Jums Krievijā ir savi korespondenti? 19
Ir gan pastāvīgie korespondenti, gan ārštata autori jeb “frīlenseri”. Krievija ir liela, un no Maskavas to izbraukāt ir daudz vienkāršāk nekā no Rīgas.
Kā jūs domājat – vai cilvēki Krievijā jau nesāk nogurt no politikas? Vai televīzijā kāds vēl skatās šos neskaitāmos politiskos šovus?
Ja jau tos rāda vislabākajā, vispieprasītākajā laikā, turklāt reklāmas devēji vēl sacenšas par tās izvietošanu, tad jau laikam skatās gan. Es gan teiktu, ka tās vairāk ir tādas “ķēķa sarunas”, nopietnu un dziļu analīzi tikpat kā nedzird. Tāpat reakcija uz mūsu portāla publikācijām liecina, ka politika cilvēkus joprojām interesē.
Pēc protestiem, kas marta nogalē notika daudzās Krievijas pilsētās, bija dzirdami pārmetumus – tieši “meduza.io” esot provocējusi tajās piedalīties skolu jaunatni.
Neko mēs neprovocējām. Vienīgais, ko uzrakstījām, – kādas ir cilvēku, to skaitā nepilngadīgo, tiesības aizturēšanas gadījumā. Tāpat vēlāk ziņojām par akciju dalībnieku aizturēšanām. Bet tās bija ziņas jau pēc notikumiem, tātad “post factum”, kas principā izslēdz jebkādu propagandu un aicināšanu piedalīties manifestācijās.
Šķiet, dažiem bija milzīgs atklājums – jaunās sejas, kas piedalījās protestos, studenti, pat vidusskolēni. Daži politiķi nāca klajā ar atklājumiem, ka pie vainas esot patriotiskās audzināšanas trūkums. Bet kā jaunatne šodien uztver mediju sniegto informāciju?
Iepriekšējās protesta akcijās, piemēram, 2012. gada maijā Bolotnaja laukumā Maskavā, arī piedalījās daudz jauniešu. Un ir pavisam dabiski un saprotami, ka tieši jaunatne vēlas reaģēt uz nevēlamiem procesiem Krievijas sabiedrībā, pirmām kārtām korupciju un valsts nozagšanu. Runājot par medijiem, attīstība ir visai interesanta. Izaugusi paaudze, kas tikpat kā vairs nelasa drukāto presi, var pat teikt plašāk – uz papīra drukāto vārdu. Process gājis vēl tālāk – viņi vairs neskatās arī televīziju. Eksistē tikai internets, sociālie tīkli, čati, forumi, diskusiju grupas, “YouTube”. Kāds jau skatās arī mūs. Bet pat interneta segmentā pārmaiņas notiek mūsu acu priekšā. Piemēram, no skatuves pamazām sāk noiet “Twitter”. Vienlaikus nevar teikt, ka jaunieši patērētu mazāk informācijas nekā viņu vecāku vai vecvecāku paaudze, drīzāk otrādi. Vienkārši mainījies veids, kā viņi to dara.
