vadītājs Valdis Laganovskis.

Biedrībā valsts subsidētajā darba vietā šobrīd strādā jauniete, kurai invaliditāte piešķirta 17 gadu vecumā. Kad viņa būs nostrādājusi trīs gadus, varēs pretendēt uz invaliditātes pensiju, kas ir lielāka.

Nabadzības līmeni mēra, nosakot tā saukto nabadzības riskam pakļauto īpatsvaru, tas ir, iedzīvotājus, kuru rīcībā esošais ienākums ir mazāks nekā 60% no vidējā ienākumu saņēmēja rocības valstī. Mājsaimniecības, kuru ienākumi uz vienu tās locekli ir zemāki par šo kritēriju, ir pakļautas nabadzības riskam. Piemēram, 2018. gadā viena cilvēka mājsaimniecībām Latvijā šis kritērijs bija 367 eiro mēnesī.

Cilvēku materiālo situāciju un nabadzības līmeni valstī arī būtiski neietekmēs minimālā sociālā nodrošinājuma pabalsta, kura apjoms nebija pārskatīts kopš 2006. gada, palielināšana no līdzšinējiem 64,03 līdz 80 eiro, bet cilvēkiem ar invaliditāti kopš bērnības – līdz 122,69 eiro mēnesī, pat piemērojot koeficientu atbilstoši invaliditātes grupai. Minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanas plānā 2020.–2021. gadam lasāms, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru paaugstināšana skars apmēram 8400 personas ar invaliditāti un 3400 personas ar invaliditāti kopš bērnības, ar vidējo pabalsta pieaugumu par 17– 30 eiro mēnesī.

Reklāma
Reklāma

Kā liecina Labklājības ministrijas dati, piemēram, pērn garantētā minimālā ienākumu (GMI) līmeņa pabalstu saņēma 20 878 Latvijas iedzīvotāji, to skaitā 3407 cilvēki ar invaliditāti, kuri 2020. gadā varēs tērēt 64 eiro mēnesī jeb divus eiro dienā. Pašvaldībām gan ir tiesības atsevišķām iedzīvotāju grupām noteikt arī augstāku GMI līmeni.

Varētu priecāties arī par nelielo minimālās invaliditātes pensijas pieaugumu, ko saņem 17 192 cilvēki un kas nākamgad būs 128 eiro, ja vien visiem nebūtu ēnas puse – kopš 2011. gada “iesaldētais” trūcīgās personas ienākumu līmenis.

Trūcīgas personas statuss ir būtisks, jo tas nodrošina tiesības saņemt no pašvaldības virkni sociālo pabalstu un pakalpojumu, kā arī valsts garantētus atvieglojumus, piemēram, atbrīvojumu no pacienta līdzmaksājumiem. Šo statusu nākamgad zaudēs visi tie, kuru ienākumi kaut par centu pārsniegs likumā noteiktos 128,06 eiro.

“Ir skaidrs, ka šāds atbalsta līmenis nav pietiekams, un valstij būs jāmeklē arī citi risinājumi sociālās atstumtības un nabadzības mazināšanai, ieviešot cilvēkiem ar invaliditāti jaunus pakalpojumus un arī turpmāk pārskatot pabalstu apmērus,” atzīst arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Skride.

Vairāk dot vai precīzāk mērķēt?

Pabalstu sistēma Eiropā ir efektīvs nabadzības apkarošanas ierocis. Piemēram, Zviedrijā ar sociālajiem pabalstiem nabadzības riskam pakļauto īpatsvars samazinās par 43%, kamēr Latvijā tikai par 19%, kas ir viens no zemākajiem samazinājumiem Eiropā.

Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste uzskata, ka nabadzības riska grupā nonākušo iedzīvotāju materiālo stāvokli praktiski nav iespējams uzlabot ar algu vai pensiju neapliekamā minimuma palielināšanu vai citiem nodokļu atvieglojumiem, kurus vistrūcīgākie iedzīvotāji nespēj izmantot (piemēram, atvieglojumus par apgādībā esošajām personām), jo viņu ienākumi ir pārāk mazi.

Daudz efektīvāk nabadzību mazinātu mērķtiecīgi, apjomā krietni lielāki pabalsti, kuru piešķiršanas kārtība būtu cieši sasaistīta ar cilvēka faktiskajiem ienākumiem.

