Ārpolitikas pētnieks: Trampa politika rada drošības riskus un izaicinājumus Eiropai 0
ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijas iekšpolitiskie lēmumi, attieksme pret Eiropu un centieni veidot ciešākas attiecības ar Krieviju rada pieaugošus drošības riskus gan ASV demokrātiskajiem procesiem, gan Eiropas un NATO drošībai, aģentūrai LETA pauda Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) valdes loceklis un Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) pētnieks Sandis Šrāders.
Viņa vērtējumā 2026. gadā ASV Kongress varētu palielināt centienus ierobežot Baltā nama iekšpolitiskos un ārpolitiskos lēmumus, bet transatlantisko sadarbību saglabāt kā vienu no ASV prioritātēm. Par šādu tendenci liecina Republikāņu partijas atbalsts Baltijas drošības iniciatīvai un galvenajiem Eiropas partneriem. Šrāders norādīja, ka nepilna gada laikā Trampa administrācija ir metusi izaicinājumu ASV pasaules policista lomai un globālai ietekmei, transatlantiskajai drošības sadarbībai, bet visvairāk – ASV demokrātiskajām institūcijām un vērtībām.
Eksperts atzīmēja, ka no sākotnējas vilšanās Republikāņu partija sāk izrādīt pretestību Trampa vienpersoniskai varas izmantošanai, kas varētu ieviest izmaiņas lēmumu pieņemšanā ASV ārpolitisko un iekšpolitisko prioritāšu jautājumos. Pētnieks uzsvēra, ka tradicionālie demokrātisko institūciju un vērtību sargi – mediji, universitātes, pilsoniskā sabiedrība un Kongresa pārstāvji – ir bijuši salīdzinoši klusi un nekritiski pret Trampa iekšpolitiskajiem un ārpolitiskajiem lēmumiem. ASV patlaban saskaras ar krīzēm gan iekšpolitikā, gan arī attiecībās ar galvenajiem sabiedrotajiem, kas var mazināt, nevis veicināt, Trampa solīto ASV varenības atgriešanos.
Runājot par migrācijas politiku, Šrāders norādīja, ka nelegālās imigrācijas ierobežošana ir normāls demokrātisks process, taču drošības institūciju vēršanās arī pret cilvēkiem, kuri ASV uzturas legāli, maksā nodokļus un pārstāv dažādas etniskās minoritātes, nav pieņemama. Viņaprāt, tas liecina, ka Tramps vēršas nevis pret reālām problēmām, bet pret saviem politiskajiem oponentiem, radot bailes dažādās kopienās, tostarp Kalifornijā, Teksasā un Mičiganā, kuru vietējie pārstāvji un līderi ir bijuši kritiski pret Trampa politiku.
Šrāders norādīja arī uz ASV vēsturē ilgāko valdības dīkstāvi, kas radījusi reālus drošības riskus, tostarp aviācijas nozarē, jo federālā valdība nebija spējīga savlaicīgi izmaksāt algas darbiniekiem, kuri nodrošina fundamentālus drošības procesus. Viņš kritiski vērtēja arī sociālo programmu samazināšanu, tostarp veselības aprūpes jomā, norādot, ka aptuveni 10% ASV iedzīvotāju zaudējuši pieeju medicīnas pakalpojumiem, vienlaikus pieaugot budžeta deficītam.
Viņš uzsvēra, ka ASV Kongresa spiediens uz Trampa administrāciju pieaug gan iekšpolitiskajos, gan ārpolitiskajos jautājumos. To apliecina arī Kongresa pieņemtais Nacionālās drošības autorizēšanas akts, kurā noteikts, ka transatlantiskajai sadarbībai un sadarbībai ar atslēgas partneriem Eiropā joprojām jābūt vienai no ASV ārpolitikas prioritātēm. Vienlaikus LATO valdes loceklis norādīja, ka Trampa administrācijas retorika par Eiropu ietver arī kritiku par Eiropas iekšpolitiskajiem procesiem, demokrātijas kvalitāti un brīvību izpratni, kas izraisījusi pamatotu reakciju gan Eiropas līderu, gan ASV atsevišķu Kongresa pārstāvju vidū.
Kā piemēru ASV Kongresa ilgtermiņa nostājai Šrāders minēja Baltijas drošības iniciatīvu, kurai ASV Kongresa budžeta lēmumos paredzēts finansējums ap 170 miljonu ASV dolāru apmērā Latvijai, Lietuvai un Igaunijai. Lai gan tas ir mazāks nekā iepriekšējos gados, kad finansējums bija ap 250 miljonu ASV dolāru, eksperts uzsvēra, ka šis lēmums liecina par to, ka sadarbība ar Baltijas valstīm un citiem ASV atslēgas partneriem saglabājas kā ASV ārpolitikas prioritāte, norādot arī uz Latvijas ārlietu un aizsardzības institūciju darbu, skaidrojot Baltijas valstu nozīmi ASV interesēm.
