Homeopātija ir zinātniski neiespējama – tā ir muļķība!? Lūk, kāpēc zinātne tai liek nobālēt! 0
Karalis Čārlzs pagājušajā gadā iecēla ārstu, kurš popularizē homeopātiju, par galvu karaliskajai medicīniskajai padomei. Homeopātijas pamatidejas pārkāpj ķīmijas, fizikas un bioloģijas likumus.
Tieši viņa atbalsts homeopātijai ir izraisījis vislielāko satraukumu, jo lielākā daļa ārstu un zinātnieku uzskata, ka homeopātija ir zinātniski bankrotējusi.
Pirms ejam tālāk, ir svarīgi precizēt, ka homeopātija — pretēji tam, ko daudzi uzskata — nav vispārīgs termins visām “alternatīvajām” ārstēšanas metodēm. Tā ir ļoti konkrēta prakse, kuru vairāk nekā pirms 200 gadiem izveidoja vācu ārsts Samuels Hānemans.
Viņu satrauca tajā laikā izplatītā brutālā medicīniskā pieeja, piemēram, asiņu nolaišana, caurejas līdzekļi un toksisku vielu, piemēram, kalomela (dzīvsudraba hlorīds), izmantošana slimību ārstēšanai. Hānemans uzskatīja, ka ir jābūt maigākai metodei.
Tajā laikā viens no līdzekļiem, kas patiešām darbojās, bija Dienvidamerikā iegūtā hinīnkoka miza, kuru izmantoja malārijas ārstēšanai. Mizā esošais hinīns nogalina parazītu, kas izraisa malāriju, kad tas nonāk asinīs caur odiem. Tomēr precīzs devu daudzums bija nezināms. Hānemans eksperimentēja uz sevis, lai noskaidrotu, cik daudz mizas izraisa kaitējumu, un bija pārsteigts, kad viņam parādījās malārijai raksturīgs drudzis.
Tajā brīdī dzima homeopātijas pamatideja: viela, kas izraisa simptomus veselam cilvēkam, var izārstēt līdzīgus simptomus slimam cilvēkam.
Bet Hānemans apzinājās, ka saviem pacientiem viņš deva daudz mazākas devas nekā pats bija uzņēmis. Tādēļ radās otrais homeopātijas princips: jo mazāka deva, jo lielāks efekts. Šī ideja bija loģisks neloģiskums, taču, redzot pacientu uzlabojumus pēc tam, kad viņiem tika dotas ļoti mazas devas no vielām, kuras augstā devā izraisa simptomus, Hānemans kļuva par pārliecinātu piekritēju.
Vēl lielāks efekts, pēc viņa domām, tika panākts, kad šķīdums tika sakratīts starp katru atšķaidīšanas reizi — un tā radās trešais homeopātijas princips.
Mūsdienu zinātnieki dusmojas par domu, ka neeksistējošas molekulas varētu ietekmēt veselību. Un tieši par to šeit ir runa: pateicoties ķīmijas zināšanām, mēs zinām, ka pēc 12 simtkārtīgām atšķaidīšanām šķīdumā vairs nav nevienas sākotnējās vielas molekulas. Tā kā homeopātiem tagad to nākas atzīt, viņi ir nākuši klajā ar alternatīvu skaidrojumu — ka kratīšana starp atšķaidījumiem atstāj “nosēdumu” vai “spoku attēlu” no sākotnējās vielas šķīdumā. Taču nav nekādu pierādījumu, ka ūdens struktūra varētu tikt tādā veidā mainīta, un vēl mazāk – ka šis “spoks” varētu ārstēt slimību.
Vienkārši sakot: homeopātija ir zinātniski neiespējama. Tās principi ir pretrunā ķīmijas, fizikas un bioloģijas likumiem. Tādēļ tā nevar darboties.
Bet — tā tomēr darbojas, apgalvo tās atbalstītāji! Karalis Čārlzs, karaliene Elizabete un daudzi citi karaliskās ģimenes locekļi to ir slavējuši. Tāpat miljoniem cilvēku Indijā, Vācijā un Francijā. Kā tas iespējams?
