Ar ko nodarbojas ģimenes terapeiti? 0
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Jau no gada sākuma populārajam raidījumam “Māmiņu klubs” pievienojusies jauna vadītāja – ģimenes terapeite un divu bērnu mamma Līva Spurava, kura raidījumu vada kopā ar veselīga dzīvesveida entuziasti Kristīni Beitiku. Līva Spurava aktīvi darbojas ne tikai kā pāru un ģimeņu psiholoģiskā atbalsta konsultante un geštaltterapeite, bet arī sociālajos tīklos, kur dalās ne tikai zināšanās, bet arī personīgajā pieredzē, vēloties atbalstīt, iedrošināt un izglītot savus sekotājus.
“Esmu runājusi par savu pieredzi attiecību krīzēs, pusaudžu gados piedzīvoto depresiju, ēšanas traucējumiem, veģetatīvo distoniju, spontāno abortu piedzīvošanu un vēl… Ar visu, kas mani ir veidojis par sievieti, kāda esmu šodien,” par sevi saka Līva. Sarunā ar viņu par to, ko īsti viņai nozīmē ikdienā palīdzēt citiem, kā būt labiem vecākiem, kā izvēlēties to, kas der tieši tev – arī to, kā svinēt svētkus.
Jūs esat geštaltterapeite – kā īsti to atšķirt no citiem psihoterapijas veidiem?
Šis ir viens no psihoterapijas virzieniem. Tā tiešām ir, ka cilvēki bieži nemēdz tos nošķirt, jo virzienu ir daudz – vairāk nekā divi simti. Es sevi dēvēju par geštaltterapeiti, jo tas man ir tuvs virziens, ko vēlos popularizēt. Jāsaprot, ka tas, ko daru, atšķiras no tā, ko dara ārsts – manai nodarbei ir humanitārs virziens. Strādāju ar cilvēkiem gan individuāli, gan ar pāriem, gan arī grupās.
Vai tas nozīmē tādu pamatīgu pagātnes ķidāšanu vai tomēr aktuālu sasāpējušu lietu risināšanu?
Ja ir runa par dziļāku psihoterapiju, mēs nevaram nepieskarties pagātnei. Tā mūs veido un ir jātiek galā ar to. Tomēr tiešām vairāk ir orientēšanās uz to, kā dzīvot šeit un tagad – kādi ir mani resursi, ko es varu iesākt.
Vai ir taisnība mītam, ka ar psihoterapiju parasti nodarbojas cilvēki, kuriem pašiem ir labi pazīstamas psiholoģiskas problēmas?
Tas nav mīts – tajā ir liela daļa patiesības. Domāju, ka 95 procenti cilvēku šajā jomā sākotnēji ienāk, jo risina paši savus jautājumus. Arī es sāku savu ceļu tikai un vienīgi no sevis pašas, kad pirms aptuveni vienpadsmit gadiem pirmoreiz devos uz psihoterapiju. Tikko biju satikusi savu vīru, un attiecību jautājumi bija kļuvuši ļoti aktuāli.
Toreiz sapratu, ka netieku galā ar kaut kādām problēmām, ar kaut kādām situācijām, nesapratu, kas ar mani notiek. Esmu novērojusi, ka jau kopš agras bērnības man patika visu darīt citādi nekā citiem cilvēkiem. Kad sāku iet uz psihoterapiju, bija spēcīgs stereotips, ka tas ir vajadzīgs tikai psihiski slimiem cilvēkiem. Tā kā man ļoti patika atšķirties, nolēmu iet uz regulārām psihoterapijām pie savas toreizējās terapeites. Paldies viņai, jo tieši viņa mani ievirzīja šajā lietā, sakot, ka to vajag un ka man izdosies.
