Vai Navaļnijs saprata, ka nofilmētais un internetā publicētais sižets par Medvedeva “pīļu mājiņu” premjeru padarīs smieklīgu? 19
Domāju, ka jā. Navaļnijs ir patiesi talantīgs cilvēks, kurš lieliski orientējas interneta vidē un izprot sociālo tīklu lietotāju psiholoģiju. Turklāt viņa filma par korupciju Krievijas varas augstākajos ešelonos ir lielisks pētījums, kas neatstāj vienaldzīgu nevienu.
Pēdējā laikā daudz runā par “fake news” jeb viltus ziņām. Vai pret to vispār var cīnīties pasaulē, kurā cilvēki informāciju meklē tīmeklī?
Labākais veids, kā cīnīties, ir šo “feiku” atmaskošana. Mēs par to daudz rakstām. Nupat internetā parādījās viltus ziņa par to, ka it kā esot nofilmēts, kā BBC filmē viltus ziņu par ķīmisko uzbrukumu Sīrijā. Tā jau ir “augstākā pilotāža”, viltus ziņā iebūvēts stāsts par viltus ziņu. Vēl kāds piemērs – tā saucamā “picageita”, ko prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā Amerikā izplatīja labēji orientēti un Trampu atbalstoši blogeri. Šis sagudrotais stāsts ir par kādu pazīstamu Vašingtonas picēriju, it kā pedofilu midzeni, kurā pulcējoties augstas demokrātu partijas amatpersonas. Lietā pat figurēja izdomāta māksliniece no Latvijas – tā teikt, lielākas ticamības pēc. Viss beidzās ar to, ka kāds Ziemeļkarolīnas iedzīvotājs, kārtīgs ģimenes tēvs, izlasījis šos melus, sēdās mašīnā, līdzi paņemdams ieroci, un devās uz Vašingtonu tikt skaidrībā. Viņš pat pāris reizes paguva izšaut picērijas griestos. Par laimi, iztika bez upuriem, bet cilvēks, visdrīzāk, sēdīsies cietumā.
Bet ne jau vienmēr viltus ziņas tiek radītas ar politisku mērķi. Interese var būt pavisam banāla – vākt “klikšķus” un tā pelnīt naudu. Mediji ziņoja par viltus ziņu portālu kādā Balkānu valstī, ko bija radījuši astoņpadsmitgadīgi jaunieši. Tehnoloģija vienkārša – jo trakāk un neticamāk, jo vairāk cilvēku uzķeras, lasa, klikšķina un nauda krīt makā! Tīri komerciāls pasākums.
Kā jūs iedzīvojāties Latvijā? Un kāpēc tieši Rīga, varējāt taču apmesties Prāgā, Varšavā, Budapeštā.
Patiešām, kad vajadzēja izlemt, kurp doties, mums prāta vētras laikā uz tāfeles bija sarakstīta vesela rinda pilsētu, un arī jūsu nosauktās bija starp tām. Izvēlējāmies Rīgu.
Ņēmām vērā tādus faktorus kā iespēja ērti atvērt biznesu, nodokļu slogu. Latvija ģeogrāfiski atrodas blakus Krievijai, tātad laika starpība ar Maskavu ir minimāla, bet vasarās tās vispār nav. Mūsu darbā tas ir ļoti svarīgi. Pats esmu dzimis Maskavā, bet mana pēdēja dzīvesvieta pirms pārcelšanās uz Rīgu bija Londona. Tā nu jau trīs gadus esmu rīdzinieks. Rīga ir skaista un dzīvošanai ērta pilsēta. Viss sasniedzams kājām vai ar divriteni, arī gaisa piesārņojums salīdzinājumā ar Maskavu vai Londonu ir mazāks. Te ir lieliski skeitparki, veloceliņi, daudz peldbaseinu, labi attīstīta pakalpojumu joma.
Vēl kāds būtisks apstāklis – Rīga pa pusei ir krievvalodīga pilsēta. Tas mums deva iespēju vieglāk un ātrāk te iejusties. Tomēr daži mani kolēģi jau mācās latviešu valodu, arī pats esmu nokārtojis latviešu valodas eksāmenu A2 līmenī. Man tas bija vajadzīgs kā savdabīgs pašapliecinājums. Neteiksim, ka bija viegli, valoda tomēr pilnībā atšķiras gan no krievu, gan angļu, kuru es labi pārvaldu.
Latvijas krievi – vai viņi kaut kā atšķiras no maskaviešiem vai sibīriešiem?
Man ir daudzi paziņas šejienes krievvalodīgo vidū. Es teiktu, ka viņi ir nosvērtāki, mierīgāki, it īpaši jau salīdzinot ar maskaviešiem. Šķiet gan, ka pie vainas te ir nevis kāds īpašais “Baltijas krievu temperaments”, bet gan Rīgas cilvēciskie mērogi. Maza, mīļa pilsēta, kurā nekas grandiozs nenotiek, mierīga vieta bez stresa. Te neviens nesteidzas pa galvu, pa kaklu, baidoties kaut ko nokavēt. Londonā un sevišķi jau Maskavā luksofora signāli neko daudz nenozīmē, toties Rīgā cilvēki pacietīgi gaida zaļo gaismu – gan latvieši, gan šejienes krievi.
