Māris Antonevičs: Stāsts drīzāk ir nevis par ne pārāk veiksmīgo pilsētas svētku noformējumu, cik par politiskiem zemtekstiem 42
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgas dome saņem pārmetumus – šāda ziņa nebūtu nekas neparasts, jo dažādu veidu neizdarību galvaspilsētā pietiek. Piemēram, nespēja tikt galā ar decembrī “negaidīti” uzsnigušo sniegu.
Skaidrs, ka vārdu “restarts” ir viegli uzrakstīt uz papīra, bet daudz sarežģītāk ietvert darbos, un nu jau sāk kļūt nepiedienīgi dažādas neizdarības attaisnot ar Ušakova un “Saskaņas” atstāto mantojumu. Tomēr uzkrītoši, ka kritiku Rīgas domes vadība sāk saņemt arī par lietām, kur citas pašvaldības biežāk nopelna pluspunktus un tā izmanto iespēju mīkstināt citas negācijas.
Runa ir par pilsētas svētku rotu, kas pandēmijas apstākļos iegūst lielāku nozīmi, jo ir mazāk publisko svētku pasākumu, arī kafejnīcas un restorāni joprojām nestrādā agrākajā režīmā. Rīgas ielās un interneta vietnē izvietotie svētku apsveikumi neizpratnes un nopēluma krustugunīs turklāt nokļūst jau otro reizi īsā laikā – vispirms tas notika ar 18. novembra apsveikumu valsts svētkos, tagad ar Ziemassvētku sveicienu.
Notikumu attīstība abās reizēs gandrīz vai vienāda – parādās īpatnējās mākslas formās ietverti sveicieni, sociālajos tīklos sāk parādīties kritiskas piezīmes – gan par formu, gan par saturu.
Tam seko tāda kā aizstāvības kampaņa, kuras galvenais motīvs ir, ka neapmierinātie vispār neko nesaprot no mākslas un patiesībā esot tādi paši padomju laika cenzori kā komisija Rolanda Kalniņa filmā “Četri balti krekli”, kas gribot vienai dziesmai pārveidot vārdus, bet citu vispār aizliegt.
Protams, caur šiem soctīklu strīdiem neviens nevienu ne par ko nepārliecina, drīzāk nostiprinās savā pārliecībā. Tomēr arī Rīgas domes vadība acīmredzot nekādus secinājumus nemēģina izdarīt, ja jau turpina uzskatīt, ka tieši svētku apsveikumi ir īstā vieta radošiem eksperimentiem.
Ir teiciens, ka par gaumi nestrīdas. Varbūt precīzāk būtu teikt – gaumi neuzspiež. Tiešām, diez vai vajadzētu uzspiest citiem savu skaistuma izpratni, jo īpaši, ja tā ir, kā lai to smalkāk pasaka, ļoti specifiska. Vai arī otrādi, vienmēr jāatceras, ka būs daudz cilvēku, kam klasiskā pieeja liksies garlaicīga un izskaužama. Tāpēc labi, ja ir izvēles iespējas – muzeji, izstādes, simpoziji, biennāles un tā tālāk, lai apmierinātu dažādas gaumes.
Tāpat varētu piekrist, ka mākslas vērtēšana profesionālā līmenī prasa specifiskas zināšanas, kur nepietiek ar “patīk” vai “nepatīk”. Lielākā daļa sabiedrības, piemēram, nekad nesapratīs, kāpēc kāds ir gatavs maksāt 100 tūkstošus eiro par noslēpumainā autora Banksija mākslas darbu – ar līmlenti pie sienas pielīmētu banānu, kas vēlāk tiek vienkārši apēsts. Tikmēr daudziem tā šķitīs ģeniāla mākslinieciska izpausme, kur pats pircējs ar savām darbībām kļūst par mākslas darba sastāvdaļu.
Tāpēc jauno mākslinieku radītos specifiskos Rīgas apsveikumus no mākslinieciskā viedokļa lai vērtē tie, kam ir atbilstošas zināšanas. Tikai jāpiebilst, ka šoreiz tie izvietoti pilsētvidē jeb, kā savulaik raidījumā “Adreses” mēdza teikt Mārtiņš Ķibilds – “mūsu kopīgajā dzīves telpā” –, tāpēc ir jābūt gataviem, ka vērtējumus dos arī neprofesionāļi un pat pilnīgi neprašas, un viņiem uz to būs visas tiesības.
Savukārt Rīgas mēram Mārtiņam Staķim jāatceras, ka viņš šo mākslu nefinansē par saviem personīgajiem līdzekļiem, tāpēc nevar iedomāties, ka kritika uz viņu nekādā veidā neattiecas.
Stāsts gan drīzāk ir nevis par ne pārāk veiksmīgo pilsētas svētku noformējumu, cik par politiskiem zemtekstiem.
Cilvēki sajūt, ka kaut kas nav labi, lai gan ārēji pagaidām tās ir tikai kaut kādas nebūtiskas detaļas. Tādas pašas sajūtas bija arī Nila Ušakova valdīšanas laikā. Ārēji it kā viss bija kārtībā un satraukumam nebija pamata. Kā tolaik uzsvēra “Saskaņas” aizstāvji – Nils pat Jāņu svinības krastmalā noorganizējis, ko tad tur vēl šaubīties, ka Rīga varētu palikt nelatviskāka.
Vienlaikus daudzi to tomēr juta, piemēram, caur to, ka tiek veidota no pārējās Latvijas atšķirīga identitāte, kur lielāka loma ir nevis sarkanbaltsarkanajam karogam, bet Rīgas zilibaltajam un tamlīdzīgi. Vara ir mainījusies, tomēr cilvēkiem atkal ir nelāgas aizdomas.
Kāpēc 18. novembrī, kad būtu īstais laiks izcelt valsts nacionālos simbolus, tiek meklēti kaut kādi citi, turklāt uzstājīgi (bet arī aplami) mēģināts iztulkot apsveikumu krievu valodā, it kā krievvalodīgie tos dažus latviešu vārdus nu nekādi nesapratīs? Kāpēc pēc tam, kad no Briseles pienākušas ziņas par “progresīvām” iecerēm atteikties no vārda “Ziemassvētki” lietošanas, šis vārds no Rīgas domes apsveikuma pēkšņi pazūd?
Ne jau vēlme kaut ko aizliegt liek reaģēt, bet tieši aizsargreakcija, ka kāds kaut ko atkal cenšas atņemt vai nostumt malā.
