FOTO. VIDEO. Uzaugt ar tolerances gēnu! Par Mores skolu, kurā bērnus nešķiro 0
Mores pamatskolai Siguldas novadā šogad aprit 145 gadi. Vairāk nekā pirms desmit gadiem, kad lauku skolas cīnījās par pastāvēšanu, iekļaujošā izglītības programma, kurā mācās bērni ar viegliem un smagiem garīgās attīstības traucējumiem, šo skolu izglāba no slēgšanas.
Šodien direktore Tīna Blūma ar lepnumu atzīst, ka šāda veida skola dod īpašiem bērniem ne tikai iespēju pēc stundām atgriezties ģimenēs, nevis būt nošķirtiem internātskolās, bet arī veseliem jauniešiem uzaugt tolerantā vidē, kur atšķirīgais tiek pieņemts par normu.
No 125 skolēniem 30 mācās speciālās izglītības programmās – bērniem ar viegliem garīgās attīstības traucējumiem un ar smagiem vai vairākiem smagiem garīgās attīstības traucējumiem.
Skolā mācību process notiek vairākās plūsmās, pirmsskolā tā ir iekļaujošā izglītība, kur bērni ar īpašām vajadzībām mācās kopā ar pārējiem, pamatskolas vecumā atsevišķi.
Viens uzdevums – trīs mācīšanas metodes
Satiekot šos bērnus skolas gaiteņos, viņi ne ar ko neatšķiras no citiem – skraida, priecājas, dara blēņas un rotaļājas, bet stundās kādam ir grūtāk koncentrēties, citam problēmas sagādā lasīšana, trešajam, iespējams, ir izteikta matemātiskā domāšana, kas nozīmē, ka skolotājam nereti gatavošanās darbi stundai ir trīsreiz pamatīgāki.
“Ja klasē sēž pieci seši bērni, kā tas ir speciālās izglītības klasēs, kur vienmēr ir mazāk klasesbiedru, lai katram varētu pievērst īpašu uzmanību, skolotājam nākas piemērot un gatavot pat divu trīs grūtības pakāpju uzdevumus, darba lapas un pielietot atšķirīgas metodes, viņam ir jāstrādā ar diferencētu pieeju, piemērojot mācību procesu katram bērnam individuāli,” skaidro direktore.
Šeit izpaužas skolotāja radošums, profesionalitāte un pacietība, ne katram tas ir pa spēkam.
Bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem mācību stundas notiek atsevišķi, bet viņi piedalās skolas dzīvē tāpat kā citi, pavada laiku interešu izglītības pulciņos, pasākumos, pusdieno ēdamzālē un ir daļa no kopīgās ikdienas dzīves.
Bērniem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem lielākā daļa priekšmetu, piemēram, latviešu valoda, matemātika, sociālās zinības, notiek vienā telpā, ar viņiem strādā viens pedagogs, uz citiem kabinetiem dodas apgūt vizuālo mākslu, mūziku, mājturību un informātiku.
“Šiem bērniem ir emocionāli grūtāk nemitīgi pārvietoties un pielāgoties, savā telpā viņi jūtas droši, šīm klasēm ir arī par 10 minūtēm īsākas stundas un garāki starpbrīži,” stāsta direktore Blūma. Pārējie bērni katru stundu apgūst citā kabinetā, un, tā kā skolā nav zvana, dažādais stundu laiks un trīs atsevišķas plūsmas skolēnus netraucē, vienīgi vadībai daudz grūtāk izplānot grafiku, bet pie visa pierodot.
Stundās atsevišķi, skolas dzīve visiem kopā
Direktore uzskata, ka modelis – stundas atsevišķi, sociālā dzīve kopā – ir vislabākais veids, kā nevienam bērnam netraucēt viņa attīstību, tajā pašā laikā īpašos bērnus veiksmīgi iekļaujot normālā skolēna ikdienā. “Ļoti lieli ieguvēji ir vispārējie bērni, jo izaug tolerantā vidē – viņi pieņem arī citādos,” priecājas Blūma.
Skolā īpaši tiek svinēti Ziemassvētki un Māmiņdiena, kur kopā satiekas visu bērnu ģimenes, ikviens bērns uzkāpj uz skatuves, un katram tētim vai mammai ir prieks redzēt savu bērnu – dziedot, dejojot vai spēlējot teātri. Tāpat arī izlaidumos nekad netiek uzsvērts, kādā izglītības programmā bērns mācās.
“Pirms diviem gadiem skolu beidza bērni ar smagiem attīstības traucējumiem, un tas bija viens no emocionālākajiem mirkļiem manā profesionālajā karjerā – bērni ar asistentu palīdzību nāca pēc diploma, visi zālē sēdošie tuvu asarām, un gaisā virmoja patiesa sirsnība!” atceras direktore.