Man radās patiesa, dziļa interese pētīt vairāk pašai sevi, uzreiz nebija domas palīdzēt cilvēkiem. Jo dziļāk mācījos, jo vairāk pievērsos konkrētam psihoterapijas virzienam. Galu galā sapratu, ka caur sevi varu palīdzēt arī citiem. Neticu, ka labs speciālists var būt tāds, kurš nav savā dzīvē saskāries ar grūtībām vai ievainojumiem. Šai bagāžai gan ir jābūt izrevidētai un saprastai.
Bet kurš ir tas brīdis, kad vajadzētu doties pie psihologa, pie terapeita – pāriem, ģimenes locekļiem?
Tas ir ļoti individuāli. Noteikti tajā brīdi, kad saproti, kad pats varbūt vairs netiec galā. Taču gan pāriem, gan individuāli iesaku – nevajag gaidīt krīzi, lai risinātu attiecības. Labākais veids, kā rūpēties par sevi, par savām attiecībām, ir sākt to darīt preventīvi.
Protams, taisnība izteikumam – nevajag kasīt tur, kur neniez, un nevajag labot to, kas nav salūzis. Ja viss ir kārtībā, protams, nevajag nekur doties. Tomēr tas ir jādara, ja ir sajūta, ka kaut kas grauž iekšēji, kaut ārēji varbūt viss šķiet kārtībā – dzīvojam labi, cepuri kuldami. Tomēr varbūt ir problēmas ar komunikāciju. Patiesībā pāru terapijā tā ir visbiežāk sastopamā problēma – pāris nepietiekami sarunājas.
Savā kabinetā nereti saskaros ar to, ka cilvēki vienkārši neprot runāt arī par elementārām lietām, kas viņos iekšā notiek. Tās krājas gadiem un var radīt lielāku krīzi. Mēs esam pieraduši dzīvot ar domu, ka man pašam jātiek galā. Nevienam nav jātiek galā ar manām problēmām. Gan jau šis aizmirsīsies vai arī – citiem iet vēl sliktāk. Jāsaprot, ka terapija var kalpot tikai kā atbalsts, lai tiktu galā ar kādu šodienas situāciju, un, ja pats nevēlēsies, neviens neraksies dziļāk.
Lai cilvēks saprastu sevi, jūsu interneta blogā “Womanly wise” savulaik ieteicāt katram kārtīgi parunāties ar saviem vecvecākiem, saprast savu dzimtas stāstu, ieraudzīt tā resursus un problēmas, līdz ar to arī vairāk izprast sevi, savu vietu dzīvē, savas īpatnības, dažreiz nesaprotamo uzvedību un notikumus.
Savulaik man pašai bija ļoti aktuāli pētīt savu dzimtu, tad arī tapa šis ieraksts blogā. Esmu ievērojusi, ka nereti terapijā ir brīži, kad nevar saprast, no kurienes rodas problēmas. It kā cilvēks dara visu, kas ir viņa spēkos, lai kaut ko mainītu, bet īsti neizdodas. Te liels resurss var būt arī dzimtas pētīšana, lai saprastu un apzinātos, ka mūs ietekmē ne tikai tas, kādi mēs esam šodien, bet arī tas, kā dzīvoja mūsu vecāki, vecvecāki.
Nereti tā meklējot, var atrast “skeletu skapī”. Piemēram, problēmas, par kurām ģimenē nav atklāti runāts, jo tās ir neērtas. Tajā brīdī, kad dzimta slēpj kādu notikumu, tas neapzināti iedarbojas uz nākamajām paaudzēm. Piemēram, kaunēšanās par to, ka dzimtā bijis alkoholisms, to slēpj, par to nerunā, bet tas var ietekmēt nākamās paaudzes, piemēram, attiecībā uz atkarībām. Tāpat nereti tiek pārmantots attiecību modelis, jo tas ir vienīgais, ko bērni redz. Ja meita aug ģimenē ar tēvu alkoholiķi, nereti paņem līdzi līdzatkarīgu attiecību modeli.
