FOTO, VIDEO. Kad acis deg un vilki nebiedē – Roberts ar savu suni Sonu Somijas ziemeļos piepilda senu sapni 0
Roberts ar savu suņu meiteni, ungāru vižlu Sonu ir viens no nedaudzajiem latviešiem, kam izdevies piedzīvot unikālu pieredzi Somijas ziemeļos. Pērnā gada oktobrī viņiem abiem radās iespēja doties uz pilsētiņu Perho, kur viņi kopā ar vēl dažiem somiem devās iekšā dziļajos mežos un purvos, kur sastopami dažādi zvēri, putni un arī vilki, lai Roberts piepildītu savu sapni.
Roberts Čakšs ir biologs, kurš pirms 8 gadiem kļuva par ungāru vižlas Sonas saimnieku. Rudā suņu meitene, kurai ciltsrakstos dotais vārds ir Gravis Ignis Barselona, tolaik ieradās no ungāru vižlu audzētavas “Gravis Ignis”, bet sunītes tētis ir Baltijā pazīstamais suns Fredi Z Hornych Salib, kurš savulaik 2011.gadā uz Latviju atceļoja no šķirnes dzimtenes Ungārijas.
Roberts suņa iegādi uztvēra nopietni un atbildīgi. Vispirms viņš iepazinās ar Fredi un viņa saimnieci Lauru, daudz lasīja informāciju, devās kopā ar Fredi un viņa četrkājainajiem radiem un saimniekiem pastaigās, lai saprastu, kāda tad vižla ir ikdienā, sadzīvē un kādas ir šīs šķirnes vajadzības. Roberts gribēja pārliecināties, ka spēs šīs vajadzības nodrošināt. Tolaik jviņš dzīvoja nelielā dzīvoklī Rīgas centrā Robertam bija pilnīgi skaidrs, ka suņa ikdiena un brīvais laiks tiks pavadīts dabā.
Tā kā Roberts tolaik strādāja Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā “Silava”, arī darba dienas daudz tika pavadītas dabā un mežā. Mazā Sona visur devās līdzi – arī uz “darbu” mežā, gan citur. Galu galā, drīz Roberts saprata, ka tā kā viņu ģimenes mīlule ir medību suns, arī pašam vajadzētu apgūt mednieka prasmes. Turklāt Sona jau bija piedalījusies Latvijas Medību suņu kluba rīkotajās putnusuņu medību pārbaudēs, kuru laikā uzrādīja teicamu rezultātu un ieguva 1. pakāpes darba diplomu. Tas Robertu motivēja vēl vairāk.
Tu neesi “īsts” mednieks, kamēr tādu neesi nomedījis
Un tā, pēc vairāku gadu zināšanu apgūšanas, Roberts kļuva par mednieku. Pīļu medībās suns ir izcils palīgs, par ko reizumis vēl aizvien brīnās arī pieredzējuši mednieki – cik bieži nav bijis tā, ka nomedītās pīles biezajās niedrēs un purvājos tā arī nav iespējams ne atrast, ne tām piekļūt ar laivu. Bet Sona to izdara – ar veiklām kustībām iepeld pakaļ nomedītajam putnam, un to atnes savam saimniekam līdz pat laivai. Pagājušajā gadā Roberts piepildīja savu sapni – rudenī kopā ar savu palīgu un ģimenes mīluli Sonu viņš devās uz ziemeļiem, uz unikālām medībām, kādas Latvijā vairs nav pieejamas.
“Viens no maniem lielākajiem sapņiem bija aizbraukt uz ziemeļiem un nomedīt tur medni – putnu, kas tiek uzskatīts par vienu no visgrūtākajiem medījumiem. Padomju laikos mednis bija tik augstu vērtēts, ka mednieks nevarēja sevi saukt par īstu mednieku, kamēr nebija tādu reiz nomedījis,” stāsta Roberts.
Pirms gada, vēl iepriekšējā gada augustā, pīļu medību sezonas atklāšanas laikā, Roberts satika divus somus, kas bija atbraukuši uz Latviju “pīlēs”. Sākuši runāt un Roberts interesējās, ko viņi paši dabiskajā vidē no putniem medī Somijā. Viņi pastāstīja, ka tur iespējams medīt gan lāčus, gan aļņus, tomēr šis Robertu īpaši neinteresēja, jo Sona ir putnusuns. Tad viņš jautājis, vai Somijā notiek arī kādas putnu medības? Viņi atbildēja, ka iespējams medīt gan medņus, gan rubeņus, un pieminēja, ka kāds viņu paziņa jau bijis šādā medību rīkotajā braucienā.
