Daudzas deportēto Latvijas pilsoņu personu lietas tā arī palikušas dažādos Krievijas arhīvos… 19
Jānis Riekstiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No 1941. līdz 1949. gadam padomju režīma īstenotajā Latvijas iedzīvotāju deportācijā uz attāliem Sibīrijas rajoniem mūža nometinājumā tika aizdzīti gandrīz 60 tūkstoši cilvēku, kas iecirtis dziļu brūci Latvijas un latviešu tautas 20. gadsimta vēsturē. Mazāk zināma palikusi no specnometinājuma atbrīvoto reabilitācijas grūtā un sarežģītā gaita 90. gados.
Ar Latvijas PSR Ministru padomes (MP) 1988. gada 2. novembra lēmumu “Par pilsoņu nepamatotu administratīvo izsūtīšanu no Latvijas 1949. gadā” par nelikumīgu atzina “kulaku” ģimeņu izsūtīšanu, bet ar Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija 1989. gada 8. jūnija dekrētu “Par četrdesmitajos un piecdesmitajos gados no Latvijas PSR teritorijas izsūtīto pilsoņu reabilitāciju” – arī “nacionālistu” un citos gados administratīvā kārtā izsūtīto deportāciju.
Saskaņā ar Latvijas PSR MP 1988. gada 5. decembra lēmumu “Par to pilsoņu tiesībām, kuru administratīvā izsūtīšana no Latvijas PSR atzīta par nepamatotu” un 1989. gada 29. augusta lēmumu “Par kārtību, kādā atdodama manta vai atlīdzināma vērtība pilsoņiem, kuru administratīvā izsūtīšana no Latvijas PSR atzīta par nepamatotu” un vēl tālākiem papildinājumiem tika noteikta atsavinātās mantas atgriešana un kompensāciju izmaksas par zaudēto mantu. Tolaik nekāds juridiski procesuāls mehānisms, kā reabilitēt nepamatoti cietušos, gan vēl nepastāvēja. Tādas tiesības bija vienīgi republikas valdībai.
Nelikumība ir pierādāma
1988. gada 16. aprīlī Latvijas PSR valdība izveidoja komisiju personu iesniegumu izskatīšanai par nepamatotu izsūtīšanu administratīvā kārtā. Bijušais LPSR iekšlietu ministra vietnieks Zenons Indrikovs, kurš tolaik ļoti aktīvi nodarbojās ar izsūtīto iesniegumu izskatīšanu un reabilitācijas jautājumu kārtošanu, vēlāk par laiku līdz 1991. gadam rakstīja: “Valdības 16. aprīļa lēmums deva pamatu Iekšlietu ministrijas sastāvā izveidot speciālu darbinieku grupu, kura nodarbojās ar represēto personu iesniegumu izskatīšanu un paātrinātu reabilitācijas procesu.
Pēc komisijas izveidošanas sāka ienākt arvien vairāk iesniegumu, tāpēc augustā tika izveidota ārštata nodaļa desmit darbinieku sastāvā, kuru vadīt uzņēmās pensionēts milicijas pulkvedis Eduards Lošaks. Kad bija izpētītas lietas par vairāk nekā tūkstoš represētajiem, nācām pie secinājuma, ka iespējams pierādīt represiju nelikumību un ka ar valdības lēmumu jāreabilitē visi administratīvā kārtā represētie. Tā radās 1988. gada 2. novembra lēmums, kurš deva tiesības jau pašai Iekšlietu ministrijai iesniegt reabilitācijas rakstus.
Pēc šī lēmuma 1989. gadā Iekšlietu ministrija izskatīja 4133 lietas un izsniedza reabilitācijas rakstus 15 022 personām. Jāatzīmē atbalsts un lielais ieguldījums reabilitācijas procesā, ko deva Ministru padomes vecākais referents Z. Spāde, finanšu ministra vietnieks M. Skulte un šīs ministrijas juridiskās nodaļas vadītājs V. Eberliņš. Pēc E. Lošaka pāriešanas darbā Latvijas Republikas Ministru padomes aparātā, reabilitācijas nodaļas vadība tika uzticēta viņa vietniekam Benediktam Spridzānam.”
Pirmajos četros gados izskatīja 16 878 lietas un izsniedza reabilitācijas rakstus 5328 represētajiem. Pavisam Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija (IeM) bija izsniegusi reabilitācijas dokumentus 75% 1941.–1950. gadā deportēto pilsoņu ģimenēm, bet 1949. gada 25. martā deportēto lietu izskatīšana tuvojās nobeigumam. Reabilitācijas procesu stipri apgrūtināja nepieciešamo dokumentu trūkums.