Ne velti daudzi mūsdienās bažījas par to, kā tad būt labiem vecākiem, kā nepieļaut savu vecāku kļūdas.
Šis jautājums patiešām ir aktuāls ļoti daudziem jauniem vecākiem. Šobrīd bieži novērojam, piemēram, bērnu pāraprūpi. Es domāju, tās ir sekas tam, ka mums pašiem ir kaut kas pietrūcis, un to vecāki cenšas kompensēt saviem bērniem, kaut viņiem, iespējams, vajadzīgs pavisam kaut kas cits. Te var palīdzēt terapija, kas, manuprāt, ir fantastisks instruments, kas palīdz apzināties, ka patiesībā bērnam nav vajadzīgs tik daudz, cik tu viņam dod.
Iespējams, ka tas, ko tu tik cītīgi dod bērnam, patiesībā bijis vajadzīgs tev pašam. Varbūt vērtīgāk ir parunāt par to, kā šobrīd trūkst tieši tev. Varbūt vecāki mantu kalnus bērnam pērk nevis tāpēc, ka viņam tos vajag, bet tāpēc, ka kādam no vecākiem tos bērnībā ļoti gribējies. Tas darbojas tik vienkārši. Arī pati sevi pieķeru, ka cenšos kompensēt bērniem to, ko man ir gribējies vairāk. Tomēr jāsaprot arī tas, ka nav un nekad nebūs ideālu vecāku.
Jūs pati esat divu bērnu mamma – kā tad sabalansēt bērna audzināšanu un brīvības ļaušanu?
Šajā jautājumā man nav grūtību. Man šķiet, es labi saredzu savu bērnu raksturu un temperamentu, kas viņiem ir dots no dabas. Varbūt dažreiz pārspīlēju ar mīlestību – te gan reizēm iekrītu pašas lamatās. Taču man patīk skatīties, kā viņi aug, kā viņi darbojas. Atceros sevi bērnībā, kad mamma atbalstīja manas idejas, lai kādas tās arī būtu. To, ko pati esmu saņēmusi tādā veselīgā dozā, to man ir viegli dot arī saviem bērniem.
Protams, arī psihoterapeits ir tāds pats cilvēks kā citi. Varbūt viņam pieejams vairāk instrumentu, kā risināt situācijas, taču reizēm krīzes situācijās kaut kas aizmirstas, rodas automātiskas reakcijas. Reizēm savā kabinetā patiešām sastopos ar to, ka tieku idealizēta, tomēr, lai cik daudz tu zinātu un cik daudz tu prastu, ideāli dzīvot nav iespējams. Un nemaz nevajag. Piemēram, ir tēmas, kur es cilvēkiem varu palīdzēt, bet ir tēmas, par kurām es sūtu klientus pie kolēģiem.
Viens no jūsu darbošanās laukiem šobrīd ir vecāku un bērnu attiecības, bērnu audzināšana, par ko vairāk runājat arī raidījumā “Māmiņu klubs”.
“Māmiņu klubs” manā dzīvē ienāca nejauši. Līdz tam nebija ne plāna, ne domas saistībā ar to. Strādāju savā laukā, bet kādu dienu man piezvanīja un jautāja, vai nevēlos būt “Māmiņu kluba” vadītāja. Tas bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Pirmā doma bija – man vairs nav bēbīša, par pamperu posma vecumu nevarēšu runāt. Taču izrādījās, ka ir vajadzīgas dziļākas diskusijas ne tikai par mazuļiem. Runājam par vecākiem, par emocionālo veselību – tēmas, kas interesē mani pašu. Šī ir iespēja sastapt gan speciālistus, gan sabiedrībā populārus cilvēkus un runāt par to.
Kas jums pašai dod spēju, enerģiju, prieku palīdzēt citiem?
