Bibliotēka – universāls kultūras centrs 0
“Latvijas Avīze” turpina dot vārdu šīgada balvas “Gaismas nesējs” ieguvējiem – pašiem iemīļotākajiem lauku pagastu bibliotekāriem. Par bibliotēkas lomu vietējo iedzīvotāju dzīvē un aktuālajiem jautājumiem šoreiz stāsta Rota Donska (attēlā) no Limbažu novada Katvaru pagasta Pociema bibliotēkas. Rota Donska šeit strādā jau 37 gadus.
“Bibliotēka man personīgi saistās ar mierīgu, klusu vietu, kur satikt un aprunāties ar cilvēkiem, malkojot kādu tasi tējas. Tā ir vieta, kur palasīt laikrakstu, žurnālu vai grāmatu, kur nomaksāt kārtējo elektrības rēķinu internetā. Taču, manuprāt, pats galvenais – lai bibliotēka cilvēkiem būtu vieta, kur jebkurā gada laikā ir patīkami ienākt un uzkavēties. Un tieši tāda arī ir mana bibliotēka. Plašas, gaišas, saulainas un ziemā siltas telpas ar nesen iegādātajiem jaunajiem vienādas krāsas grāmatu plauktiem, ko atzinīgi novērtē apmeklētāji. Es nemaz nespēju iedomāties savai bibliotēkai “ekstrēmās pārvērtības”, kā, piemēram, jauniešu stūrīšus, kuros var nodoties sportiskām aktivitātēm – kā ārzemēs. Jau šobrīd bibliotēkā darāmā pietiekami. Lai varētu atbildēt uz visiem lasītāju jautājumiem, man jābūt ne vien grāmatu krājuma pārzinātājai, bet arī tehnoloģiju speciālistei un mazlietiņ psiholoģei. Ar vienu vārdu sakot, jābūt universālam kareivim, kurš atrodas nemitīgā mācīšanās un mācīšanas procesā.
Nesen pati pēc savas iniciatīvas un apzinoties vecākā gadagājuma lasītāju vajadzības, esmu sākusi datorapmācības kursus senioriem. Tos turpināšu rudenī, kad plānojam arī atjaunot sadarbībā ar mazpulku organizāciju rīkoto projektu bērniem, kas mums pagājušā mācību gada otrajā pusē izdevās necerēti veiksmīgs. Par spīti tam, ka bērni mācās kur nu kurais, jo skola pagastā likvidēta, spējām piesaistīt 13 interesentus, kuri noslēgumā prasīja aktivitāti turpināt. Plānojam, ka nākamajā posmā bērnus projekta pasākumos vairāk vajadzētu mudināt uz grāmatu lasīšanu. Gluži tāpat kā citos lauku pagastos, arī šeit jaunieši un bērni uz bibliotēku nāk ne tik daudz lai paņemtu grāmatas, bet drīzāk lai piekļūtu internetam. Piedomāju, lai bibliotēkas plauktos nonāktu dažāda literatūra. Ir gan Bērnu žūrijas grāmatiņas, gan arī nozaru literatūra, tostarp tāda, kas interesē vietējās rokdarbnieces. No pavisam aptuveni tūkstoš latiem, kas katru gadu ir grāmatu iepirkumam paredzētais budžets, apmēram 30 procentus tērēju periodikai.
Jāsaka, ne vienmēr izslavētās oriģinālliteratūras grāmatas ir visvairāk lasītās. Cilvēki vairāk grib vieglāku literatūru, kur nav sevišķi jāpiedomā. Starp iemīļotākajiem autoriem ir Anna Skaidrīte Gailīte un Egils Lukjanskis, pēdējā laikā prasa arī Imantu Ziedoni un Kornēliju Apškrūmu, tomēr daļa latviešu jaunās paaudzes literātu darbu stāv plauktos nelasīti.
Man par katru krājuma eksemplāru jābūt pietiekami informētai. Patiesībā laukos bibliotekārs ir pats galvenais cilvēks grāmatu krātuvē, jo kurš gan cits pratīs ieteikt interesējošo lasāmvielu un pēc tam arī parādīt, kur tā atrodama? Tas sevišķi svarīgi mazāk zinošajiem, mājsaimniecēm un bezdarbniekiem, kam bibliotēka ir galvenā informācijas ieguves vieta. Tāpēc uzskatu, ka valstij beidzot vajadzētu novērtēt bibliotekāru darbu un palielināt atalgojumu. Tāpat intensīvāk jādomā, kā garantēt tehnisko nodrošinājumu bibliotēkās. Bila Geitsa projekta ietvaros iegādātajiem datoriem piecu gadu garantijas laiks beidzies, un tagad tos labojam no pašvaldības bibliotēkai piešķirtā budžeta līdzekļiem. Domāju, ka pavisam drīz tie vispār nestrādās. Būtu labi, ja valsts vai Kultūras informācijas sistēmas jau drīzumā parūpētos par jauniem!”
