Māris Antonevičs: Kāpēc tagad tāds pavērsiens “Tet” gadiem ļoti noturīgajā pozīcijā? 55
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izlasot pirmdienas rītā šo ziņu, nācās izberzēt acis un skatīt vēlreiz – vai tiešām? Uzņēmums “Tet” pārtraucis Pirmā Baltijas kanāla (PBK), “NTV Mir”, “Ren TV Baltija” retranslēšanu.
Bez šiem propagandas kanāliem sarakstā ir arī divi mazāk zināmie filmu kanāli “Kinokomedija” un “Kinomiks”.
Kāpēc tas tik neticami? Jo aicinājumi un diskusijas par to ir bijušas jau gadiem, bet “Tet” – iepriekš zināms kā “Lattelecom” – vienmēr stāvējis ciets kā klints par Latvijas iedzīvotāju tiesībām saņemt dienišķo Kremļa propagandas devu.
Neliels atskats uz “Tet”/”Lattelecom” vadības paziņojumiem ikreiz, kad kādā intervijā vai diskusijā ticis uzdots jautājums, vai uzņēmumam, kurā kontrolpakete pieder valstij, tomēr nebūtu atbildīgāk jāizturas pret to, kas tiek stūķēts iedzīvotāju smadzenēs.
“Tā nav problēma – izveidot televīzijas kanālu programmu piedāvājumus bez Krievijas TV, problēma ir šiem piedāvājumiem atrast pircēju.” (“Lattelecom” valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis, 2015. gada martā Latvijas Radio)
“NEPLP pieņemtā lēmuma par RTR raidīšanas aizliegumu efekts ir tāds, ka tiek saniknoti iedzīvotāji, turklāt daudzi kļūst mazāk lojāli Latvijas valstij, tiek apgrūtināta to uzņēmumu darbība, kuri šeit darbojas legāli, maksā nodokļus un veido darba vietas. (..) Šie cilvēki iepriekš lielākoties bija neitrāli noskaņoti pret Latvijas valsti un skatījās RTR tieši iemīļotos seriālus. Taču tagad Latvijas valsts ir ieguvusi vairākus tūkstošus mazāk lojālu iedzīvotāju.” (“Lattelecom” valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis, 2015. gada martā laikrakstā “Diena”)
“Televīzijas saturs ir brīvi pieejams internetā. Tās ierobežošanas iespējas kļūst arvien mazākas. Saprotiet, ka mēs dzīvojam brīvā sabiedrībā. Kur ir brīva informācijas aprite un tie kontroles mehānismi ir stipri limitēti. (..) “Lattelecom” no pašiem pirmsākumiem galveno uzsvaru likusi uz latviešu valodas saturu, kas ražots Latvijā.
Tajā pašā laikā arī kanāli, kuru saturs veidots krievu valodā, ir pietiekami populāri. Mēs tos pilnīgi noteikti atrodam skatītāko kanālu desmitniekā.
(“Lattelecom” juridiskās daļas vadītājs Toms Meisītis intervijā Latvijas Radio)
“Sagaidīt, ka mēs kā komerciāls uzņēmums to vienkārši darām [atsakāmies no Krievijas propagandas kanāliem] paši proaktīvi, ir ļoti mazvarbūtīgi, jo lielākā daļa – apmēram trīs ceturtdaļas mūsu klientu – izsakās ļoti negatīvi par varbūtību, ka viņu pamatpakā varētu nebūt šo te Krievijas kanālu.” (“Lattelecom” padomes priekšsēdētājs Gatis Kokins, “TV Rīga 24”, 2018. gada aprīlī)
Kāpēc tagad tāds pavērsiens uzņēmuma gadiem ļoti noturīgajā pozīcijā, ka bez Krievijas propagandas tā bizness smagi cietīs? Par to var izteikt dažādus minējumus.
Piemēram, saistīt to ar Jura Gulbja neseno noņemšanu no amata saistībā ar prokuratūras uzrādīto apsūdzību par līdzdalību krāpšanā digitālās televīzijas ieviešanā.
Tomēr, kā redzams no izteikumiem, Kremļa televīziju nepieciešamību aizstāvējis ne jau viens pats Gulbis, bet arī citas uzņēmuma amatpersonas.
“Tet” skaidrojis, ka lēmuma pamatā ir bažas par sankciju režīma neievērošanu, jo neesot pieejama juridiski pamatota informācija par kanālu retranslācijas tiesību izplatītājiem Latvijā.
Nav grūti iedomāties, ka vēl pirms dažiem gadiem Gulbim un kompānijai tas nebūtu nekāds arguments – sak, pat, ja ir aizdomas, vispirms atnesiet pierādījumus…
Acīmredzot mainījies ir arī kopējais noskaņojums.
Pirmkārt, Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes pašreizējā pozīcija Krievijas propagandas jautājumā ir stingrāka un mērķtiecīgāka nekā laikā, kad padomi vadīja Ainārs Dimants vai Ilze Ķezbere.
Otrkārt, atklāsme, ka biznesā ne visu nosaka peļņa, bet arī reputācija. Piemēram, ar “Tet” konkurējošā LMT prezidents Juris Binde tiešā tekstā paziņo: “Es neredzu iemeslu, kāpēc mums vajadzētu pārraidīt mums nedraudzīgu informāciju. Mēs neplānojam to darīt. Tā ir apzināta politika.”
Tāda nostāja liecina gan par pilsonisku stāju, gan atbildību, uz kuras fona “tetisti” sāk izskatīties pēc sīkiem aprēķinātājiem.
Treškārt, var izteikt pieņēmumu, ka arī politiskais noskaņojums ir nedaudz pamainījies.
Ja vēl pirms dažiem gadiem toni attieksmē pret Kremļa kanāliem noteica pseidoliberālas bažas par iedomātas vārda brīvības ierobežošanu, tad tagad tādu varbūt pa reizēm vēl dzirdam no kāda “Saskaņas” vai “Attīstībai/Par” politiķa, bet tas vairs neskan ne stingri, ne pārliecinoši.
Te jau atkal jāuzsver, ka nav nepieciešama ne cenzūra, ne aizliegumi, un tie, kam Kremļa kanāli ir tik neatņemama dzīves sastāvdaļa, var meklēt iespēju tos skatīties internetā, caur satelītu vai citādi.
Taču nekur nav teikts, ka šī barība būtu obligāti jāpienes klāt uz paplātes.
Kā liecina Ukrainas pieredze, jau neilgi pēc ierobežojumu noteikšanas, izrādās, ka iedzīvotāji nemaz nav tik atkarīgi no šiem kanāliem un labprāt maina savus paradumus.
Kad Krievijas cietumā ilgstoši turētais režisors Oļegs Sencovs tika beidzot izdots Ukrainai un vēlāk ieradās Latvijā, lai izietu rehabilitācijas kursu “Vaivaros”, viņš pauda pārsteigumu, ka no astoņiem kanāliem, kuri bija pieejami medicīnas centrā, četri rādīja Krievijas propagandu.
Un vienlaikus Latvija tā uztraucas par savu drošību, pauž atbalstu Ukrainai, nosoda Krieviju… Varbūt “Tet” lēmums būs pirmais solis, kas šo ačgārno ainu mainīs.
