Foto: SHUTTERSTOCK

Ceļā uz Latvijas nākotnes enerģētiku – līdz šim pietrūcis vienotas politikas 22

Kristīne Stepiņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Laupītāji uz motocikliem mēģina apzagt garām ejošu sievieti, taču nelāgais nodoms viņiem tūlītēji atspēlējas 11
Eksperts nāk klajā ar fatālu paredzējumu: Krievija izmantos kodolieročus neatkarīgi no tā, vai Rietumi apbruņos Ukrainu 69
FOTO. Ziemeļkorejas līderis uzdāvina Putinam greznu portretu, kas lika apklust…
Lasīt citas ziņas

Kamēr valstiskā līmenī enerģētikas nozares ilgtermiņa attīstības stratēģija vēl ir miglā tīta, Ekonomistu apvienība laidusi klajā pētījumu, kurā ieskicēti Latvijas tuvākās un tālākās enerģētiskās nākotnes scenāriji.

“Neskatoties uz daudziem aicinājumiem, enerģētika ES ilgstoši nav bijusi prioritāte, tāpēc pietrūcis arī vienotas politikas šajā jomā. Tā dēvētajās vecajās dalībvalstīs par enerģētiku atbild spēcīgas, labi nokomplektētas institūcijas, kuras iespējas vairākkārt pārsniedz ES kapacitāti.

CITI ŠOBRĪD LASA

Jaunajās dalībvalstīs, tostarp Latvijā, enerģētikas politika ir rudimentārā līmenī. Tā rezultātā patērētāji, piemēram, Vācijā gadiem ilgi ir baudījuši zemākas enerģijas cenas nekā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Taču šobrīd redzam, cik milzīgā Krievijas energoresursu atkarībā ir nonākusi Vācija,” atzīst Ekonomistu apvienības prezidents Ojārs Kehris.

“Klimata pārmaiņas, pandēmija un īpaši Krievijas iebrukums Ukrainā, ir radījis jaunu situāciju enerģētikā un ekonomikā kopumā. Beidzot pārorientēties uz atjaunīgās enerģijas veidiem, pārtraukt atkarību no Krievijas resursiem, diversificēt enerģijas ražošanas veidus un piegādes ceļus – lūk, daži no izaicinājumiem, kas ir aktuāli Latvijai, Baltijas valstīm un visai Eiropai,” teic O. Kehris.

2022. gada pavasarī Eiropas Komisija (EK) publiskoja plānu “Re–PowerEU”, kas iezīmē ES ceļu, kā atteikties no Krievijas energoresursiem līdz 2027. gadam. “Eiropā saprot, ka ir jāpārskata Zaļā kursa nostādnes un jāpielāgo tās pašreizējai ģeopolitiskajai situācijai.

Kara laikā Zaļo kursu nevar ieviest tādos pašos termiņos, kā tas bija plānots pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, kas nozīmē, ka īstermiņā naudu varēs lietot arī mazāk zaļiem mērķiem, lai ātrāk atbrīvotos no Krievijas energoresursiem. Tomēr ilgtermiņā atbrīvošanās no Krievijas gāzes un naftas produktiem būs jāsabalansē ar ilgtspējas un Zaļā kursa mērķiem.

Visai Eiropai, arī Latvijai, tas rada lielus izaicinājumus enerģētikas politikā – no lēmumu pieņemšanas, līdz to ieviešanai dzīvē,” teic Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle, atzīstot, ka šis pētījums ļaus politikas veidotājiem saskatīt gan kopīgo Eiropas virzību enerģētikā, gan īpašo Latvijas potenciālu tajā.

Savienoto trauku princips

Pētījumā teikts, ka tuvākajos gados pieprasījums pēc dabasgāzes Latvijā samazināsies, vidējā termiņā atjaunosies līdzšinējā apmērā, bet ilgtermiņā atkal samazināsies atbilstoši Latvijas Zaļā kursa mērķiem. Vadoties pēc pārvaldes sistēmas operatora “Conexus Baltic Grid” ziņojumā ietvertā 2022./2023. gada scenārija aprēķiniem, prognozētais Inčukalna pazemes gāzes krātuves (IPGK) piepildījums ir 59% apjomā.

Reklāma
Reklāma

Gadījumā, ja dabasgāzes piegādes Baltijas–Somijas reģionā, sākot ar 2023. gadu, no Krievijas vairs nenotiek, gāzes krājumi IPGK varētu tikt izsmelti 2023. gada martā, apkures periodā Baltijas–Somijas reģionā veidojot gāzes deficītu vismaz 30 TWh gadā. Tā kā šis novērtējums tika gatavots, pirms “Gazprom” 2022. gada 30. jūlijā pārtrauca gāzes piegādes uz Latviju, nenoslēdzoties iesūknēšanas sezonai, faktiskā situācija 2022./2023. gada apkures sezonai ir saistīta pat ar lielākiem riskiem.

Tāpēc dabasgāzes pieejamībai kritiski svarīgi nodrošināt alternatīvos tās piegādes ceļus un avotus, proti, izmantot sašķidrinātās gāzes piegādes. Taču, plānojot pasākumus Latvijas enerģētikas sektorā, svarīgi ņemt vērā notikumus citās reģiona valstīs, jo enerģētikā darbojas savienoto trauku princips,” uzsver pētījuma līdzautore, Pasaules enerģijas padomes eksperte Olga Bogdanova.