IeM rīcībā atradās deportēto ģimeņu uzskaites lietas, bet trūka daudzas personu lietas, kuras sastādīja izsūtījuma vietās un glabāja attiecīgo Krievijas apgabalu un novadu iekšlietu pārvalžu arhīvos. Lietu trūkums neļāva precīzi noteikt laiku, kad persona noņemta no specnometinājuma uzskaites, kas bija svarīgi darba stāža noteikšanai. Šādas izsūtīto personu uzskaites lietas Latvijas IeM 1989.–1990. gadā saņēma no Omskas apgabala. Jau agrākos gados tādas bija atsūtītas no Amūras apgabala.
Līdz 1990. gadam uz konkrētiem pieprasījumiem personīgās uzskaites lietas sūtīja arī no Tomskas apgabala un Krasnojarskas novada iekšlietu pārvaldēm, taču 1990. gadā pārsūtīšanu pārtrauca.
Apelēšana pie Krievijas
1991. gada 6. jūlijā Latvijas IeM nosūtīja vēstuli Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR) iekšlietu ministram Viktoram Baraņņikovam ar lūgumu dot norādījumu apgabalu un novadu iekšlietu pārvaldēm izsūtīt Latvijas IeM pastāvīgai glabāšanai visu no Latvijas teritorijas deportēto personu lietas, bet 26. jūlijā saņēma atteikumu. Atteikumu motivēja ar to, ka tas ievērojami traucēšot izveidojušos personu uzskaites sistēmu.
Vajadzīgo ziņu saņemšanai ieteica sūtīt pieprasījumus uz attiecīgā reģiona iekšlietu pārvaldi. Tika arī norādīts, ka, ņemot vērā Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu no KPFSR puses, šādus pieprasījumus patstāvīgi nosūtīt citu valstu iestādēm Krievijas IeM vairs neesot tiesīga.
Latvijas Republikas Prokuratūra un Augstākā tiesa darbā ar nelikumīgi notiesāto reabilitāciju nonāca sarežģītā situācijā, jo 5580 arhīva krimināllietas atradās ārpus Latvijas teritorijas. Latvijas PSR Valsts drošības ministrija (VDM) tās savā laikā pastāvīgai glabāšanai bija nosūtījusi PSRS VDM arhīvam Uļjanovskā. Prokuratūras un Augstākās tiesas rīcībā arī tajās lietās, kuras atradās Latvijas arhīvos, trūka notiesāto personu lietu, bet bez tām nevarēja noteikt atbrīvošanas laiku no izsūtījuma.
Ņemot to vērā, Indrikovs 1991. gada iesniegumā Latvijas MP priekšsēdētāja pirmajam vietniekam Ilmāram Bišeram rakstīja: “Starpvalstu sarunās ar PSRS un KPFSR būtu jāpanāk vienošanās par visu arhīva krimināllietu, notiesāto un administratīvi izsūtīto personu uzskaites lietu nodošanu pastāvīgai glabāšanai Latvijas Republikai.”
20. decembrī MP priekšsēdētājs Ivars Godmanis nosūtīja iesniegumu Krievijas Federācijas prezidentam Borisam Jeļcinam, kurā informēja, ka Latvijā turpinās 1941.–1954. gadā uz Krievijas teritoriju deportēto Latvijas iedzīvotāju reabilitācija un, lai šīm personām noteiktu pensiju apmērus, nepieciešamas ziņas no izsūtīto personīgajām uzskaites lietām Krievijas iekšlietu iestāžu arhīvos, bet kopš 1990. gada marta deportēto personu lietas vairs uz Latviju netiek izsūtītas.
Latvijas IeM 1991. gada 6. jūlijā bija nosūtījusi vēstuli KPFSR IeM ar lūgumu dot attiecīgos norādījumus, taču saņēmusi atteikumu. Iesniegumā Jeļcinam Godmanis rakstīja: “Bez tam bijušajā Valsts drošības komitejas arhīvā Uļjanovskā atrodas 5580 krimināllietas par Latvijas iedzīvotājiem, kuri notiesāti pēc politiskiem motīviem, bet notiesāto personu lietas, kurās ir dokumenti par atbrīvošanos vai nāves datumu, glabājas dažādos Krievijas Federācijas arhīvos.
Sakarā ar norādīto vēršamies pie Jums ar lielu lūgumu sniegt atbalstu saņemt Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai: Latvijas iedzīvotāju krimināllietas, kuras atrodas bijušās Valsts drošības komitejas arhīvā Uļjanovskā; no Latvijas izsūtīto personīgās uzskaites lietas, kuras pārsvarā glabājas Iekšlietu ministrijas Krasnojarskas novada izpildu komitejas, Tomskas apgabala, Komi un Baškortostānas Iekšlietu ministrijas arhīvos; pēc politiskiem motīviem notiesāto Latvijas iedzīvotāju personas lietas, kuras atrodas dažādos Krievijas Federācijas arhīvos.” Lūgumu noraidīja.
