FOTO. Viņi mirst no negulēšanas un apsaldējumiem, viņus lamā un gāna. Kādas profesijas meistari šobrīd Kijivā ir pieprasītākie? 0
Šoziem pēc Krievijas masveida raķešu triecieniem pa Ukrainas enerģētikas objektiem simtiem Kijivas daudzstāvu namu regulāri pārvērtušās par aukstām betona kastēm – bez elektrības, apkures un ūdens. Kamēr iedzīvotāji dzīvokļos salst, pagrabos strādā tie, kuru darbs parasti paliek nepamanīts – santehniķi un elektriķi. Tagad viņi ir kļuvuši par vieniem no pieprasītākajiem cilvēkiem pilsētā.
Atrast brīvas rokas, kas varētu pieslēgt pārslodzes dēļ izdegušu kabeli vai iztukšot apkures sistēmu pēc trieciena siltumcentrālei, Kijivā šobrīd ir gandrīz neiespējami.
Daudzi meistari strādā pat 20 stundas diennaktī, lai atgrieztu galaspilsētas mājās siltumu, gaismu un ūdeni.
Uz objektiem dodas slimi, pat ar 39 grādu temperatūru
Par šo situāciju plašāk rakstīts vietnē Deutsche Welle. Tur pieminēts kāds meistars Oļegs Karpovs, individuālais uzņēmējs. Kopā ar savu komandu viņš apkalpo daudzdzīvokļu māju inženierkomunikācijas.
Viņš neslēpj – šis gads ir bijis izturības pārbaudījums.
Darba diena sākas četros vai piecos no rīta un beidzas krietni pēc pusnakts.
Pēc triecieniem kritiskajai infrastruktūrai komanda faktiski strādā 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā. Cilvēki ir fiziski un emocionāli izsmelti, bet uz izsaukumiem dodas arī slimi.
“Reizēm izdodas pagulēt divas vai trīs stundas. Vakar atbraucu mājās divos naktī, pat nenomazgājos, uzreiz aizgāju gulēt. Piecos trīsdesmit jau zvanīja. Noguruši, slimi, bet braucam, jo saprotam – ja neizdarīsim, būs vēl sliktāk gan mājai, gan cilvēkiem,” saka Karpovs.
No kādreizējiem 25 darbiniekiem palikuši tikai astoņi.
Daži devušies uz fronti, citi aizbraukuši uz ārzemēm.
Oficiālas atbrīvošanas no mobilizācijas privātajiem uzņēmējiem šajā jomā nav – tādu saņem tikai valsts un pašvaldību uzņēmumu darbinieki. Metinātājam ir 62 gadi, vienam elektriķim pāri 60, citam ir otrās grupas invaliditāte. Santehniķis visbiežāk ir iekšzemē pārvietota persona no okupētajām teritorijām un arī ar veselības problēmām.Jaunieši uz šādu darbu nenāk. “Kadru katastrofāli trūkst. Tā arī strādājam,” viņš nosaka.
Pārslodze, kas maksā dzīvību
Līdzīga situācija ir arī pilsētas komunālajos dienestos. Brigāžu nepietiek, tāpēc cilvēki strādā divas vai pat trīs diennaktis bez pārtraukuma. Ukrainas parlamenta deputāts Oleksijs Kučerenko sociālajos tīklos rakstīja, ka
divi atslēdznieki nomiruši no pārslodzes. Daudziem konstatēti apsaldējumi
un smaga psihofiziska izsīkšana.
Kijivas mērs Vitālijs Kļičko apstiprināja – 19. janvārī izsaukuma laikā dzīvoklī nomira 60 gadus vecs atslēdznieks. Pilsētas dome plāno izmaksāt 50 000 grivnu vienreizēju materiālo palīdzību to komunālo darbinieku ģimenēm, kuri gājuši bojā, pildot pienākumus.
Izdeguši kabeļi un dusmīgi iedzīvotāji
Privātie uzņēmēji, kas apkalpo dzīvojamās mājas, nevar atļauties augstas algas – viņi strādā pēc ilgtermiņa līgumiem ar iepriekš apstiprinātām tāmēm. Šie līgumi neparedz situāciju, kad pēc gaisa triecieniem izsaukumu skaits strauji pieaug.
Tāpēc Karpovs bieži pats dara elektriķa vai santehniķa darbu, lai dotu komandai iespēju kaut nedaudz atvilkt elpu. Tomēr
visgrūtākais neesot ne aukstums, ne vecās caurules, ne sadegušie vadi. Sāpīgākā esot cilvēku attieksme.
“Mūs lamā, nolād, sauc par sliņķiem, pieprasa neiespējamo, kas ir pretrunā ar fizikas likumiem. Gadās, ka grib kauties. Māja ar 300 dzīvokļiem – viens pasaka paldies, 299 saka, ka strādājam slikti. Reizēm nolaižas rokas,” viņš atzīst.
59 gadus vecais Leonīds Kuļickis par elektriķi strādā jau apmēram 30 gadus. Viņš saka – šī ziema ir smagākā visā profesionālajā dzīvē. Sagrauto siltumcentrāļu dēļ daudzos dzīvokļos nav apkures, tāpēc cilvēki sildās ar elektrību. Taču tīkli nav paredzēti tam, ka vienlaikus tiek ieslēgti boileri, sildītāji un tējkannas.
“Iedod gaismu – visi uzreiz ieslēdz visu. Un momentā deg kabeļi, vadi, automāti.
Bet jābrauc, jo cilvēki salst. Jādara kaut kas, lai vismaz mazliet sasildītos,” viņš stāsta. Par varoni viņš sevi neuzskata. Tas esot pienākums. Viņa dēls šobrīd atrodas frontē.
“Krievija mūs cenšas izsmelt, kā vien var. Bet mēs turamies.
Es aizmugurē daru savu darbu, kā protu. Galvenais, lai bērni atgriežas no kara dzīvi un veseli. Ģimene un ticība mūsu uzvarai – tas ir vienīgais, kas mani silda,” saka Leonīds.