“Gadījumā, ja būs daudz infrastruktūras, bet patēriņš to nenosegs, par energoresursiem būs jāmaksā dārgi, nosedzot neizmantotās infrastruktūras izmaksas. Piemēram, patlaban sašķidrinātās dabasgāzes termināļi ir aktuāli, taču jādomā, vai tie būs tikpat aktuāli pēc trim vai pieciem gadiem,” teic eksperte, norādot, ka infrastruktūras attīstībai ir jāiet roku rokā ar patēriņu un tā ir jāsalāgo ar ilgtermiņa vajadzībām.

Tāpat ir jādomā par AER projektu apjomiem. “Vēja enerģijas projektos jau ir pieteikti 3000 megavatu (MW) jaudas, bet saules enerģijas mikroģenerācijai – vēl 1000 MW. SIA “Latvijas vēja parki” projekts paredz 800 MW jaudu, bet atkrastes vēja parks “Elwind” projekts – 700–1000 MW jaudu.

Savukārt Latvijas patēriņš pat pīķa stundās nepārsniedz 1200–1300 MW, bet Baltijas kopējais patēriņš – 3500 MW,” norāda O. Bogdanova, piebilstot, ka ar tik lielu elektrības pārpalikumu būs jādomā, kur un kam to pārdot, bet tas ne vienmēr būs viegls uzdevums, attiecīgi kādā brīdī elektrības cena var kļūt negatīva.

Neiekrist slazdos

“Plānojot pasākumus Latvijas enerģētikas sektorā, svarīgi ņemt vērā notikumus citās reģiona valstīs, jo enerģētikā darbojas savienoto trauku princips. Gadījumā, ja būs daudz infrastruktūras, bet patēriņš to nenosegs, par energoresursiem būs jāmaksā dārgi, nosedzot neizmantotās infrastruktūras izmaksas. Piemēram, patlaban sašķidrinātās dabasgāzes termināļi ir aktuāli, taču jādomā, vai tie būs tikpat aktuāli pēc trim vai pieciem gadiem,” uzsver pētījuma līdzautore, Pasaules enerģijas padomes eksperte Olga Bogdanova.
Foto: Kristīne Stepiņa

“Pieaugot AER īpatsvaram pret bāzes (kontrolējamām) jaudām, balansēšana kļūst dārgāka, līdz ar to ir būtiski sa­sniegt ilgtspējīgu proporciju starp mainīgajiem un stabilajiem enerģijas avotiem,” secina eksperte. Tāpēc Latvijas enerģētikas attīstība ilgtermiņā tiek saistīta ar kodolenerģijas un ūdeņraža tehnoloģiju potenciālu.

Pētījuma autori ir ieskicējuši divus Latvijas elektroenerģijas portfeļus 2035. gadam – vienu ar atomelektrostaciju (AES) vai mazajiem modulārajiem kodolreaktoriem, otru – bez. Pirmajā gadījumā tiek lēsts, ka pēc vairāk nekā desmit gadiem kodolenerģijas īpatsvars elektroenerģijas ģenerācijā būs 38%, bet ūdeņraža – 15%.

Atbilstoši Latvijas elektroenerģijas portfeļa ilgtermiņa scenārijam bez AES, lielāku daļu elektroenerģijas Latvijā turpinātu nodrošināt hidroelektrostacijas (32%), bet otrs lielākais elektroenerģijas avots varētu būt vēja elektrostacijas (31%), savukārt termoelektrostacijas (TEC) pārsvarā darbotos kā rezerves ģenerācijas avots brīžos, kad mainīgā ģenerācija nespētu apmierināt elektroenerģijas pieprasījumu.

TEC dedzināmais dabasgāzes apmērs varētu samazināties, gan pieaugot biogāzes apmēram gāzes sistēmā (15%), gan parādoties ūdeņradim (5%). Pētījuma prezentācijas laikā ekonomikas ministre Ilze Indriksone sacīja, ka nākotnes lēmumiem enerģētikā jābūt pietiekami piesardzīgiem, lai neieguldītu pārāk lielus resursus infrastruktūrā, kuru nevarēs noslogot. “Piemēram, katrai no Baltijas valstīm nav nepieciešama sava modulārā AES, bet valstis varētu savstarpēji sadarboties, lai investētu vienā stacijā,” sprieda ministre.

Savukārt Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle atzīst, ka, domājot par energodrošību, Baltijas valstīm nevajadzētu iekrist pārāk lielu infrastruktūras jaudu slazdos. “Zaļais ūdeņradis – tā nav rītdiena. Bet neviena modernā tehnoloģija kādreiz tāda nebija. Enerģētikas nozarē pasaulē zaļais ūdeņradis attīstās strauji, un tiek sagaidīts, ka 2030. gadā aptuvenās ražošanas jaudas sasniegs 50 gigavatus. Tendences rāda, ka zaļais ūdeņradis veidos stabilu nākotnes enerģijas portfeļa daļu.”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.