Godina Stompaku cīnītājus: pirms 75 gadiem notika lielākā nacionālo partizānu kauja 1
“Ceļiniek, pasaki Latvijai, ka mēs savas dzīvības atdevām tēvzemei.” Tā rakstīts uz neliela melna noslīpēta akmens Stompaku purva salā. Šopirmdien Viļakas novadā Stompaku kaujas vietā notika atceres pasākums – te pirms 75 gadiem notika lielākā Latvijas nacionālo partizānu kauja, kurā piedalījās 350 partizānu un 480 NKVD karaspēka karavīru.
Atceres pasākumā šonedēļ piepildītā Viļakas kultūras nama zālē bija gan skolēni, gan jaunsargi ar saviem instruktoriem, gan vietējās varas un Zemessardzes 2. brigādes pārstāvji, gan politiķi.
Bijušais Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube teica, ka mežabrāļu cīņa atstājusi daudz vērtīgas pieredzes. Tā ļaujot saprast, ka aizsardzība balstās uz visu iedzīvotāju un valsts institūciju kopīgu darbību.
“Katram no mums ir jābūt gatavam aizstāvēt savu valsti. Un katram visaptverošajā aizsardzībā ir un arī būs sava vieta.”
Agrs 2. marta rīts 1945. gadā Latgalē. Krietni aukstāks nekā pašlaik, daudz sniega un ledus, daži vīri dežurē posteņos, bet pārējie Stompaku purva partizānu nometnē vēl atpūšas. Tad meža klusumu pārtrauc pēkšņi šāvieni, kuru kļūst aizvien vairāk.
Ir sācies čekistu vienību uzbrukums, un, lai gan vīru skaita ziņā pretinieki ir visai līdzīgi, iebrucējiem izdodas gūt pirmos panākumus.
Viņi pārvar pirmos posteņus un sagrābj četrus bunkurus. Daudziem šajā nometnē nav gandrīz nekādas militārās pieredzes, un tas gandrīz vai noved pie iznīcinošas panikas. Par laimi, pavisam nesen nometnē ir ieradies kapteinis Jānis (?) Ozols, kas sakārto partizānu disciplīnu, tie ieņem jaunas pozīcijas, un kauja, kā mēdz sacīt, iestrēgst pašā salas viducī, gandrīz vai pārdalot nometni uz pusēm. Šaušana ilgst līdz pašam vakaram.
Partizāni turpat nometnē apglabā savus kritušos, bet uz rīta pusi veiksmīgi izlaužas brīvībā.
Ar to lielākā Latvijas nacionālo partizānu kauja netālu no tagadējā lielceļa starp Balviem un Viļaku Stompaku purvā, kurā piedalījās 350 partizānu un 480 NKVD karaspēka karavīru, bija beigusies. Vēlāk čekisti apglabātos partizānus izraka un atveda uz Viļaku, nometa tos zemē, cerēdami pēc piederīgo reakcijas uzzināt, kuras ģimenes iesaistījušās pretošanās kustībā.
Labāk zem egles palieku, nekā krievam padodos
Ceļš uz nesen 87. dzimšanas dienu sagaidījušās Evelīnas Strupkovas Aizupju mājām ved pāri piesnigušai pļavai. Netālu redzamas citas skumīgas un ļaužu pamestas viensētas. Pavisam netālu ir Krievijas robeža, līdz tai ne vairāk par kilometru.
Kā stāsta mans pavadonis pensionētais skolotājs, Baltinavas mednieku kolektīva “Vientuļie vilki” ilggadējais vadītājs Ojārs Lācis, robežsargi beidzamajā laikā darbojas ievērojami aktīvāk – pierobežā daudz biežāk pārbauda svešinieku dokumentus un autotransportu.
Evelīna mūs sagaida ar prieku, un varam lēnām aprunāties par aizgājušajiem laikiem. Kara un pēckara laiks vēl nav zudis no atmiņas. To, visdrīzāk, nekad neaizmirst.
Evelīnas tēvam Antonam Smuškam par palīdzību Latvijas armijai Atbrīvošanās cīņās piešķirti 18 hektāri zemes.
