Cilvēks, kurš mācīja domāt 0
Kad studēju LU Vēstures un filozofijas fakultātē, vēstures profesors Pēteris Krupņikovs lekcijas Latvijā jau vairs nelasīja un bija pārcēlies uz Vāciju. Tomēr fakultātē viņa vārdu joprojām piesauca ar dziļu cieņu.
Profesora izcilās lektora spējas šķita kā augstskolas pasniedzēja darba etalons. Šogad, apritot Pētera Krupņikova (1920 – 2009) 95. dzimšanas dienai, klajā nācis viņa dzīvesstāsts “Dialogā ar vēsturi”.
Grāmatas atvēršana notika Rīgas Ekonomikas augstskolas telpās. Tas nebija netīšām, jo pirms Otrā pasaules kara namā atradās Rīgas 10. vācu pamatskola, kurā mācījās no Krievijas Latvijā ieceļojušās ebreju Krupņikovu dzimtas atvase Pēteris. Tā krievu kultūrā augušais puisis iepazina vācu kultūru, bet pēc tam pieņēma arī latvisko. “Pasaules pilsonis, pasaules džentlmenis,” par Krupņikovu dzimtas līdzekļiem apgādā “Zinātne” izdotās grāmatas galveno varoni raksturo Dagmāra Beitnere, bijusī profesora Krupņikova studente. Beitnere viņu intervējusi laikā no 2008. gada augusta līdz 2009. gada 31. janvārim. 20 dienu vēlāk pēc pēdējās intervijas profesors nomira. Dēls Dmitrijs Krupņikovs atceras, ka ilgus gadus mudinājis tēvu pierakstīt atmiņas, atstāt vēsturiskiem notikumiem bagātā mūža iespaidus nākamajām paaudzēm, taču profesors allaž atteicis, ka nav laika, ka jālasa lekcijas. Viņš bija stāstnieks, viņam vajadzēja klausītāju.
Dagmāras Beitneres apkopotās intervijas divu gadu ilgā skrupulozā darbā papildinājušas un saistošā tekstā salikušas redaktore Jolanta Treile un Gunta Strautmane. Tie, kas iepazinušies ar Strautmanes kundzes sakārtotajām kinozinātnieces Valentīnas Freimanes atmiņām “Ardievu, Atlantīda!”, atzīst, ka abas grāmatas ir līdzīgas un viena otru papildina – tas ir stāsts par zudušo pirmskara Rīgu un to, kas notika pēc tam. Saglabājot Pēterim Krupņikovam raksturīgo stāstījuma plūdumu un izteiksmi, tiek vēstīts par dzīvi 20. – 30. gadu Latvijas galvaspilsētā, par 1940. gadu un kara gadiem, par tulka darbu “Smerš” dienestā, par to, kā kreiso ideju pārņemtais jauneklis pamazām saprot savu naivumu, taču saglabā iekšējo brīvību pat padomju varas apstākļos. Gara brīvība kopā ar plašajām zināšanām Jauno un jaunāko laiku Eiropas vēsturē bija tas, kas radīja Krupņikova fenomenālo autoritāti. “Viņš parādīja, ka cilvēks arī to laiku un vietu varēja izmantot, lai paveiktu savu darbu,” atzina Gunta Strautmane. Krupņikovs, protams, nevarēja lekcijās stāstīt pretpadomju lietas, taču viņš mācīja, piespieda savus studentus domāt. Tiesa, atmiņas ir atmiņas, un vienai otrai vietai stāstnieks, ej nu zini, apzināti vai neapzināti, it kā “pāršļūcis” pāri, atstājot lasītāju neizpratnē, kā tas vai cits pārsteidzošais pagrieziens varoņa dzīvē varējis notikt. “Dialogā ar vēsturi” ir Pētera Krupņikova pārdomas par mūžā piedzīvoto, piesātinātas ar daudz interesantām detaļām, gan par stāstnieka pieredzēto, gan par Latvijas vēsturē pazīstamiem cilvēkiem, kurus gadījies sastapt. Īpaši attiecībā uz padomju laiku.