“Tajā brīdī man acis iedegās – sapratu, ka arī es gribu piedzīvot šādas medības. Pajautāju, vai tas būtu iespējams, un viņi atbildēja, ka tad, kad nākamreiz tiksimies, varēs man piedāvāt jau kaut ko konkrētāku. Pagāja gads, un nākamajā augustā mēs atkal satikāmies. Somi teica, ka plāno medņu medības Somijā, un uz tām dosies vēl četri mednieki. Es sāku interesēties par apvidu, noteikumiem un protams, vai drīkstu ņemt līdzi savu suni. Viņi visu izskaidroja un arī piekodināja, lai suni nekādā gadījumā nelaižu pārāk tālu, jo šajā reģionā ir daudz vilku. Un diemžēl ir bijuši jau gadījumi, kad medību suņi tiek saplosīti, kamēr tie “strādā” medībās,” – viņš atceras.
Ceļš uz Somiju un suņa pirmā pieredze uz kuģa
Lai nokārtotu visu nepieciešamo, Roberts sazinājās ar Valsts policiju, jo vēlējās noskaidrot, kā iespējams no Latvijas izvest savu medību ieroci un kā to vispār drīkst pārvadāt. Policijā paskaidroja, ka nepieciešams iegūt Eiropas ieroča pasi, kā arī atļauts pārvadāt divstobru bisi, bet ne pusautomātisko ieroci. Bija jāsamaksā valsts nodeva 63 eiro apmērā, pēc kuras viņš arī saņēma atļauju, kurā norādīts, ka Roberts drīkst pārvadāt savu bisi Eiropas Savienības robežās.
Pērn, 1. oktobrī viņi abi ar Sonu sāka gatavoties savam lielajam piedzīvojumiem. “Sakrāmēju somu ar drēbēm, visu nepieciešamo ekipējumu, iegādājos biļetes prāmim no Tallinas līdz Helsinkiem, daļu mantu jau aiznesa uz mašīnu, jo rīts solījās būt agrs. Mums bija jāizbrauc plkst.5:30,” stāsta Roberts.
Pa ceļam Ķekavā vēl satikuši mednieku, kas visu to organizēja un tad jau ar dažiem pieturas punktiem ceļš veda līdz Tallinai. Pulksten 12:00 kompānija bija uzkāpusi uz “Eckero Line” prāmja, tostarp Sona, kurai ceļojums ar prāmi bija pirmā pieredze.
Ar šo konkrēto prāmi suņiem ir iespēja ceļot bez maksas, taču ir jāievēro daži noteikumi. Ja suni saimnieks vēlas ņemt līdzi uz prāmja klāja, sunim ir jāatrodas speciālā būrī vai arī – visu brauciena laiku jāpaliek automašīnas bagāžnieka nodalījumā.
Mūsu stāsta varone Sona kopā ar Robertu speciālā būrī devās uz kuģa klāja. Saimnieks atceras, ka viņa bijusi, kā parasti, mierīga un nosvērta, gulējusi savā būrī un par apkārt notiekošo īpaši nav likusies īpaši ne zinis.
Kuģis pieturēja Helsinkos un tad visai kompānijai ar automašīnu bija jādodas vēl stundas braucienā ziemeļu virzienā uz Somijas pilsētu Perho.
Mirklis, ko nekad neaizmirst!
3. oktobrī rīts sākās agri – plkst.5:00 no rīta visi bija jau piecēlušies, lai sagatavotos medībām. Paēduši brokastis un devušies uz purvu, izlikuši “mānekļus” un sākās gaidīšana – putnu pārlidojums pēc saullēkta.
Pirmajā dienā Robertam pašam neizdevās tikt pie neviena nomedītā putna, taču somu kolēģim gan. Pēc tam visi sapulcējušies un nolēmuši izstaigāt vietējos mežus. Roberts stāsta: “Gan man, gan Sonai tas bija diezgan grūti – Somijas meži stipri atšķiras no Latvijas mežiem. Tur ir daudz un lieli akmeņi, dziļas bedres, un tajās var iekrist un pat salauzt kājas, tāpēc pārvietošanās gan cilvēkam, gan sunim ir ļoti uzmanīga, un tāpēc arī nogurdinoša. Pie tam, šādi ejot, visu laiku uzmanīgi jāvēro arī apkārtne, vai kaut kur nav paslēpies putns. Nākamais masts sākās pie nacionālā parka robežas. Pēc apmēram 30 minūtēm es pamanīju, ka apmēram 100 metru attālumā no mums lēni prom lec zaķis. Pēc vēl kādām 15 minūtēm viens no medniekiem, kas bija no manis pa kreisi, pēkšņi iesaucās, ka uz mūsu pusi lido mednis. Visi burtiski sastingām un vērojām, kur putns dosies. Manā priekšā bija grāvis, kur abās malās auga līdz 15 metrus augstas egles. Es redzēju un arī dzirdēju, ka mednis ielaižas vienā no tām – tieši manā acu priekšā, apmēram desmit metru attālumā. Nedomājot pacēlu ieroci un izšāvu divas reizes, taču mednis nekrita. Biju nedaudz pat samulsis, jo skaidri redzēju mērķi, kad pacēlu bisi,” – viņš atceras.
