Kultūra
Mūzika un deja

Franči un latvieši Cēsu festivālā0

Foto: Roberts Blaubaks

Uzreiz pēc izstādes “Close-up / Tuvplāns” pirmajām stundām 2019. gada 6. jūlijā sekoja Cēsu Mākslas festivāla atklāšanas koncerts, kura sākumā tika atgādināts, ka festivāls notiek jau trīspadsmito reizi.

Tas nozīmē, ka šo kultūras pasākumu sērija bijusi vēl pirms Cēsu koncertzāles (un jācer, ka nākotnē tai pievienosies topošais Cēsu laikmetīgās mākslas centrs), un par festivālu saglabājušās daudzas spilgtas atmiņas – arī ārpus akadēmiskās mūzikas programmām.

Visu neuzskaitīt, un galvenais ir tas, ka Cēsu Mākslas festivāls šo gadu laikā uzturējis augstu profesionālo līmeni, kas Latvijas kultūrvidē nebūt nav ierasta parādība.

Par šādām kvalitātēm vēstīja arī festivāla atklāšanas muzikālā programma, kur Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Andris Poga un ērģelniece Iveta Apkalna pulcēja klausītāju piepildītu koncertzāli.

Un arī šoreiz rezultāts saucams par atmiņā paliekošu, kur iespējamās diskusijas par izvēlēto repertuāru, atskaņotāju meistarību un mūzikas atbilstību akustiskajai telpai pirmām kārtām apliecina, ka Cēsu Mākslas festivāla rīkotāji vienlīdz drošus un garlaicīgus standartvariantus parasti nepiedāvā.

Koncerta programmā pie Tālivalža Ķeniņa Astotās simfonijas un Alberta Jēruma “Andante” pieteikuma lasāms vārds “pirmatskaņojums”. Ķeniņa gadījumā tas ir pirmatskaņojums Latvijā, bet Jēruma opuss vispār līdz šim nekad nav skanējis.

Pie ziņām par Olivjē Mesiāna un Kloda Debisī partitūrām šādas piebildes nav, līdz ar to sanāk ironiska situācija, ka 20. gadsimta franču komponistu mūzika šeit pazīstama stipri labāk par pašas Latvijas klasiķu darbiem.

Protams, to var izteikt arī optimistiskākos vārdos – mūziķi šajā koncertā darījuši ļoti daudz, lai atklātu un iedzīvinātu nezināmas vērtības.

Tiesa, šāda pieredze, kur vairāki no izcilajiem Mesiāna lieldarbiem dzirdēti vēl pavisam nesen, komponista mūža pēdējos gados rakstītās miniatūras “Smaids” uztverei nenāk par labu, akcentējot skaņdarba formas un izteiksmes līdzekļu diapazona shematiskās iezīmes. Citādi tīri jaukais opuss tika izspēlēts prasmīgi un saskaņoti, žēl tikai, ka zāles akustikā orķestra skanējumam pietrūka plašāka elpojuma.

Arī 1986. gadā radītā un Kanādas latviešu Dziesmu svētkos vienreiz atskaņotā Astotā simfonija jeb “Sinfonia concertata” ērģelēm un orķestrim pieder pie Ķeniņa daiļrades vēlīnās daļas – Devītā simfonija diemžēl vairs nesekoja.

Pats Ķeniņš izteicies: “Mana mūzika ir ļoti tumša. Cilvēki par to ir sūdzējušies!” Protams, ne jau vienmēr tas atbilst patiesībai, un, ja šeit būtu par kaut ko jāsūdzas, tad drīzāk par to pašu problēmu, ko definēja Mesiāna darba klausīšanās – tematiskā materiāla organizācijas un attīstības līmenis pārsniedz muzikālo ideju daudzpusību.

Taču viens gan ir skaidrs – Astotā simfonija nudien ierindojama Ķeniņa tumšāko, drūmāko un dramatiskāko darbu vidū. Un iespaidi, ko deva, no vienas puses, spoži veidotā trijdaļu cikla strukturālā intensitāte, bet, no otras puses, emocionālās atmosfēras dažādie rakursi un piesātinājuma pakāpes, raksturojami kā visnotaļ suģestējoši.

