Dace Terzena. Es izjūtu dusmas, kaunu un sašutumu, ka arī šajā jomā Latvija atkal īpaši izcēlusies… 23
Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kad lietas skar personiski, tad arī cipari, procesi un norises, kas tās izsaka, kļūst ļoti personiski. Kad dzirdu skaitļus, ka ik gadu vairāk nekā tūkstoš sievietes Latvijā uzzina diagnozi “krūts vēzis”, tā man nav statistika par citplanētiešiem, bet arī par trim man ļoti tuviem un mīļiem cilvēkiem, kurus skārusi šī slimība.
Par viņu likteņiem, šaubām, bailēm, izvēlēm, aiziešanu, cīņu un nepadošanos.
Bet tikpat daudz arī par mūsu valsts un sabiedrības gatavību sievietes atbalstīt šajā cīņā un cerībā gan pārvarēt slimību, gan atgriezties normālā dzīvē.
Šobrīd Latvijā aptuveni trīs tūkstošiem sieviešu pēc krūts amputācijas būtu nepieciešama krūts rekonstrukcija, taču kopš 2009. gada ir pārtraukta valsts atbalstīta rekonstrukcijas programma krūts vēža pacientēm, kas realitātē ļoti bieži nozīmē depresiju, izkropļotu dzīvi, izirušas ģimenes un ikdienas diskomfortu, tam pamazām pārvēršoties bezcerībā.
Manai draudzenei Anitai (vārds mainīts) ļaundabīgo krūts audzēju izoperēja un krūti amputēja, kad viņai bija 40 gadu, šobrīd par pārdzīvoto atgādina atrādīšanās ārstam reizi gadā, kā arī specializēts krūšturis, kas jāvalkā, un zināmas neērtības koplietošanas dušas telpās, peldoties vai izvēloties apģērbu.
Viņa savulaik bijusi viena no retajām, kurai piedāvāts vienas operācijas laikā izņemt gan audzēju, gan rekonstruēt krūti no pašas ķermeņa audiem, turklāt bez maksas, taču Anita nobijusies no operācijas sarežģītības, un toreiz licies svarīgāk pēc pārdzīvotajām bailēm un šausmām vispār palikt dzīvai, lai spētu atbalstīt savu skolas vecuma meitu, kuru audzināja viena.
Ar šodienas skatu Anita saprot, cik svarīgs viņai tad būtu bijis atbalsts, saruna ar psihologu, iespējams, ne viena vien, lai izšķirtos par labu krūts rekonstrukcijai.
Diemžēl vairumam sieviešu, kam rekonstrukcija nepieciešama, pēdējos 12 gadus pat šāda piedāvājuma, nemaz nerunājot par reālu operācijas iespēju, nav bijis.
Es izjūtu dusmas, kaunu un sašutumu, ka arī šajā jomā Latvija atkal īpaši izcēlusies – joprojām esam vienīgie Eiropas Savienībā, kurā nav valsts atbalstītas rekonstrukcijas programmas krūts vēža pacientēm.
Latvijas Sieviešu nevalstisko organizāciju sadarbības tīkls, kas pēdējos gados daudz darījis, lai aktualizētu šo problēmu, beidzot saņēmis apsolījumu gan no Veselības ministrijas, gan Nacionālā veselības dienesta, ka nepieciešamā summa tiks pieprasīta un iesniegta nākamā gada budžeta veidotājiem.
Bet solīts makā nekrīt, un diemžēl nav pārliecības, vai politisko lēmumu pieņēmēji skaidri redz pilnu šīs problēmas “laukumu”.
Laura, viena no retajām, kam šogad veikta veiksmīga krūšu rekonstrukcijas operācija, diemžēl secina: “Man bija iespēja noklausīties šim jautājumam veltītu Saeimas sēdi, un tas, ko ierēdņi runāja, bija briesmīgi. Politiķi savā starpā mutiski kāvās, katrs segu velkot uz savu pusi, nedomājot par cilvēku – pacientu.”
Taču ūdens pilieni drupina akmeni.
Un nelāgas lietas ir jāmaina, un tās var mainīt ar demokrātiskas valsts instrumentiem.
Ja politiķi nesadzirdēs izmisīgos sieviešu saucienus pēc palīdzības, vēža pacientes un viņu pārstāvji gatavi vērsties Satversmes tiesā un pat Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