Tomēr mednis tur nebija, putns bija “nošļūcis” zemāk un tad mednieks sapratis, ka nav laika vilcināties – jālec pāri grāvim pirms putns paguvis aizslēpties. Tāpēc devis komandu Sonai “meklēt” un pats skrējis līdzi.
“Pārlecu pāri grāvim, bet mednis bija pazudis. Sona sāka meklēt un drīz vien atrada pēdas – dažas putna spalvas turpat zemē. Arī es tās ieraudzīju un tad pamanīju nelielu caurumu sūnās, domāju, ka varbūt tas tur ir ielīdis. Palūdzu Sonai ielīst šajā alā, bet pēc dažām sekundēm viņa izlīda ārā – bija skaidrs, ka putna tur nav, jo Sona nekad tik viegli nepadodas. Iedevu viņai paošņāt spalvas un vēlreiz devu komandu “meklē!”. Sona nedaudz paostījās un pēkšņi sāka skriet lielā ātrumā prom no manis. Es, klupdams, krizdams, ar tukšu ieroci rokās skrēju viņai pakaļ. Pēc kādiem 50 metriem viņa panāca medni.
Neskatoties uz putna milzīgo izmēru, Sona nenobijās – viņa satvēra to un nesa man! Tas bija mirklis, ko es nekad neaizmirsīšu! Tad, jau ar putnu rokās, es devos ārā no masta – vienā rokā nesu milzīgo medni, bet otrā rokā – ieroci.
Kad izgāju laukā, mednieki mani apsveica, paspieda roku un pēc tradīcijas – pasniedza priedes zaru, ko man aizspraust aiz cepures,” – Roberts saviļņots atceras tās dienas notikumus.
Pēc tam kompānija devās pusdienās, tomēr asinīs vēl mutuļojis adrenalīns: “Pirmo reizi dzīvē tas bija tik spēcīgs, ka man pat bija pazudusi apetīte. Tikai nedaudz ieturējos un tad devāmies tālāk. Pēc pusdienām bija vēl divi masti, kuros redzējām vēl trīs rubeņus, tomēr tajā dienā medījumu vairs nebija.”
Bumbieru zupa un aļņa gaļa
Vakarā mednieki gatavojuši vakariņas un tradicionāli gājuši arī pirtī. Roberts atceras, ka vakariņās bija sēņu un bumbieru zupa, bet otrajā ēdienā – sautēta aļņa gaļa ar kartupeļiem un marinētiem gurķīšiem. Ap 21:00 jau visi bija devušies pie miera, jo nogurums pēc piedzīvojumiem bija ļoti liels.
Arī nākamais rīts sākās agri – ap 5:00. Un tajā rītā gaisa temperatūra bija jau krietni nokritusies, visas sūnas sasalušas. Todien vairāki medņi pārlidoja pāri galvām, arī 10 līdz 20 putnu bars, tomēr nomedīt kādam izdevies vien vienu medni. Tad atkal staigāšana pa mežu, centieni nomedīt arī tālāk lidojušus putnus, jo sapratuši, ka šīs, iespējams, vairs ir vienīgās iespējas vēl kādam laimīgajam tikt pie sava pirmā medņa. Tomēr – bez panākumiem.
Arī tas vakars, tāpat kā iepriekš, noslēdzās ar vakariņām un pirti – visi noguruši, bet apmierināti par unikālo pieredzi. Bija pienākusi svētdiena, kad jau jāceļas 6:00 un jādodas mājup. Rīgā Roberts un Sona ieradās tajā pašā dienā īsi pirms pusnakts.
“Varu droši teikt, ka šīs medības bija patiesi izdevušās. Liktenis un medību aizbildne Diāna bija man labvēlīgi. Šis piedzīvojums Somijā bija ne tikai medību izbrauciens, bet arī piepildījums manam sapnim, kas dzīvoja manī kopš tā brīža, kad es pirmo reizi dzīvē dzirdējusi par medņu medībām no pieredzējušiem un veciem medniekiem Latvijā. Turklāt esmu ļoti lepns par savu suni Sonu – viņa ar visu savu sirsniņu un degunu bija kopā ar mani ik uz soļa. Šīs ekskluzīvās medības bija īsts pārbaudījums mums abiem, un viņa pierādīja, ka ir ne tikai uzticams kompanjons, bet arī pilnvērtīgs medību partneris un mans vislabākais draugs,” – stāsta Roberts.
