“Rakstu par Briseles vietām, lietām, kas pašam šķiet interesantas.” Ģirts Salmgriezis par grāmatu “Briseles pastkartes” 4
Ivars Bušmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ģirts Salmgriezis, kurš kopš 2007. gada strādā Eiropas Parlamentā, pagājušo sestdien Vecauces pilī “apzīmogoja” grāmatu “Briseles pastkartes”, ko izdevusi “Laika grāmata”.
Ģirts jau agrāk ir publicējis vēstules no ceļojumiem laikrakstā “Neatkarīgā Rīta Avīze”, bet pandēmijas laikā katru nedēļu sociālās saziņas platformā “Facebook” sācis publicēt īsstāstus. Divos gados viņš daudzus pieradinājis sestdienas rītos “Facebook” lasīt spilgtu vēstījumu no Briseles.
Bagātā latviešu valodā, ar sulīgiem neparastiem salīdzinājumiem – tāds ir viņa izteiksmes veids. “Briseles pastkartes” – tieši tā arī saucas grāmata un tās pirmā nodaļa ir pilna ar tām. Ar ko pastkartes atšķiras no ceļojumu piezīmēm?
“Tas, ko publicēju agrāk, vairāk bija manas izjūtas, pārdzīvojumi un pārdomas, kas radās, apceļojot daudzas Eiropas vietas. Centos uz tām paskatīties neordināri. Tas, ko rakstu tagad, vairāk ir mani novērojumi par to, kā Brisele izdzīvoja pandēmijas laikā, tas ir mans izjūtu kokteilis, kas mijas ar Briseles vēstures faktiem,” “Latvijas Avīzei” stāsta autors.
“Tā nav dienasgrāmata, jo neesmu piefiksējis savas domas katru dienu, kā to dara Zane Daudziņa. Cilvēkiem vairs nevajag tūrisma brošūras, viņiem pietiek ar “Google” meklētāju.
Nerakstu tūrisma pastkartes, bet gan rakstu par Briseles vietām, lietām, kas pašam šķiet interesantas un savdabīgas.
Pastkartes vēl varētu saukt par mirkļa vēstulēm. Iespējams, tās tika pamanītas arī tāpēc, ka šāda forma presē nav atrodama.”
Ģirts Salmgriezis pašlaik ir Eiropas Parlamenta Eiropas Tautas partijas frakcijas preses padomnieks, savulaik viņš strādājis par žurnālistu radio “Brīvā Eiropa”, “Radio SWH”, bet 2006. gadā kļuva par Eiropas gada cilvēku Latvijā.
Viņš ir uzņēmis daudzas Latvijas pārstāvju delegācijas, iepazīstinājis ar Eiropas Parlamentu, bet vakaros – ar Briseli. Viņš ir interesants, asprātīgs un zinošs sarunu biedrs.
Līdzvērtīgs autors grāmatai ir Edvards Vārdaunis, kurš katru aprakstīto vietu centās iemūžināt vienā melnbaltā fotogrāfijā.
“Šī grāmata ir citāda – tā nestāsta par Briseli kā Eiropas galvaspilsētu, bet gan kā pilsētu. Ar šo grāmatu mēs varam iepazīt Ģirtu nevis kā eiropieti, bet kā cilvēku,” grāmatas atvēršanā Vecaucē teica EK priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis.
“Tā nav grāmata par Briseli, bet tā ir grāmata par mirkļa burvību, par spēju dzīvot šeit un tagad. Ja jūs tā spējat, jums paveras cita pasaule. Varbūt jums šis mirklis paveras un pār jums nolīst mirkļa svētlaime. Šī grāmata pierāda, ka šajā prezentāciju, pauverpointu un īsformāta laikmetā nav nekā labāka par īstu stāstu,” grāmatas apzīmogošanā uzsvēra Ģirta kolēģe un grāmata ievada autore Žanete Vegnere.
Uzziņa
Svaigs Ziemeļjūras gaiss
Beļģu paradīze. Mums ir pati skaistākā jūrmala uz šīs zemes. Šo iedzeltējušo, mazliet ar vieglu, samtainu puteklīšu kārtu noklāto pastkarti, kas sludina ambiciozus reklāmas lozungus un ir kā dūriens sirdī vājiem reklāmas ideologiem bez vīzijas, atradu kādā izbijuša Briseles restorāna telpās.
Šajās pandēmijas dienās vilcieni joprojām slīd pa gludajiem Beļģijas sliežu ceļiem un skaisto, urbanizēto beļģu paradīzi pie Ziemeļjūras var baudīt, cik vien tīk. Cik vien spēka, var veidot svaiga gaisa uzkrājumus savos lieliskajos templiskajos ķermeņos.
Kādam francūzim reiz ieminējos – nu kā tā var…. Apbūvēt tik skaistu jūras krastu ar daudzstāvu mājām no Purvciema guļamrajona. Viņš, izdzirdot manu jautājumu, mazliet uzrūgst kā vairs ne īpaši lietojams sarkanvīns un paziņo par katra beļģa dzīvošanas tiesībām ar skatu uz jūru.
Tālāk, lai neizraisītu starptautisku, konfliktējošu spriedzi un respektējot šīs unikālās beļģu tiesības, atceros, ka savulaik bija kāds latviešu valstsvīrs, kam nu ļoti patika dārgas jahtas. Ļoti…
Intervijas laikā, jautāts par dārgā pirkuma nepieciešamību, saņēmu diezgan asu atbildes pretsitienu – nu, kā latviešu cilvēks var nemīlēt jūru!
Tāpēc par jūras krastu modi labāk neiesaistīties viļņainās vārdu pārmaiņās, jo, lūk, beļģi sēž savos strazdu būros Ostendē, bet kāds latvietis braukā ar dārgu jahtu. Visi taču mīl jūru, un mīlestību nav iespējams apstrīdēt, vai ne? Tomēr ne jau visiem beļģiem ir tik vienāds horizontāls skats uz jūras krastu.
Flāmu policists, uzzinot, ka esmu no Latvijas, nebeidz vien man stāstīt par savu neseno atvaļinājumu mūsu Jūrmalā. Cik latvieši varot būt laimīgi, dzīvojot šādā saskaņotā, neizpostītā dabas vidē. Ne jau tikai flāmu policists atklājis Baltijas jūrmalas spirgtumu un īpašo gaisa kvalitāti.
Iedzeltenas preses lappusēs lasu par savā bērnībā redzēto Vissavienības televīzijas ikonu Allu, kura ik vasaru vilcienā mēro ceļu uz Jūrmalu no tālās kaimiņzemes, lai beidzot atkal tiktu pie svaiga gaisa, ko pagrūti iegūt sakarsētajās Spānijas pludmalēs un ar gaisa kondicionieriem atsaldēti dārgajās viesnīcās. Šķiet, ekoloģisks pārvietošanās līdzeklis – vilciens – tandēmā ar svaigo jūras gaisu ir nodrošinājis Allai arī mūžīgo jaunību. Nu negribas ticēt taču tām baumām par ķirurģisko iejaukšanos…
Laikam esmu saelpojies pārāk daudz svaiga gaisa – vakar Beļģijas laukos, meklējot zelta mirkļus. Tamdēļ šādas domu skices – pirms vēl modusies pilsēta Brisele, kur ir Eiropas vakardiena un dzimst kārtējā nezināmā Eiropas rītdiena…
15.11.2020.