Tur izaugušas trīs māsas un Evelīna. Otro pasaules karu ģimene pārcietusi visai labi, taču lielākie pārdzīvojumi sekojuši jau pēc sarkanās armijas atnākšanas 1944. gadā. Tēvs atteicies no iesaukšanas šajā armijā un slēpies mežā pavisam netālu no mājām. Nācis no meža bieži, lai paveiktu dažādus darbus.
Reiz viņu turpat krūmājā pie mājas novaktējuši “istrebiteļi”. Ieveduši iekšā, iekaustījuši, kā stāsta Evelīna, un grasījušies viņu vest prom. Meitenes apķērušās tēvam ap kāju un mēģinājušas to nepieļaut. Ar spēku nostumtas malā. Par laimi, tēvam īpaši sliktu piedzīvojumu vairs neesot bijis, jo viņš iedalīts tā saucamajā armijas darba bataljonā.
“Laiki patiešām bija slikti. Ne jau par visu varēja runāt. Par Stompaku kauju zinājām, taču par to cilvēki nerunāja. Vēlāk uz turieni braucām ogot. Tad jau mācījos Viļakas ģimnāzijā un ceļā uz turieni kopā ar draudzenēm viens posms veda trīs kilometrus cauri mežam. Tur mūs mēdza apturēt partizāni, taujāja pēc dažādiem jaunumiem, centās iegūt sev vērtīgas ziņas,” stāsta Evelīna.
Uz “Latvijas Avīzes” jautājumu par cilvēku iešanu mežā un dalību partizānu vienībā sirmā sieviete atbild: “Kā gan tu neiesi mežā, ja pat baznīckungs tur bija iegājis.
Kā, piemēram, teica kaimiņš Antons Kuprišs – labāk es zem egles palieku, nekā krievam padodos!
Jā – vēlāk jau daudz ko runāja par tiem tur mežā. Bet saprotiet – viņiem jau nebija izejas – apģērbties vajadzēja, paēst vajadzēja! Daudzi arī no laba prāta palīdzēja partizāniem. Tā mana vīra Strupkova māsas nesa ēdienu saviem brāļiem uz mežu.” Ojārs: “Situāciju jau sarežģīja arī tas, ka cilvēki nezināja, kas gaidāms nākotnē. Cerēja uz Rietumiem, bet nesagaidīja palīdzību.”
Reiz, tas bijis Lieldienās, pie Strupkoviem atnākuši partizāni, vēlējušies mājas atmosfērā pienācīgi atzīmēt svētkus. Tad kāds pamanījis, ka deg kaimiņu Slišānu kūts, un partizāni gribējuši iet palīgā dzēst uguni, taču to nav darījuši. Viņi nedrīkstējuši atklāt savu atrašanās vietu.
Ojārs: “Par nelaimi – mēs tik daudz ko nezinām par tiem laikiem. Vecākā paaudze nerunāja, un nākamā viņus daudz neizprašņāja. Cik tad sen vispār par Stompakiem sāka runāt? Kopumā es pozitīvi raugos uz nacionālajiem partizāniem.
Viņi gaidīja, ka atnāks amerikāņi un angļi, bet krievi ies atpakaļ. Tas atstāj daudz neuzdotu jautājumu lielajām valstīm.
Tas pats par 1940. gadu un to, kā pēc tam virsniekus apšāva Litenē. Tad jau labāk būtu karojuši un varbūt pat mazākā skaitā ietu bojā.”
Vēlāk iebraucam Bilgu ciema mājās, kur saimnieko Punduri – 58 gadus vecais bioloģiskais zemnieks Oļģerts un viņa sieva Biruta. Klājas labi, viņi apgalvo, lai gan ciemā apdzīvota palikusi vairs tikai viņu māja. Nav pārsteigums, uzzinot, ka līdzīgi daudziem novada cilvēkiem arī Oļģerta tuvinieki 1945. gada sākumā meklējuši patvērumu no sarkanās armijas mežā un nokļuvuši Stompaku purva partizānu vienībā. Tie bijuši divi Oļģerta mātes brāļi, kas krituši 2. marta kaujā.