Un, no trešā skatpunkta, šāds priekšstats skaidrojams arī ar Ivetas Apkalnas un Andra Pogas radošā dialoga panākumiem, kur ērģelnieces spēlē un diriģenta vadītā orķestra sniegumā Ķeniņa nošuraksts atspoguļojās precīzi un saliedēti, atskaņotājiem klāt vēl pieliekot savu personisko attieksmi.

Alberta Jēruma “Andante”, visticamāk, iecerēta kā komponista jaunības gadu nekad nepabeigtās simfonijas otrā, liriskā daļa. Gatavojoties Jēruma simtgadei, padzisušo klavierizvilkumu ar pāris orķestrētām lapām nodeva Jēkaba Jančevska restaurācijā, un tagad nu veselas divdesmit minūtes senaizmirstas mūzikas pirmoreiz izskanēja caur mūsdienu komponista instrumentācijas prizmu.

Kā vēl viens pierādījums Jēruma īpašajam un neordinārajam talantam, kurš jau no paša sākuma atraisījies no nacionālromantiskas domāšanas principiem – līdzās bieži piesauktajai Skrjabina ietekmei šeit nepārprotami saklausāmi individuāli muzikālie vaibsti, kas izpaužas gan skaņuraksta plastiskajā tēlainībā, gan tematiskās attīstības harmoniskajā līdzsvarojumā (atkal – var diskutēt par spriegāku intonāciju nepieciešamību) un mākslinieciskās dramaturģijas aspektos.

Visbeidzot, droši jāteic, ka mūziķi bija atraduši īsto atslēgu Jēruma enigmātiskā opusa pilnvērtīgam atainojumam, kur skaņdarba šķietami bezgalīgās līnijas, pārejot no viena faktūras slāņa uz citu, orķestra mākslinieki un diriģents ieraudzīja un uztvēra apbrīnojami trāpīgi un niansēti.

Koncerta noslēgumā – Kloda Debisī trīsdaļīgais cikls “Jūra”, ko komponists radīja 20. gadsimta rītausmā. Droši vien arī par šo Andra Pogas vadītā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra interpretāciju iespējams apcerēt – varbūt šeit noderētu ekspansīvākas emocijas, izteiksmīgāki akcenti, krāšņāks emocionālais veidols.

Tomēr – vērts atcerēties, ka pats Debisī savu opusu labprātāk identificēja ar Kacušikas Hokusai gravīrām, nekā ar romantisma vai impresionisma estētikas paraugiem, tādēļ skatījumā uz triptihu “Jūra” noder arī zināma abstrakcija.

Un galu galā – Andra Pogas vadītajam lasījumam piemita ne tikai muzikālās domas skaidrība vien, šeit varēja dzirdēt arī tembrālā kolorīta bagātīgumu, arī kaismīgākus skaņu uzplūdus, un, visbeidzot, pats skaņdarbs kā stilistisks un konceptuāls kontrasts iepriekš dzirdētajiem opusiem programmā iederējās ļoti labi. Tas gan neatceļ īsu noslēguma secinājumu – Latvijas koncertdzīvē vēl vairāk par regulārām Debisī un Mesiāna mūzikas interpretācijām nepieciešams visu Ķeniņa simfoniju un instrumentālo koncertu atskaņojumu cikls. Un tas pats attiecas arī uz visām Jēruma sonātēm.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

LA
LA.LV
Ekonomika
Miljardus ienesošā tūrisma nozare Latvijā ir teju iznīcināta. “Man ir ļoti lielas aizdomas, ka mēs visi nevarēsim kļūt par IT speciālistiem…” 1
5 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Iespējams tikai Latvijā? Maksātnespējas administrators nepārskaita valstij konfiscētu “netīru” naudu 7,6 miljonu eiro apmērā
5 stundas
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
“Nav skaidrs ar ko viņi nodarbojas!”: Rīgas pašvaldības policijā, vairākus gadus, iespējams, fiktīvi “strādā” daži vadošie darbinieki 5
7 stundas
LE
LETA
Latvijā
Noziedznieki siro prestižajā Pierīgas Langstiņu rajonā: Gerkenam nozog dārglietas, Rimševicam – seifu, bet advokātu Rebenoku nežēlīgi noslepkavo 9
13 stundas
AT
Andris Tiļļa
Praktiski
FOTO. Aktieris Kaspars Gods ar draugu un kolēģu atbalstu iekārtojis mājokli: kādreiz te bija bērnudārza grausts, tagad – mīlīga muižiņa
14 stundas