Ekonomika un nodokļi 3
Mārgaretas ekonomiskā politika iezīmīga ar to, ka viņa bija pakļāvusies plēsonīgā kapitālisma monetārisma idejai, ko izplatīja galvenokārt Čikāgas skolas galvenais guru Miltons Frīdmans un kas novedusi bezdibenī un joprojām turpina turp vest lielu daļu pasaules valstu. Paklausot Frīdmana ieteikumiem, Mārgareta samazināja tiešos ienākuma nodokļus un palielināja netiešos, galvenokārt tā dēvēto pievienotās vērtības nodokli. Viņa piekrita arī īstenot virkni traumatisku un absolūti nepopulāru soļu: samazināja dotācijas vēl palikušajiem valsts uzņēmumiem un valsts depresīvajiem rajoniem, apcirpa sociālos izdevumus un tamlīdzīgi.
Jāpiebilst, ka līdzekļu iegrožošana augstākās izglītības jomā noveda pie tā, ka Mārgareta kļuva par pirmo pēckara Oksfordas universitāti absolvējušo premjerministri, kura tā arī neieguva šīs augstskolas goda doktora statusu, turklāt pret to balsoja ne tikai studenti, bet arī vadības padome.
Jau 1980. gada decembrī Mārgaretas tā dēvētais reitings bija nokritis līdz 23%, kas ir vismazākais rādītājs, kāds vien bijis kādam britu premjerministram. Taču pat šāda fakta ēnā viņa nešaubīgi ticēja Frīdmana komandai un turpināja celt nodokļus. Tiesa, līdz 1987. gadam kopējais bezdarbnieku skaits valstī bija krietni samazinājies, ekonomikas vispārējais stāvoklis (vismaz oficiāli, kā mēdz teikt – grāmatvediski) stabilizējies un inflācijas tempi kļuvuši salīdzinoši mazi. Toties pie apvāršņa jau vīdēja Frīdmana teorijas praktiskajam īstenojumam neizbēgami sekojošās šokējošās un postošās krīzes.
Sava trešā premjerministra termiņa laikā Mārgareta veica nodokļu sistēmas reformu, kā rezultātā tie tagad ieplūda tieši vietējo pašvaldību kasē. Tiesa, ne jau visi. Runa ir tikai par to, ka nominālās dzīvojamās ēkas īres maksā balstītā nodokļa vietā ieviesa komunālo nodokli, kas bija jāmaksā ikvienam pilngadīgajam mājas iedzīvotājam. Šīs nodokļu sistēmas reformas kļuva par visnepopulārāko Mārgaretas soli. Īpaša iedzīvotāju netīksme izpaudās 1990. gada 31. martā, kad Londonā Trafalgāra laukumā tie sapulcējās vērienīgā demonstrācijā, pāraugot masu nemieros, kuru laikā ievainojumus guva 113 cilvēki, bet 340 dalībniekus arestēja policija. Neapmierinātībai nemazinoties, Mārgaretas pēctecis Džons Meidžors visbeidzot bija spiests to atcelt.