Medņu medības – kāpēc tās ir tik ekskluzīvas?
Medņu medības leģendām apvītas, jo tiek uzskatīts, ka tie ir vieni no visgrūtāk medījamiem putniem. Latvijā šo putnu medības kopš 2011. gada vairs nav atļautas, tomēr senākos laikos tos medīja pavasarī. Pieredzes bagātie un “vecie” mednieki zina stāstīt – mednieks, kas nav nomedījis medni, nav “īsts” mednieks.
Roberts uzskata, ka medņu pastāvēšanu Latvijā apdraud ļoti daudzi faktori un viens no tiem ir mazie plēsēji – tādi kā lapsas, jenotsuņi un arī lūši.
Kopš Latvijā aizliegtas lūšu medības, šie plēsēji ir savairojušies daudz. Ja agrāk meža kamerās varēja manīt vien retu lūsi, tad tagad katru dienu kamerās redzami pat vairāki lūši. Un tā kā šī lūšu populācija pieaug, medņu populācija samazinās.
Tāpēc šobrīd vienīgā vieta, kur atļautas medņu medības, ir Somija un Zviedrija. Nekur citur tas vairs nav iespējams.
Suns ne tikai ģimenes draugs, bet arī uzticams partneris
Roberts saka, ka mūsdienās daudzi cilvēki suņus iegādājas nepārdomāti. “Daudzi cilvēki pērk suni tikai pēc tā izskata. Tas ir kļūdaini. Primāri ir jāskatās, kādam mērķim konkrētā šķirne ir radīta. Kad mēs iegādājāmies ungāru vižlu, ļoti labi zinājām, ka tas ir putnusuns – ļoti aktīvs un lieliski piemērots putnu medībām. Cilvēkiem būtu atbildīgāk jāizvērtē savas iespējas, kādu šķirni viņi sev iegādājas, jo bieži var redzēt gan ikdienā, gan soctīklu ierakstos, ka vēlāk saimniekiem ir pārsteigums – suns mūk, suns rok bedres, plēš dīvānus. Ja konkrētā šķirne ir selekcionēta medībām, ir jāsaprot, ka tas ir ļoti aktīvs un ikdienā atbilstošu slodzi prasošs suns,” – uzsver Roberts.
“Protams, es ar Sonu ļoti, ļoti lepojos. Un, ja man viņa ir jāsalīdzina ar citiem suņiem, ko esmu saticis medību laikā, Sona ir ļoti labi audzināta un paklausīga. Nekad nav bijušas problēmas ar viņu kaut kur doties un atrasties, vienalga, vai tur blakus ir citi suņi vai cilvēki. Protams, ir jāiegulda darbs, lai suns tāds būtu, tomēr arī gēni daudz ko nosaka. Mans suns ir gan mans partneris medībām, gan mans labākais draugs,” – stāsta saimnieks.
Vilki mežā – nevis “pasaciņas” biedēšanai, bet realitāte
Somi vairākkārt brīdināja Robertu, ka Somijas mežos ir daudz vilku. “Viņiem aļņu medību laikā, kad suņi aizskrien pakaļ aļņiem, ir bijuši gadījumi, kad suņi tā arī vairs neatgriežas. Vai nu viņus vilki apēd vai smagi savaino. Somi vairākas reizes man teica, ka ir jābūt ļoti uzmanīgiem un prātīgiem. Jā, arī Somijā dzīvojošie vilki baidās no cilvēkiem, bet, ja suns aizbēgs viens pats, pastāv ļoti liela iespēja, ka suni var apēst. Man visu ceļojumu bija par šo ļoti liels stress. Protams, ka šādās situācijās būtu jāizmanto sunim GPS kaklasiksnas, lai redzētu, kur tieši suns atrodas. Tomēr es zināju, ka Sona ir ļoti labi audzināta un paklausīga, un biju drošs, ka viņa nekur tālu neskries prom,” – tā Roberts.
Tomēr satraucies viņš bija arī par to, ka pārvietojoties pa sarežģītajiem mežiem, suns neiekrīt kādā bedrē vai nesavainojas. Tomēr pieredze, kad abi vairākus gadus kopā ir “strādājuši”, pārvietojoties pa mežiem, kad Roberts veicis biologa darbu, lieti noderēja arī šajos sarežģītajos dabas apstākļos.