Atbildot uz jautājumu par ASV attieksmi pret Eiropu, Šrāders norādīja, ka Trampa administrācija skeptiski izturas pret starptautiskajām institūcijām un dod priekšroku divpusējām attiecībām ar atsevišķām valstīm. Viņš skaidroja, ka šāda pieeja izpaužas arī kā vēlme ietekmēt Eiropas Savienības (ES) iekšējos procesus. Neraugoties uz Trampa nostājas maiņu, ja Eiropa rīkosies kā vienots spēlētājs ar galvenajiem partneriem, risinot drošības un ekonomiskos izaicinājumus, Brisele var palielināt savu reģionālo un globālo ietekmi.
Atsevišķos ārvalstu masu medijos, atsaucoties uz nopludinātu Nacionālās drošības stratēģijas versiju, tiek minēts, ka Trampa administrācija plānojusi veidot ciešāku sadarbību ar Austriju, Itāliju, Ungāriju un Poliju, lai tās attālinātu no ES kodola un tuvāk integrētu ASV politiskajā ietekmes lokā. ASV administrācija šī dokumenta eksistenci ir noliegusi. Neraugoties uz to, ASV atslēgas partneri, piemēram, Polija, ir tieši uzsvērusi ES nozīmi, neraugoties uz to, cik stratēģiski svarīga ir sadarbība ar ASV drošības jomā.
Šrāders uzsvēra, ka ES ASV ir vienīgais līdzvērtīgais ekonomiskais un ģeopolitiskais partneris, un tieši sadarbība ar Eiropu joprojām nodrošina ASV globālās varas statusu. Viņš norādīja, ka mēģinājumi vājināt ES vai dot priekšroku atsevišķām divpusējām attiecībām ar noteiktām valstīm ilgtermiņā var mazināt gan Eiropas spēju rīkoties drošības jomā, gan pašu ASV ietekmi, uzsverot, ka Krievija savas mazās ekonomikas un agresīvās ārpolitikas dēļ nevar aizstāt Eiropu kā stratēģisku partneri ASV.
Vienlaikus Šrāders norādīja, ka gadījumā, ja ASV attālinātos no Eiropas par labu Krievijai kā stratēģiskam partnerim, ES, raugoties uz savām drošības un ekonomiskajām interesēm, varētu būt spiesta meklēt ciešāku stratēģisko sadarbību ar Ķīnu, lai ierobežotu Krievijas agresiju. Viņš uzsvēra, ka šāds scenārijs būtu ļoti neizdevīgs ASV, jo Eiropas un ASV ciešā sadarbība patlaban ir viens no galvenajiem faktoriem, kas nodrošina ASV globālo ietekmi un pretsvaru augošai Ķīnas ģeopolitiskajai ietekmei, piemēram, Arktikā, bet arī ekonomiski un politiski pasaulē.
Runājot par ASV un Krievijas attiecībām, Šrāders norādīja, ka mēģinājumi veidot ciešāku sadarbību ar Maskavu iepriekšējo ASV prezidentu laikā nav devuši pozitīvus rezultātus. Viņš atgādināja, ka ASV centieni uzlabot attiecības ar Krieviju kādreizējo ASV prezidentu Billa Klintona, Džordža Buša jaunākā, Baraka Obamas un arī Trampa pirmajā prezidentūras termiņā ir noslēgušies ar drošības krīzēm, tostarp Krievijas agresiju Gruzijā un Ukrainā ar Krimas aneksiju.
Šrāders uzsvēra, ka Ukrainas un Krievijas redzējums par konflikta atrisinājumu ir fundamentāli atšķirīgs un nesasniedzams. Jebkāda Eiropas un ASV piekāpšanās uz Ukrainas drošības rēķina radītu jaunus drošības apdraudējumus Eiropai un NATO, kas nebūtu nekas jauns, bet Krievijas agresijas turpinājums, kas sākās jau 2008. gadā. Viņš norādīja, ka, lai arī Ukraina patlaban spēj aizstāvēties ar ASV un Eiropas atbalstu, Krievija kopš 2008. gada ir kļuvusi arvien agresīvāka un, ja tai izdosies sasniegt savus mērķus Ukrainā, tā turpinās līdzīgu ārpolitiku arī turpmāk.
Pētnieks uzsvēra, ka ASV un Eiropas nespēja pietiekami atbalstīt Ukrainu vai panākt Krievijas militāru sakāvi vai režīma maiņu Maskavā ilgtermiņā radītu drošības apdraudējumus, kādi Eiropas drošības arhitektūrā līdz šim nav pieredzēti. Ja tiktu panākts pamiers vai miers, ir grūti iedomājama jebkāda sadarbība starp Maskavu un Briseli vai Tallinu un Sanktpēterburgu. Viņš piebilda, ka Eiropa nav ieinteresēta vājā, politiski nestabilā un haotiskā ASV, jo stabila un prognozējama ASV ir būtiska Eiropas drošības interesēm, savukārt spēcīga un konsolidēta Eiropa atbilst ASV globālās drošības un ekonomiskajām interesēm.