“Kādēļ viņi bija mežā? Tak lai nebūtu jākalpo svešiem. Viņi negribēja padoties ne krievam, ne vācietim. Diemžēl agrāk par to runāja tik maz. Ja prasāt, kādēļ viņi karoja, atbildēšu vienkārši – tak gribēja paši savā zemē dzīvot un kārtību te noteikt,” saka Oļģerts.
Biruta: “Man arī tā šķiet, ka lielās varas katra mēģināja vilkt uz savu pusi, bet cilvēki gribēja palikt uz savas zemes, dzīvot un strādāt savās mājās.” “Bija grūti izdzīvot. Mana māte stāstīja – ienāca vācieši un prasīja, lai dodam maizi, kad viņi bija prom, ieradās krievi un atkal prasīja maizi,” piebilst Ojārs.
Stompakos turpinājās Latvijas valsts
Šopirmdien, 2. martā, kaujas atceres pasākumā bija pilnībā piepildīta Viļakas kultūras nama zāle – tie bija gan vietējās ģimnāzijas 8. klases skolēni, gan vairāku Latgales pilsētu jaunsargi ar saviem instruktoriem, gan vietējās varas un Zemessardzes 2. brigādes pārstāvji, gan virkne redzamu politiķu.
Viļakas novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs uzsvēra, ka pagājušajos laikos par Stompakiem un nacionālajiem partizāniem – gan vīriem, gan sievām – maz ticis runāts. Vēl šorīt, 2. martā, viņš aprunājies ar dažiem vietējiem iedzīvotājiem un varējis uzklausīt atšķirīgus viedokļus par partizāniem.
“Raugoties no čekistu viedokļa, viņi uzskatāmi par bandītiem, bet, no otras puses, cīnītāji par brīvību.
Interesants fakts – novadā padomju vara nav iedrošinājusies tolaik slēgt ciet nevienu baznīcu, un tas, visdrīzāk, esot nacionālo partizānu nopelns.
Šī cīņa mežos atstājusi vēsti mums un arī kaimiņiem, un tā skan ļoti vienkārši – ļaujiet mums pašiem noteikt, kāda šeit būs kārtība,” uzsver Viļakas novada vadītājs. Pēc viņa runā eksprezidents Raimonds Vējonis un uzteic Ziemeļlatgales reģiona iedzīvotāju spēku un ticību savas valsts brīvībai. Šīs kaujas mērogi tāpat kā nacionālā pretošanās kopumā kalpo par nesatricināmu atgādinājumu tautas gribai dzīvot brīvībā.
“Tas bija svarīgi it īpaši tādēļ, ka Latvijas valsts tolaik vairs formāli nepastāvēja, taču ar domu cīnīties par brīvu valsti bija pārņemti individuāli cilvēki – studenti, zemnieki.
Viņi nepadevās, cīnījās, apliecinot spēku un ticību, ka atkal reiz būs brīva un neatkarīga valsts.
Tagad tā mums ir! Kāda tā būs – tas ir atkarīgs no mums pašiem. Novēlēsim stiprināt savu valsti, izcīnīt cīņas par savām ģimenēm, par valsti, lai mums pietiek spēka!” teic eksprezidents.
Balvos dzimušā tieslietu ministra Jāņa Bordāna skatījumā gan Stompaku purva nometnē, gan vēlāk nelielākās partizānu vienībās turpinājās Latvijas valsts. Tajās darbojās Latvijas Republikas likumi. Ja tiktu atrastas laulību reģistrācijas liecības, kas noslēgtas Stompaku purva nometnē esošajā baznīciņā, tās būtu jāuzskata par juridiski spēkā esošām.
Ministra skatījumā nacionālo partizānu cīņa esot uzskatāma par visas nācijas karu. Tādu pašu karu kā jebkurai citai nācijai. Saprotams, tajā diemžēl neiztikt bez civiliedzīvotāju upuriem. Vajagot paraudzīties uz to, kā angļi un amerikāņi atbrīvoja Rietumus, kā bombardēja lielākas un mazākas apdzīvotas vietas Vācijā.
