Diezgan laba diena būt dzīvam. Jūlija Dibovska recenzē Egīla Ventera jaunāko darbu “Lūnas impērijas hronika” 0

Jūlija Dibovska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 20
Kokteilis
FOTO. No politiķiem par aktieriem: mākslīgais intelekts nosaucis 5 latviešu politiķus, kuri uz skatuves justos kā zivis ūdenī
TV24
Slaidiņš: Karš beigsies tikai divos gadījumos. Viens – ja Putinam iedotu ielūgumu uz Kobzona koncertu 275
Lasīt citas ziņas

Kāds draugs, uzzinot, ka man jāuzraksta par Egīla Ventera jaunāko grāmatu “Lūnas impērijas hronika”, jautāja, vai es zinu, ka tas ir turpinājums kādam citam autora tekstam.

Es nezināju, jo Egīla Ventera teksti nonāk manās rokās neregulāri, un man arī nešķiet, ka veidot prātā hronoloģisku ķēdīti no Egīla Ventera darbiem ir būtiski. Autors ir tieši tik īpatnējs un unikāls Latvijas literatūras kontekstā, ka man, piemēram, grūti iedomāties, kā viņa tekstu pēctecības apzināšanās varētu atklāt kādu pārsteidzošu šķautni. Tā noteikti ir neprofesionāli un nepareizi, pat necienīgi, bet man Egīls Venters ir subjekts līdzīgs nejauši garām lidojošam putnam, kas ik pa laikam nonāk ornitologa tīklā un tiek apgredzenots.

CITI ŠOBRĪD LASA

Nu labi, labi, kādreiz, protams, Egīla Ventera tek­stu pasauli noteikti jāaplūko “no augšas” un jāsecina, kā darbojas šī, teiksim atklāti, marginālā autora literārais prāts. Tā varētu atklāt arī daudzus autoram personīgi svarīgus sociālus pavedienus, kas ir radniecīgi, piemēram, kāda cita Latvijas literatūras marginālās elites pārstāvja Jāņa Einfelda rosinājumiem, tomēr Venteram refleksijas par sabiedrību tiek nostādītas ar asumiem uz āru.

Par ko ir jaunākā Egīla Ventera grāmata, kas izdota ne jau kādā izdevniecībā, bet gan līdz šim maz zināmajā firmā “Ezis”? Autors vēlējies, lai lasītājs atbild: tas ir par metaforām. Par iespēju tēlaini iedomāties nāvi, iznīcību, bezizeju, ārprātu, neizbēgamības karaļvalsti, paradoksu zilo mērkaķi, kā arī bankas kredīta nesto absurdu. Bet man šķiet, ka lasītājs drīzāk teiks: tas ir par autora personīgajām attiecībām ar savu laiku, kurā viņš nejūtas komfortabli, meklē tēlainus attaisnojumus tam, ka joprojām ir jāuzdod eksistenciāli jautājumi, turklāt tie paliek arvien muļķīgāki un tāpēc ne mazāk nozīmīgi.

“Kad esam līksmi, vai tā ir mūsu patiesā eksistence?” jautā Ventera prozas varonis (48. lpp.), kurš darbojas grāmatas pirmajā pusē un atbild par abstrakcijām bagātāko “Lūnas impērijas hronikas” daļu. Varonis, būdams vīrietis rudens mētelī, sastop sievieti apspīlētās biksēs, savukārt vēlāk saskaras ar bankas botu un liek domāt gan par savu principiālo līdzību Franca Kafkas, Alberta Bela vai kāda cita klasiķa prozas varoņiem. Viņš ir tikpat mazs sistēmas un mīlestības upuris kā daudzi modernisma varoņi, tikai Ventera pasaulē ir darīts viss, lai lasītājs identificētos ar autora valodu, nevis varoni.

“BOTI ir virtuāli asistenti, kas veido dialogu starp cilvēku un datoru. Lai piešķirtu botam personību un cilvēka rakstura īpašības, tam tiek radīts tēls,” (18) gandrīz vai retro stilā nu jau ierastās mūsdienas raksturo Venters, un šī īpatnējā autora simpātija nosacītajam, bet vēl izskaidrojamajam liek man fantazēt, ka varbūt autors ir tieši tik klasiski (vai banāli) veidots, lai patiesībā izrādītos vairāku reālistiskas prozas autoru radīts literārs eksperiments – tēls, kuram piedēvē tekstus, kas mēģina lēnām, pa gabaliņam kā okeāns iegrauzties Latvijas literatūras pamestajā pussalā.

Reklāma
Reklāma

Cita galējība, kuru tehniski nevaru izskaidrot, bet tas Venteram piestāvētu: viņš ir tikai atdalījusies daļiņa no kāda cita rakstnieka, kas, ieguvusi patstāvību, raksta tekstus, nepretendējot ne uz vienu literāru balvu, lielas izdevniecības atzinību un vispār jebkādu slavu. Brīvais radikālis, error 404 utml.

Būdama mazo tekstu baudītāja, es saprotu Egīla Ventera “Lūnas impērijas hronikas” formu: brīvā dzejā vai arī saskaldītā prozā rak­stīti teikumi, kuriem brīžiem trūkst episkuma un vēriena, taču doma ir, bez šaubām; tāpat otrajā grāmatas pusē parādās arī pasakai un vēl vairāk Einfelda literatūrai līdzīgs sižets – hronika, kurā Lūnas impērijas notikumi un tēli virknējas bez aizspriedumiem kļūt par gredzenveida kompozīcijas un savstarpējas komunikācijas nesējiem.

Te ir Eimels, kas uztur patiesības gaismekļus un neļauj sirmgalvjiem un jauniešiem uzzināt, ka sala patiesībā ir gruveši; te mūžīgā dzinēja projekta vadītāja, Eimela, brālim, izrādās, ir brālis – salas valdnieks. Un vēl tur ir indīgas gāzes, kas neļauj iznākt no slēptuvēm pa dienu. It kā svešķermenis vai dīvains piedēklis uzmācas asociācijas ar kovida pašizolāciju, bet tad nav skaidrs, kas ir tā patiesība, ko slēpj tumsa un Eimels ar gaismekļa izslēgšanu.

Katra “Lūnas impērijas hronikas” lappuse ir kā tāda pārdomu izteika un skice kam lielākam, pat vairāk saprotama kā patstāvīga vienība. Bet ne jau kā vienota stāsta likumsakarīgs elements. Autors veidojis konstruktoru, kuru var sākt būvēt no jebkuras vietas, tikai nav skaidrības, vai uzbūvētā ēka būs izturīga, neskatoties uz projekta valodas nepārprotamo dzidrumu.

Man tomēr ir aizdomas: Egīls Venters vēlējies radīt tekstu, kas palīdzētu saprast šo laiku ap mums, bet viņš ir paredzējis, ka tas neizdosies, pat ja piemērojas mūsdienu uztveres saskaldītībai, lakonismam un sižeta nāvei mediju informācijas gūzmā. Vēl man gribētos zināt: kuru tekstu pats autors uzskata par savu spēcīgāko argumentu Latvijas literatūras vēsturē? Gribētos ticēt, ka labākais varbūt vēl ir gaidāms.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.