“Sociālās aizsardzības sistēmā iestrādāti pietiekami daudz instrumentu, kas varētu mazināt nabadzību un ienākumu nevienlīdzību. Problēma ir tā, ka instrumenti, kuri ir tieši orientēti nabadzības mazināšanai, netiek darbināti, piemēram, sociālā nodrošinājuma pabalsts.

Sistēma ir uzbūvēta tā, lai varētu atbalstīt trūcīgus cilvēkus, taču, ja pabalsta apjoms ir ļoti zems, turklāt nemainās gadu desmitiem, nevar cerēt, ka tas varētu efektīvi mazināt nabadzību vai atbalstīt nabadzīgas ģimenes,” uzsver sociālās politikas pētniece Ruta Zilvere, kura savulaik pati piedalījās šīs sistēmas izveidē.

Cilvēki ar invaliditāti paralēli saņem arī pašvaldību sniegto sociālo palīdzību gan pakalpojumu, gan pabalstu veidā, piemēram, izdevumu segšanai par dzīvokli, komunālajiem maksājumiem, kurināmā iegādi, veselības aprūpi, vienreizēju atbalstu svētkos un citus.

“Likumi ir pieņemti tādi, ka daudzi man pazīstami cilvēki ar invaliditāti vienkārši neiztur un no šiem pakalpojumiem atsakās. Ja šie lēmēji paši nonāktu mūsu situācijā, viņi varbūt daudz ko darītu citādi. Ar vienu roku it kā dod iespēju, nodrošina pakalpojumu, bet ar otru sarežģī tā saņemšanu.

Piemēram, asistenta pakalpojums. Ja jāiet uz fizioterapiju, veikalu vai kādu iestādi, visur jāņem līdzi papīrs, lai pārdevēja, ārsts vai kāds darbinieks uz tā parakstītos. Nedod Dievs, pazaudēt biļeti, kas apliecina, ka esmu braucis ar sabiedrisko transportu un asistents tiešām mani ir pavadījis. Šīs prasības ir pazemojošas,” uzskata Valdis Laganovskis, kurš jau 16 gadus pārvietojas ratiņkrēslā.

Prasmīgas rokas un radošs gars

“Dodiet mums iespēju strādāt un pelnīt ar savu darbu,” skan Latvijas Sieviešu invalīdu asociācijas “Aspazija” vadītājas Ilzes Laines atbilde uz jautājumu, kā tad mazināt nabadzību. Tieši ar šādu mērķi pirms deviņiem gadiem Rīgas Centrāltirgus sakņu paviljonā tika atvērts asociācijas salonveikals “Saulgrieze”, kurā var iegādāties rotaļlietas, tamborējumus, rotaslietas, pinumus, adījumus un citus izstrādājumus, kurus veidojuši amatnieki ar īpašām vajadzībām, ne tikai no Rīgas, bet arī no Jūrmalas, Siguldas, Bauskas, Jēkabpils. Kad prece pārdota, autora kontā tiek ieskaitīta nopelnītā nauda.

“Apbrīnoju to, ka viņi spēj kaut ko tik skaistu izveidot, neskatoties uz to, ka dažiem veselības stāvoklis patiešām ir smags. Piemēram, no pērlītēm darināto eglīšu rotājumu un atslēgu piekariņu veidotāja ir jauna sieviete, kura piecpadsmit no trīsdesmit pieciem savas dzīves gadiem cīnās ar vēzi, kas šobrīd ir ceturtajā stadijā.

Arī šobrīd viņa atrodas slimnīcā un ārkārtīgi priecājas par katru nopirkto darbiņu. Pircēji iecienījuši rotaļlietas, kuru autorei nekad netrūkst radošo ideju. Tā kā viņai ikdienā nepieciešamas dārgas zāles, katrs nopelnītais eiro ir liels atbalsts.

Par lupatu deķiem ir īpašs stāsts – tos auž jaunieši ar garīgās attīstības traucējumiem no biedrības “Rūpju bērns”, Valmieras fonda “Cerību tilts” un Siguldas biedrības “Cerību ligzda” dienas centriem. Viņi ir ļoti gaiši, saulaini cilvēki, kuri pasauli redz pavisam citādi nekā mēs.

