Pirmie soļi aktiermākslā 2
Jumpravas skolā aktīvi iesaistījos drāmas pulciņā. Arī mājās Jaungada svinībās skaitīju dzejoļus. Noskaitu, gribu vēl, bet lielie cilvēki aizņemti ar savām runām un ēšanu. Nu, ja jūs neklausīsieties, varu vispār nerunāt, apvainojos. Biju taču ar mieru vadīt vakaru un ievest viņus dzejā, bet viņiem galvenais saēsties rasolu un iedzert kādu šņabīti.
Kad sāku mācīties Rīgas 2. vidusskolā, skolas teātrī neiesaistījos. Biju dzirdējusi, ka Teātra fakultātē katedras vadītāja Vera Baļuna ļoti negribot tos, kuri jau ir spēlējuši teātros pašdarbībā. Bet es gribēju mācīties par aktrisi. Šādu lēmumu pieņēmu četru gadu vecumā, skatoties “Zaļo zemi”, variantu nebija. Taču pēc vidusskolas beigšanas 1964. gadā Teātra fakultātē uzņemšana nenotika. Ko lai dara? Biju dzirdējusi, ka Teātra fakultātē arī apvītuši jaunieši nepatīk, tāpēc nolēmu – uz Maskavu prom! Mamma par to negribēja ne dzirdēt. Naudas nav. Tolaik bija attīstīti oficiālie autostopi, par trīs rubļiem varēja nopirkt grāmatiņu ar autostopu taloniem. Šoferiem bija izdevīgi uzkrāt taloniņus, kāpēc, vairs neatceros. Abas ar Rūtu Broku devāmies uz Maskavu, iesniedzām dokumentus visās trīs aktierskolās, bet mūs neuzņēma akcenta dēļ. Nākamajā gadā stājāmies mūsu Teātra fakultātē, biju sagatavojusi Nastasjas Fiļipovnas monologu no “Idiota”. Mani uzņēma uzreiz, pat nevajadzēja otro un trešo tūri.
Pēc pirmā kursa studentu brīvlaikos sākās Maskavas braukšanas sērga, skatījāmies Ļubimova, Efrosa izrādes, Visocki “Hamletā”, Allu Demidovu…
Mani ir ārkārtīgi ietekmējuši Maskavas teātri, aktieri. Uzskatīju – ar to, ko te redz, nedrīkst pietikt, pasaule ir jāiepazīst. Šo dziņu skatīties, mācīties pastiprināja Teātra fakultātes pedagogs Pēteris Pētersons. Kā viņš mēģināja – unikālas paraugstundas! Arī citi bija īsti meistari – Alfreds Jaunušans, Helēna Romanova, Arnolds Liniņš.
Ģenerāliene Jepančina
Kopš 1970. gada 9. aprīļa neesmu aizmirsusi emocionālās sajūtas, ko ierosināja pedagoģe Vera Baļuna. Viņa gatavoja mūsu kursa diplomdarbu, kuram bija izvēlējusies fragmentu kopu no Dostojevska “Idiota”. Edmunds Freibergs bija Idiots, Valdis Birģelis – Rogožins, Māra Krauze – Nastasja Fiļipovna, Lolita Cauka – viena no meitām, es biju ģenerāliene Jepančina, šo trīs meitu māte. Baļuna ārkārtīgi rūpīgi mēģināja šīs ainas jau kopš trešā kursa. Bet divas trīs dienas pirms diplomdarba izrādes Drāmas teātrī Vera Mihailovna paziņo: tas nav labi, mazais, tas absolūti nav labi! Viņa esot nobažījusies, ka netikšu ar lomu galā, un uz izrādi manā vietā aicinās Helēnu Romanovu. Un tā arī izdarīja. Tas bija piemērs, kā ar studentu nekad nedrīkst darīt. Vienkārši nedrīkst. Ja tā bija patiesība, viņai kā profesionālim sen jau to vajadzēja redzēt, jau pēc pirmā mēneša mēģinājumiem, nevis pēc diviem gadiem. Kur jēga? Izrādi nāca skatīties kritiķi, un – manis nav. Tas ir baigais gājiens, nevis es tur esmu un varbūt slikti spēlēju, bet manis nav vispār. Baļunai vajadzēja mani iznīcināt, kāpēc, nezinu. Jutos briesmīgi. Es atceros pat smaržu teātrī diplomdarba laikā. Rozes, tortes, vaniļa, visi nāk ar puķēm pedagogiem, mammas nes ziedus saviem bērniem aktieriem. Milzīgs notikums. Mani kursa biedri uz skatuves, bet es sēžu zālē – desmitajā rindā labajā pusē. Blakus sēž mana mammīte. Abas ārkārtīgi koncentrēti skatāmies augšā, kur virs skatuves zelta eņģelīši spēlē arfu. Un es mammai saku: bet klausies, tas ir ļoti apputējis! Kad tur acis augšā, asara neslīd lejā. Un priekšā sēž Lilija Dzene un Harijs Liepiņš… Šī diena ir tā ietriekta apziņā… Protams, aktiera profesijā noder viss, ko esam pieredzējuši. Tā nu tas ir.