Asistentu trūkums, vecāku atklātība un skolotāju algas
Kā lielākos izaicinājumus darbā direktore min asistentu nodrošinājumu, kas daļai īpašo bērnu ikdienā palīdz pārvietoties no vienas skolas ēkas uz otru, atgādina, kad jādodas pusdienās, un būtībā ir kā otrā mamma, ko katru dienu satiek skolā.
Lai gan Morē šobrīd asistentu netrūkst, tas var būt pārejoši, jo pēc noteiktajiem normatīvajiem aktiem asistentam pienākas tikai uzņēmuma līgums, tā ir minimālā darba algas likme, nav sociālo garantiju, nav paredzama darba samaksa, piemēram, kad bērns saslimst vai atrodas rehabilitācijā vai brīvlaikā, attiecīgi arī asistentam uz brīdi nav darba un algas.
Problemātisks jautājums – kā ar tādu darba atalgojumu un nosacījumiem noturēt kvalitatīvu, labu darbinieku?
Otrs sasāpējušais jautājums ir pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinums, ko vecāki, iespējams, nespējot pieņemt, ka viņa bērnam nepieciešama īpaša izglītības programma, no mācībspēkiem slēpj. “Valsts izglītības satura centrs gan sola, ka izglītības informācijas sistēmā mums šī informācija būs redzama, bet pagaidām tas vēl nav spēkā,” atklāj direktore.
Lieki pieminēt arī niecīgo pedagogu atalgojumu, ir valstī noteiktā 15% piemaksa, bet šī piemaksa darbojas tikai par speciālās izglītības programmas stundām, to skaits ir mazs, līdz ar to tādas arī algas.
“Lielās skolas nevarētu reāli ieviest iekļaujošo izglītības programmu, jo tas būtu daudz grūtāk arī pašiem bērniem – skaļums, bērnu daudzums, neskaitāmās telpas bērniem nenodrošinātu viņiem tik svarīgo stabilitāti un drošības sajūtu, līdz ar to domāju – ja skola veic iekļaujošo izglītību, valstij par to būtu jāpiešķir papildu finansējums!” viedokli pauž direktore.
“Apeirona” vadītājs: ne likumi jāmaina, bet skolotāju domāšana
Jautājot invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” vadītājam Ivaram Balodim, vai kādas likumu maiņas palīdzētu attīstīt iekļaujošo izglītību arī citās skolās, viņš atbild, ka lielākā problēma tomēr vēl joprojām ir cilvēku attieksme.
“Eiropas Savienība jau diezgan sen ir pateikusi, ka iekļaujošā izglītība ir norma, kas jāievēro, un Latvija ir darījusi daudz – nodrošinājusi asistentu pakalpojumus, iespēju no valsts budžeta līdzekļiem piesaistīt papildu līdzekļus materiāltehniskās bāzes uzlabošanai, pieejami neskaitāmi semināri, projekti un metodiskie materiāli.
Lielākā nelaime ir tā, ka paši skolotāji nav gatavi pieņemt bērnus ar invaliditāti.
Pirmkārt, daudzās skolās nav vides pieejamības, kas fiziski liedz bērniem ar kustību traucējumiem tur mācīties, otrkārt, paši skolotāji joprojām nezina, ko nozīmē strādāt ar bērniem ar īpašām vajadzībām – kāda veida invaliditāte pastāv, kā rīkoties specifiskās situācijās, viņi nav gatavi uzņemties atbildību, lai bērns iekļautos skolā vai smagas invaliditātes gadījumā mācītos specializētā klasē.
Tur nevar iet ar savu pirms 10 gadiem sagatavoto diktātu, nepieciešams vairāk padomāt, saprast, kā tas ir būt neredzīgam, ko nozīmē būt bērnam ar dzirdes traucējumiem vai garīga rakstura problēmām, un tad ir jautājums – kā teksta uzdevumu pasniegt ne tā kā līdz šim, bet vienkāršāk, lai visiem būtu saprotams.
Mūsu “Apeirona” novērojumi parāda, ka apmēram 80% skolotāju nav gatavi, ka viņu stundās mācās bērni ar invaliditāti. Tā ir liela nelaime, ko tikai laiks var dziedēt, kaut kam skolotāju apziņā ir pamatīgi jāmainās.
Mores skola ir labs piemērs, kur mācībspēki sadarbojas gan ar vietējām organizācijām, lai uzzinātu ko vairāk, lai saprastu, ko nozīmē invaliditāte, kādā veidā tā ietekmē mācību procesu, kā jārīkojas, lai bērns labi justos arī pašā klases kolektīvā.
Skolotājiem ir jāapzinās, ka mācīšanās skolā nav tikai zināšanu ieguve, tā ir būšana kopā, pirmās attiecības un pirmie lielās dzīves pamati, kur bērns mēģina patstāvīgi iekļauties sabiedrībā,” viedokli pauž Balodis.
