Cik daudz sīku plastmasas gabaliņu atrodas tavā ķermenī? Tie nonāk pat smadzenēs… 0
Cik daudz sīku plastmasas gabaliņu pašlaik atrodas tavā ķermenī? Pēdējo gadu laikā virknē pētījumu ir apgalvots, ka mikroplastmasa ir atrasta visā cilvēka ķermenī – asinīs, orgānos un pat smadzenēs. Tomēr daži no šiem pētījumiem saņēmuši asu zinātnieku kritiku.
Daži zinātnieki ir brīdinājuši, ka pētījumos nevar izslēgt piesārņojumu ar plastmasu laboratorijās vai ka noteiktas metodes varētu sajaukt cilvēka audus ar plastmasu.
Meklējot risinājumu šim saasinājušajam strīdam, 30 zinātnieki no 20 pētniecības iestādēm visā pasaulē ierosināja jaunu mikroplastmasas pētījumu novērtēšanas sistēmu.
Priekšlikums, kas iedvesmots no tā, kā tiesu medicīna izvērtē nozieguma vietās atrastos pierādījumus, piedāvā pētniekiem konsekventu veidu, kā paziņot, cik pārliecināti viņi ir par mikroplastmasas atklāšanu cilvēka ķermenī.
Neviens neapstrīd, ka šie, lielākoties neredzamie plastmasas gabaliņi, ir visuresoši visā vidē — tie ir atrasti visur, sākot no kalnu virsotnēm līdz okeānu dibenam.
Ir arī “ļoti iespējams”, ka mēs regulāri uzņemam mikroplastmasu no gaisa un pārtikas, aģentūrai “AFP” pastāstīja Londonas Imperiālās koledžas pētnieks Leons Barons.
Taču vienkārši vēl nav pietiekami daudz pierādījumu, lai apgalvotu, vai tie ir kaitīgi mūsu veselībai, piebilda jaunā priekšlikuma vecākais autors.
Mikroplastmasu — un pat mazākas nanoplastmasas — ir ļoti grūti atklāt.
Tomēr dažos pētījumos, šajā jaunajā un strauji augošajā jomā, tiek apgalvots, ka ir atrastas daļiņas “mazāk ticamās” cilvēka ķermeņa zonās, skaidroja Barons.
Piemēram, pētījumā, kas publicēts žurnālā “Nature Medicine” pagājušā gada sākumā, bija teikts, ka nesen mirušu cilvēku smadzenēs ir atklātas relatīvi lielas daļiņas.
Daži zinātnieki bija skeptiski noskaņoti, jo tādā gadījumā daļiņām būtu jāšķērso hematoencefāliskā barjera.
Eksperti arī norādījuši, ka šajā un vairākos citos pētījumos izmantotā metode, ko sauc par pirolīzes-GC-MS, var sajaukt taukus ar polietilēnu, ko parasti izmanto plastmasas iepakojumā.
2025. gada februārī “CNN” ziņoja, ka pētījuma vecākais autors Metjū Kampens no Ņūmeksikas Universitātes bija teicis, ka smadzeņu paraugā atrastā plastmasas daudzums ir līdzvērtīgs plastmasas karotei.
Tomēr Kampens “AFP” sacīja, ka “plastmasas karotes” koncepcija ir mediju izgudrojums.
“Lielākā problēma bija viena smadzeņu parauga ekstrapolācija uz visām smadzenēm, ko mēs tagad konstatējam kā nozīmīgu pārvērtēšanu,” viņš piebilda.
Viņš arī atzinīgi novērtēja “intereses uzplaukumu” par šo tēmu un teica, ka gaida pētījumus, kas “sniegs lielāku pārliecību un precizitāti mikro un nanoplastmasas mērījumos”.
Citi pētījumi ir noniecināti par to, ka tajos netiek izmantoti atbilstoši kvalitātes kontroles pasākumi.
Bez šiem pasākumiem “nav iespējams zināt, vai atklātā plastmasa ir radusies no pašiem audiem vai no konteineriem, ķīmiskām vielām, laboratorijas aprīkojuma vai gaisā esošajām plastmasas daļiņām,” “AFP” pastāstīja pētnieks Dušans Materičs.
Tas nozīmētu, ka rezultāti “vienkārši nav zinātniski”, sacīja eksperts Helmholca Vides pētījumu centrā Vācijā.
Jaunais pamatprincipu priekšlikums, kas publicēts žurnālā “Environment & Health”, aicina pētniekus izmantot vairākas dažādas metodes, meklējot mikroplastmasu, lai izslēgtu jebkādus iespējamus viltus pozitīvus rezultātus.
Barons salīdzināja priekšlikumu ar sistēmu, par kuru savulaik vienojās tiesu medicīnas zinātnieki par to, kā kriminālizmeklēšanas laikā novērtēt apģērbā atrastās šķiedras.
Viņš teica, ka ideja ir apvienot “visas dažādās laboratorijas, kas veic šāda veida darbu, vienotā valodā”, kas pauž viņu pārliecību par mikroplastmasas atklāšanu.
Viņš piebilda, ka ideja jau “sāk uzņemt apgriezienus”.
Priekšlikums paredz, ka zinātniekiem un žurnālu rakstiem jābūt caurspīdīgiem attiecībā uz saviem pētījumiem, jāpublisko visi neapstrādātie dati un jāiekļauj kvalitātes kontroles pasākumi.
“Lai būtu skaidrs, mikroplastmasa ir problēma,” uzsvēra Barons.
Viņš teica, ka neskaidrie jautājumi ir relatīvi normālas augšanas sāpes jaunā zinātnes jomā.
Taču precizitāte ir svarīga — lai noteiktu, vai mikroplastmasa ir kaitīga mūsu veselībai, pētniekiem jāzina, cik daudz tās ir mūsu organismā.
Raksts sagatavots pēc ārzemju preses materiāliem!
