Privatizācija 3
Pēc 1983. gada vēlēšanām Britānijā strauji pieņēmās spēkā Miltona Frīdmana galvenā jājamzirdziņa triumfa gājiens – Mārgaretas sekmēta valsts uzņēmumu pārdošana jeb privatizācija. Kopumā no iepriekš valstij piederējušo rūpniecības uzņēmumu pārdošanas valdība ieguva aptuveni 29 miljardus sterliņu mārciņu, bet no pašvaldību namu pārdošanas vēl 18 miljardus. Neizklausās daudz tādai valstij kā Britānija, vai ne?
Privatizēja arī virkni dabas gāzes iegūšanas, ūdens un elektroapgādes uzņēmumu, kas joprojām palika “dabiski” monopolisti, tāpēc to privatizēšana nevarēja izraisīt kapitālisma patiesajai sejai tik ļoti netīkamo konkurenci tajā, ko viņi paši dēvē par brīvo tirgu. Neilgi pirms savas demisijas Mārgareta piekrita arī uzņēmuma British Rail privatizācijai, ko pati ironiski pielīdzināja “Napoleona zaudējumam pie Vaterlo” un ko pilnībā paveica jau viņas pēcnācējs Džons Meidžors 1994. gadā.
Mārgaretas valdības laikā īstenoto privatizāciju var vērtēt divējādi. No vienas puses, visi šie uzņēmumi patiešām pildīja iecerēto ekonomikas atveseļošanas lomu un strādāja ar peļņu, tiesa, tā tas bija arī tajā laikā, kad tie piederēja valstij, nevis tikai saujiņai privātīpašnieku (ar ļoti lielu amerikāņu investoru īpatsvaru), kuri par to iegādi samaksāja vidēji apmēram tik lielu summu, kādu atguva peļņas veidā katru gadu. No otras puses, bija arī ļoti nelāgas sekas – darbavietu samazināšana, masveida atlaišanas un valstiskās birokrātijas izdevumu palielināšanās. Saistībā ar katru nozari un tās jomu, kurā notika privatizācija, valdība izveidoja jaunas “kontroles” institūcijas, piemēram, šādas: Gāzes apgādes kontroles pārvalde, Telekomunikāciju ministrija, Nacionālā upju problēmu (?) pārvalde un tamlīdzīgi mīklaini veidojumi, kas jāuztur nodokļu maksātājiem.
Turklāt valsts aktīvu privatizāciju pavadīja arī apzināta finanšu deregulācija. Valūtas regulāciju Britānijā atcēla jau 1979. gadā, tādējādi paverot iespēju investēt kapitālu ārvalstu tirgos. Savukārt tā dēvētais “Lielais šoks” 1986. gadā noveda līdz lielākās daļas ierobežojumu noņemšanai Londonas fondu biržā. Mārgaretas valdība izmantoja pieaugumu finanšu sektorā un pakalpojumu sfērā kā savdabīgu kompensāciju par rūpniecības sfērā notikušajām depresīvajām tendencēm. Politekonomijas apskatniece Sjūzena Streidža novērtējusi, ka šī Mārgaretas īstenotā politika radījusi tā dēvēto “kapitālisma kazino”, kuras rezultātā spekulācijām un finanšu tirdzniecībai valsts ekonomikā bija svarīgāka loma nekā rūpnieciskajai ražošanai. Vēlāk šo britu aprobēto Frīdmana jeb tā dēvētās Čikāgas skolas modeli viegli īstenos arī bez izņēmuma visās no boļševiku jūga atbrīvotajās Austrumeiropas valstīs, ieskaitot Krieviju, un tur tas jaunās valstis pilnībā saplosīs gabalos.
