DSK: deserts skandālu kārajiem 0
Jau likās, ka viņu sāk piemirst. Starptautiskā valūtas fonda bijušā vadītāja Dominika Strosa-Kāna vārds, ko Francijas presē ierasti apzīmē ar burtiem DSK, pēdējā laikā gandrīz nebija parādījies uz žurnālu vākiem vai pirmajās lappusēs. Seksa skandāls, kas Strosam-Kānam maksāja amatu un politisko karjeru, tiek pieminēts arvien retāk.
Šā gada sākumā gan vēl pienāca atskaņas no Ņujorkas, kur tiesāšanās starp kādreizējo SVF vadītāju un bijušo viesnīcas “Sofitel” istabeni noslēdzās ar mierizlīgumu. Tā cena bija pusotrs miljons dolāru.
Briesmoņa tēlā
Sabiedrības interese par DSK un emocijas bija noplakušas, līdz šā gada februārī tās atkal uzjundīja Marselas Jakubas grāmata “Skaistule un briesmonis” (cits latviskojuma variants – “Skaistule un lops”). Grāmatas pamatā ir autores un DSK septiņus mēnešus ilgušais dīvainais romāns, kurā viņa iesaistījusies depresijas uzplūdos, bet pamazām tas pārvērties “sava veida reportāžā”.
Realitātes un fantāzijas sajaukumā ir tapis savādas būtnes – “pa pusei sivēna, pa pusei cilvēka” – portretējums, kurā vārdā nesauktā galvenā varoņa, sacīsim, cūciskā puse ir pat pievilcīgāka nekā cilvēciskā.
Jāpiebilst, ka Marsela Jakuba ir Francijā diezgan pazīstama tiesību filozofijas un arī bioētikas tēmu pētniece, kura regulāri publicējas avīzē “Liberation” un ir autore esejai “Izvarotāju sabiedrība?”.
Skandālu izraisīja ne jau pikantas detaļas. Tas galvenokārt izcēlās rindkopu dēļ, kurās izklāstīta grāmatas varonim un viņa vārdā nenosauktajai sievai, respektīvi, Annai Sinklērai, piedēvētā pasaules uztvere. Rodas iespaids, ka Marsela Jakuba asākās bultas raida tieši uz 80. un 90. gados varbūt vispopulārāko Francijas televīzijas žurnālisti, kura pazīstama kā ļoti bagāta sieviete. Viņa ir kādreiz ievērojamā mākslas tirgotāja Pola Rozenberga mazmeita un mantiniece. Oficiāli DSK ar savu trešo sievu joprojām skaitās laulāto attiecībās, kaut dzīvo atsevišķi, un viņa atkal pievērsusies žurnālistikai ASV interneta izdevuma “Huffington Post” franču versijas redaktores amatā.
Jakubas esejā bijusī TV zvaigzne ir galēji ciniska aprēķinātāja, kura loloja “sapni būt prezidenta sieva” un agri saprata, kurš cilvēks spēj Elizejas pili sasniegt, tāpēc mērķtiecīgi bīdīja dzīvesbiedru gluži kā “klēpja sunīti” uz šo mērķi, bet laulātā drauga piekoptās bakhanālijas viņai bija pilnīgi vienaldzīgas.
Pat izdevīgas un zināmā mērā arī saderīgas ar viņas skatījumu uz sabiedrību, kurā svarīgākais ir “piederība pasaules saimnieku kastai”, un būtībā nav nekā peļama, ja tās redzams pārstāvis palūdz kādu viesnīcas istabeni nodarboties ar orālo seksu.
Tūlīt pēc materiāla parādīšanās Anna Sinklēra publiskoja sašutuma pilnu atklāto vēstuli, ka esejas autore ir viņas izteikumus sagrozījusi (abas dāmas bija tikušās). Savukārt DSK pirms grāmatas “Skaistule un briesmonis” nonākšanas tirdzniecībā iesniedza tiesā prasību par grāmatas aizliegšanu, kā arī par kompensācijas piedziņu. Prasība tika daļēji apmierināta – grāmata parādījās tirdzniecības punktos, kam vajadzēja nodrošināt, lai katrā eksemplārā būtu ieliktnis ar norādi, ka darbs satur “Dominika Strosa-Kāna privātās dzīves aizskārumu”. Tas radīja apgādam papildu izdevumus, bet neatturēja pircējus… Jāpieļauj, ka izdevniecībai un autorei, ņemot vērā tik skaļu papildu reklāmu, nav bijis pārāk grūti “solidāri nomaksāt 50 000 eiro” cietušajam, kā nolēma tiesa.
Miera nebūs
Dominika Strosa-Kāna personas un sava veida fenomena apcerēšana turpinās, tāpēc DSK karstākā vēlēšanās, lai viņam “liek mieru”, visdrīzāk, nepiepildīsies. Viņa gaitām veltītās literatūras klāsts, nerunājot par presi, Francijā vien jau pārsniedz piecpadsmit grāmatas.
Amerikāņu režisors Abdels Ferrara Ņujorkā sācis uzņemt filmu par “politiku un seksu”, respektīvi, par DSK, gan ir saskāries ar grūtībām, jo televīzijas kanāli un citi iespējamie finansētāji, pretēji cerētajam, nesteidzās ar naudas piedāvājumiem.
Pastāvēja aizdomas, ka tur nesanāks ne īsts kases gabals, ne vēl jo mazāk, kāds kinomākslas šedevrs par spīti slavenu aktieru uzaicināšanai. Izabella Adžani, ņemot vērā “aktuālo kontekstu”, no Sinklēras lomas atteicās. DSK lomai pieaicinātais Žerārs Depardjē – vēl pirms pilsonības maiņas epopejas – intervijā šveiciešu televīzijai pamatoja savu piekrišanu pavisam vienkārši: “Es viņu nemīlu…” Kad filma parādīsies uz ekrāniem, dīvainas sakritības dēļ viens frančus pievīlušais un dzimtenē visvairāk kariķētais personāžs tajā atveidotu otru šajā ziņā līdzīgu.
Pie biznesa mūzām
Sabiedriskās domas aptauja liecina, ka 69% franču nevēlas, lai DSK nākotnē iegūtu kādu svarīgu lomu politikā vai finanšu jomā. Taču viņa politiskie skolnieki, sākot ar ekonomikas ministru Pjēru Moskovisi, ir Francijas valdības balsta figūras, kas nosaka valsts finanšu un budžeta politiku un arī iekšlietas. Daži, kā Moskovisi, no DSK atsvešinājušies, citi turpretī saglabājuši draudzīgas attiecības. DSK varētu laist klajā memuārus, kas tiktu pārpublicēti visās pasaules malās, un peldēties naudā līdz mūža galam. Pagaidām par tādiem nav dzirdēts. Viņš ir ieguldījis savu pieredzi konsultāciju firmā “Parnasse”, jo tiek uzskatīts par izcilu speciālistu “parādu restrukturēšanā” un citos darījumos. Zobgaļi apgalvo, ka uzņēmuma nosaukums atbilst ne vien juridiskajai adresei Monparnasā, bet arī sengrieķu mitoloģijas stāstam par Parnasa kalna mūzām, un Dominiks bez iedvesmas iztikt nevar. Tomēr firmas darbā vairāk iznāk saskarsme ar biznesa cilvēkiem, turklāt netrūkst uzaicinājumu uzstāties ar priekšlasījumiem ārzemēs. DSK kā lektors jau bijis Apvienotajā Karalistē, Marokā, Ukrainā, Dienvidkorejā un citviet.