Krievija atrunājas
Krievijas iekšlietu ministrs Viktors Jerins 1992. gada 16. februārī atbildē Godmanim Krievijas valdības vārdā norādīja: “No Latvijas deportēto personu lietas glabājas iekšlietu iestādēs kopējos dokumentu masīvos, kurus veido desmitiem tūkstošu glabājamo vienību bez sistematizācijas pēc nacionālās vai citas pazīmes.
Minēto lietu nodošana no Krievijas arhīviem prasīs ievērojamu spēka un laika patēriņu, novedīs pie izveidojušās to glabāšanas un uzskaites sistēmas pārkāpšanas, bet galvenais – būtiski sarežģīs informācijas meklēšanu un izsniegšanu, izlemjot jautājumu par to pilsoņu, kuri dzīvo Krievijā un citās bijušajās PSRS suverēnajās valstīs, sociāli tiesisko interešu apmierināšanu.
Turklāt lietu izņemšana var dezorganizēt pilsoņu reabilitāciju, kura tagad tiek veikta saskaņā ar Krievijas Federācijas likumu “Par politisko represiju upuru reabilitāciju” un tamdēļ tas jāuzskata par nemērķtiecīgu.” Jerins apgalvoja, ka Krievijas IeM informācijas centri un pārvaldes pilsoņiem “bez šķēršļiem izsniedz arhīvu izziņas par personu atrašanos specnometinājumā”. Pēc minētās atbildes kā pēdējās no Uļjanovskas arhīva tomēr tika saņemtas iepriekš minētās 5580 krimināllietas, kā arī vairākas filtrācijas lietas.
Stāvoklis reabilitācijai nepieciešamo dokumentu saņemšanā no Krievijas neuzlabojās arī turpmākajos gados. 1997. gada 26. februārī Krievijas IeM Galvenā informācijas centra priekšnieks K. Ņikiškins Latvijas IeM valsts sekretāram Andrim Starim rakstīja: “Informācijas kārtībā paziņoju, ka saskaņā ar Krievijas Federācijas likumdošanu par Krievijas Federācijas arhīvu fondu, arhīviem un 1992. gada 28. augusta vienošanos starp Krievijas Federācijas Iekšlietu ministriju un Latvijas Republikas iekšlietu iestādēm Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai pēc attiecīgajiem pieprasījumiem var tikt nosūtītas arhīvu izziņas, arhīvu dokumentu kopijas un, izņēmuma gadījumos, uz laiku arhīvu lietas, kuras nepieciešamas, lai atrisinātu jautājumus, kas saistīti ar Latvijas Republikas pilsoņu likumīgo tiesību un interešu nodrošināšanu.
Krievijas Federācijas likumdošana par Krievijas Federācijas Arhīvu fondu un arhīviem neļauj Krievijas Federācijas Arhīvu fonda daļas nodošanu glabāšanā citām valstīm, pie kuras pieder arī specnometināto arhīvu personīgās lietas, kuras atrodas Krievijas iekšlietu iestādēs.”
Plašā izziņā “Par Krievijas Federācijas autonomo republiku, novadu un apgabalu iekšlietu pārvaldēs esošajām politiski represēto Latvijas Republikas pilsoņu un iedzīvotāju arhīva lietām” Latvijas IeM Nepamatoti represēto pilsoņu reabilitācijas nodaļas priekšnieks Spridzāns vēlāk secināja: “Pie šādiem apstākļiem uzskatu, ka nav nozīmes vēlreiz vērsties ar lūgumu Krievijas Federācijas Iekšlietu ministrijā par arhīva materiālu atgriešanu.”
Pēc Spridzāna domām, jautājums turpmāk bija risināms tikai starpvalstu sarunu līmenī. Viņš arī atzina, ka pēc pieprasījumu nosūtīšanas attiecīgām iestādēm Krievijā, kaut ar nokavēšanos, tomēr atbildes izziņu vai pieprasīto dokumentu kserokopiju veidā tiek saņemtas. Taču piebilda: “Jāatzīst gan, ka šāda tieša sarakste starp suverēnu valstu iestādēm ir kaut kāds surogāts, jo faktiski gan šādi pieprasījumi, gan atbildes būtu sūtāmi un saņemami ar vēstniecību starpniecību. Tas savukārt nozīmētu lielu vēstniecību noslogošanu un atbildes tiktu saņemtas pēc vairākiem gadiem.”
Tādējādi daudzas deportēto Latvijas pilsoņu personu lietas tā arī palikušas dažādos Krievijas arhīvos. Piemēram, Tomskā palika 7042 personu lietas, Omskā – 313, bet Amūras apgabalā – 185 lietas.