Šis spilgtais, košais pasaules skatījums atspoguļojas arī viņu darbos, arī krustdūrienā izšūtajās kartiņās. Visi darbi ir tikai vienā eksemplārā, neviens neatkārtojas,” stāsta pārdevēja un salona mākslinieciskā vadītāja, asociācijas “Aspazija” biedre Anna Bogdanova.

Cilvēku ar invaliditāti radītos darbus var iegādāties arī citviet Latvijā, piemēram, “Čaklās bites bodē” Valmierā, biedrības “Invalīdu atbalsta centrs Saulesstars” veikalā “Amatnieku sēta” Jelgavā, veikalā “Visi var” Siguldā, senioru un personu ar invaliditāti biedrības “Pensionāru iespēju centrs” veikalā Rīgā un tradicionālajā Ziemassvētku labdarības tirdziņā Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā, kas notiks no 19. līdz 22. decembrim. Dažiem veikaliem ir arī sava interneta platforma, kur preces var iegādāties attālināti.

“Cilvēki Ziemassvētku laikā atceras, ka vajag nodarboties ar labdarību, papildus palīdzēt citiem. Aizkustinoši redzēt māti kopā ar bērnu, kurš paņēmis līdzi savu krājkasīti. Apmeklējiet mūsu veikalu ne tikai šajos svētkos, bet visu gadu, ar savu pirkumu atbilstot konkrētus autorus – cilvēkus ar īpašajām vajadzībām. Tā jūs ziedosiet ne tikai savu naudu, bet arī izrādīsiet attieksmi pret viņu darbu,” saka Anna Bogdanova.

Dimas Golubeva (“Apeirons”) video: https://www.youtube.com/watch?v=Z7b-SHvQGJs

Trūcīgs vai tomēr ne?

Ar savu pieredzes stāstu dalās Ilze no Pierīgas,kura palīdz savam brālēnam invalīdam: “Mans brālēns septiņu gadu vecumā pārcieta klīnisko nāvi, pēc kuras radās smadzeņu bojājumi – no jauna bija jāmācās ēst, runāt.

Tagad viņam jau ir 35 gadi, fiziski spēcīgs vīrietis, prot visus lauku darbus, bet domāšana un attieksme pret dzīvi palikusi kā mazam bērnam. Par viņa izglītību neviens nav rūpējies, viņš neprot ne lasīt, ne rakstīt. Saņem tikai sociālā nodrošinājuma pabalstu – 128 eiro mēnesī. Nesaprotu, kā pieaudzis vīrietis, saņemot šādu pabalstu, var paēst, apģērbties.

Kad māte, viņa aizbildne, aizbrauca strādāt uz Vāciju, vairs nebija neviena, kas viņu pieskatītu, tādēļ mani palūdza dažus mēnešus par viņu parūpēties. Kopš tā laika pagājuši jau četri gadi. Lai gan brālēns labprāt strādā gadījuma darbus, ir čakls, apzinīgs, viņu bieži mēdz ļaunprātīgi izmantot – nesamaksā vispār vai mazāk nekā citiem.

Mani ļoti izbrīnīja tas, ka 2. grupas invalīdam nepienākas nekādas atlaides, kaut vai, lai salabotu zobus. Paldies Dievam, ka esmu uzņēmēja un varu viņam to nodrošināt. Viena zoba labošana izmaksā ap 50 eiro.

Piezvanīju uz tās pašvaldības sociālo dienestu, kurā viņš ir deklarēts, lai painteresētos, vai viņam automātiski nepienākas trūcīgās personas statuss, jo pats viņš nekādus dokumentus nokārtot nespēj. Saņēmu atbildi – tā kā brālēns dzīvo manā lauku mājā, tad, lai noskaidrotu, vai viņš atbilst šim statusam, mūsu ienākumi tiks skaitīti kopā, lai aprēķinātu vidējos ienākumus uz personu.

Iznāk tā – brālēnam nav kur dzīvot, no pabalsta iztikt nav iespējams, bet tas, ka viņš bez maksas dzīvo zem mana jumta un ēd pie mana galda, liedz viņam trūcīgās personas statusu. Kas notiks tad, kad pārcelšos uz dzīvi Rīgā? Cenšos palīdzēt, bet iestādes apkrauj mani ar problēmām.”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.