Zinātnieki apgalvo, ka jebkāda pozitīva ietekme no homeopātijas ir placebo efekta rezultāts. Homeopāti tam nepiekrīt un norāda uz placebo kontrolētiem pētījumiem, kas “pierādot”, ka homeopātiskie preparāti darbojas.
Taču tie neko nepierāda. Veicot pietiekami daudz pētījumu, reizēm pozitīvi rezultāti parādās tikai nejaušības dēļ. Tāpēc zinātnē svarīgs ir kopējais pierādījumu kopums, nevis viens pētījums. Un, apskatot kopainu, kļūst skaidrs: homeopātija nedarbojas labāk par placebo.
Tas gan nenozīmē, ka homeopātiju vajadzētu pilnībā ignorēt — placebo efekts daudziem cilvēkiem sniedz 30–40% uzlabojumu. Tas nav niecīgi. Taču svarīgs ir brīdinājums: neeksistējošu molekulu lietošana ir pieņemama tikai tad, ja runa ir par nelielām sāpēm vai simptomiem. Placebo var mainīt tikai cilvēka sajūtas, nevis izārstēt slimības cēloni. Ja simptomi liecina par nopietnu slimību, homeopātijas izmantošana var aizkavēt reālu ārstēšanu.
Gan padomes ārsts Diksens, gan karalis Čārlzs apgalvo, ka homeopātiju nevajadzētu izmantot kā alternatīvu tradicionālajai medicīnai, bet kā papildinājumu tai. Viņi aizstāv tā saukto “integrēto medicīnu”, ko Čārlzs raksturo kā “labāko no abām pasaulēm”. Taču problēma ir tā, ka viena no šīm pasaulēm — zinātniskā medicīna — balstās uz pierādījumiem, bet otra — uz anekdotēm.
Patiesībā tradicionālā medicīna ir īstā integrētā medicīna: ja ārstēšanas metode tiek zinātniski pierādīta kā efektīva, tā tiek pieņemta un izmantota praksē.
Kad Diksens vai karalis Čārlzs runā par integrēto medicīnu, viņi domā, ka ārstiem vajadzētu ieteikt arī tādas metodes kā refleksoloģiju, augu terapiju, tradicionālo ķīniešu medicīnu, ajūrvēdu un homeopātiju — visu, kam trūkst pārliecinošu pierādījumu.
Tiek apgalvots, ka zinātniskā medicīna ārstē tikai slimības, nevis pacientus, un nav “holistiska.” Taču jebkurš, kas pazīst mūsdienu medicīnisko izglītību, zina, ka tā nav taisnība. Vecie laiki, kad ārsts vienkārši teica: “dari kā es saku”, ir beigušies.
Tagad studentus māca apspriest katru pacienta dzīves aspektu, pirms vienoties par ārstēšanas plānu. Taisnība gan, ka pārstrādātiem ārstiem nav tik daudz laika, cik ir alternatīvajiem praktiķiem, taču risinājums nav ieteikt pacientiem metodes, kurām nav pierādījumu.
Diksens stāsta, ka viņa profesionālā dzīve kļuvusi “no pelēkas par krāsainu”, kad viņš, vīlies “nežēlīgajos rīkos”, ko mācīja tradicionālā medicīna, pievērsās akupresūrai, augu izcelsmes līdzekļiem, meditācijai, diētām un homeopātijai. “Es esmu redzējis pozitīvus rezultātus tik daudziem pacientiem – un ar to pietiek gan viņiem, gan man,” viņš saka.
Taču tā nav zinātnes pieeja. Mēs bieži sakām: anekdošu daudzums nav dati. Runājot par datiem — mēs tos tiešām redzam meditācijai, diētām un pat dažiem augiem. Tie jau tiek izmantoti arī tradicionālajā medicīnā. Bet homeopāti, kas apgalvo, ka “nekas” var izārstēt “kaut ko”, maldina pacientus.
Homeopātija ir tīrā muļķība.
Raksts sagatavots pēc ārzemju medija materiāliem.