Tur cieta ļoti daudz civiliedzīvotāju. Varam uzskatīt, ka nav nekādas atšķirības no šīm cīņām Rietumos un Latvijā – parasti karos cieš daudz mierīgo iedzīvotāju.
“Mēs atguvām brīvību, un tad arī atnāca amerikāņi un angļi. Lai Latvija šajās robežās pastāv vēl nākamos tūkstoš gadus!” novēl tieslietu ministrs.
Bijušais Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube teic, ka mežabrāļu cīņa atstājusi daudz vērtīgas pieredzes. Tā ļaujot saprast, ka aizsardzība balstās uz visu iedzīvotāju un valsts institūciju kopīgu darbību.
“Katram no mums ir jābūt gatavam aizstāvēt savu valsti. Un katram visaptverošajā aizsardzībā ir un arī būs sava vieta. Vēlu ticību, drosmi un gribu stiprināt šo valsti un drošību!” vēl ģenerālis.
Purvā partizānu nometnē
Jau vēlāk pašā Stompaku purvā, kur līdz partizānu nometnei ved elegants laipu ceļš virs ūdeņainākajām vietām, aprunājos ar pirmo reizi uz Viļakas novadu atbraukušo Saeimas deputāti Lindu Ozolu no Ogres.
“Godīgi sakot manu iztēli par šo vēstures posmu rosināja filma “Segvārds Vientulis”. Tā stiprināja apziņu, ka mūsu tauta pretojās okupācijas varai un tas ir svarīgi mūsu identitātes veidošanai. Ja tas ir svarīgi man, tas ir svarīgi visai nācijai,” teic Jaunās konservatīvās partijas pārstāve.
No Kurzemes atbraukušais Rendas Nacionālās pretošanās muzeja vadītājs Andrejs Ķeizars “Latvijas Avīzei” uzsver, ka uz Stompaku kaujas atceres pasākumu atbraucis jau ceturto reizi. “Sajūtas – ir labi, jo ar katru jaunu reizi atmosfēra kļūst labāka, piedalās vairāk politiķu. Ir lielāka sirsnība un kļūst pozitīvāks partizānu cīņas novērtējums.”
Pēc pieredzējušā partizānu cīņas gaitu pētnieka domām, sabiedrībā labākai izpratnei par senajiem notikumiem traucē padomju varas atstātais propagandas mantojums. Viens piemērs – pēckara gados Latvijā tika izveidotas astoņas čekistu grupas, kuras visā valsts teritorijā uzdevās par nacionālajiem partizāniem un, pastrādājot dažādus noziegumus, tajā skaitā slepkavības, centās diskreditēt brīvības cīnītājus.
Īpaši vērts uzsvērt, ka šogad gājiens uz Stompaku nometni vainagojās ar pirmo dievkalpojumu pēc 75 gadiem. Toreiz 1945. gada ziemā nometnē izveidotajā baznīciņā ar Dieva vārdu visus stiprināja Šķilbēnu pagasta Rekovas katoļu draudzes prāvests Ludvigs Štagars – segvārds Pabērzs.
Savukārt tagad viņa iesākto turpina šejienes novada kristīgo draudžu aprūpētāji katoļu un luterāņu mācītāji Guntars Skutelis un Mārtiņš Vaickovskis. Viņu teiktais bija labi pārdomāts un nozīmīgajam notikumam atbilstošs. Lai iedziļināmies katoļu priestera teiktajā, ka partizāni bija cilvēki, kuri izvēlējās taisnību. Ne jau individuāli sev vai savai ģimenei vien, bet visam kopumam – tautai, Latvijai. Lai atceramies, ka arī mums regulāri jāizcīna šī cīņa par brīvību un vispirms tieši pašiem ar sevi, taču ar domu par kopīgo Latviju.
Uz neliela melna noslīpēta akmens purva salā rakstīts: “Ceļiniek, pasaki Latvijai, ka mēs savas dzīvības atdevām tēvzemei.”