Ļoti labi atjauno ceļošana. Ik pa laikam kaut kur aizbraucam arī divatā ar vīru, ne tikai ar bērniem, jo man šķiet, vecāki, pirmkārt, ir laulātie, ne tikai vecāki. Bieži vien to aizmirstam. Man arī ļoti patīk satikt tuvas draudzenes, man tas dod lielu iedvesmu. Savukārt šorīt, pirms mūsu sarunas, devos skriet. Sākumā tam vajag gribasspēku un disciplīnu, bet, kad palēnām izveidojas ieradums, tas kļūst par svarīgu resursu. Pēdējos mēnešus aizvadīju, rakstot diplomdarbu, kam vajadzēja daudz spēka, nervu. Biju nolikusi sevi uz pauzes – pēdējās nedēļās jutos pilnībā iztukšota un sagurusi. Apsolīju sev – līdzko aizstāvēšu darbu, atsākšu skriet.
Diplomdarbs aizstāvēts?
Jā, par to man milzīgs prieks. Tēma bija smaga – depresija. Patiesībā iesākumā pat neizvēlējos to pētīt, taču tā šobrīd ir ļoti aktuāla. Daudzi no mums saskaras ar vieglāku vai smagāku depresīvo pieredzi. Ir ļoti svarīgi šobrīd runāt par to, kā būt līdzās kādam, kuram ir depresija. Saprast, kā tā rodas, kad vajadzīga terapija.
Kas palīdz nenest “darbu” uz mājām, ikdienā risinot citu raizes?
Pie manis pēdējā laikā patiešām ir bijis diezgan daudz klientu ar depresiju, ko konstatējis jau psihiatrs. Tas nav viegli, esmu saskārusies ar izdegšanu. Domāju, daudz psihoterapeitu sākumā ar to saskaras, jo ļoti gribas palīdzēt, bet nav skaidrs, cik daudz var dot, cik daudz paturēt sev. Taču, ja jūtu iekšēju smagumu pēc darba ar klientiem, man ļoti palīdz, piemēram, skriešana. Tā palīdz atbrīvoties no liekās spriedzes. Tāpat apkārt vajadzīga atbalsta komanda, profesionāļi. Ne vienmēr viss izdodas ideāli. Reizēm pēc garas darba dienas jāskrien pakaļ bērnam uz dārziņu, bet otrs ciemos pie drauga. Tomēr cenšos izbrīvēt stundiņu sev, kaut vai sēžu dīvānā un pārdomāju, lai atstātu lieko un dotos tālāk.
Runājam pirmsjāņu laikā. Ko jums nozīmē šie svētki?
Man patīk Jāņi. Mēs tos svinam, gan ne tradicionāli, drīzāk tā ir kopā sanākšana ar tuviniekiem, draugiem. Tā ir forša kopā būšana, šogad – varbūt teltīs gulēsim. Manuprāt, katram pašam ir jāatrod tas veids, kā svinēt svētkus. Nereti saņemam mantojumā no mūsu vecākiem, vecvecākiem to, kā lietas ir jādara pareizi, piemēram, kā jāsvin svētki.
Taču ir svarīgi atdalīties no šīs pieredzes un saprast, kas patīk tieši man, manai ģimenei. Varbūt mēs gribam ieviest kaut ko jaunu? Tas noteikti būtu daudz pieņemamāk, nevis rīkoties tikai aiz pienākuma pret priekštečiem. Protams, ir daudz labu lietu, ko varam un vajag paņemt no vecākiem. Tomēr katrā dzimtā ir gan resursi, gan vājās vietas. Ir jāapzinās, ko paņemt sev un ko atstāt malā.
–––
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Siltums. Atvērtība. Sievišķība.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez garšīgas late kafijas.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Spēja izveidot patiesu kontaktu ar cilvēku, lai varētu viņam palīdzēt.
Labākā izklaide?
Restorāni, ceļošana un filmas, kurās ir psiholoģiska problemātika, piemēram, franču filma “Mans karalis” par narcismu.
