“Kamēr cilvēks cieš, viņam ir iespēja šīs ciešanas pārvarēt” – ļaudis diskutē, kāpēc dzīvniekus var iemidzināt, bet cilvēkiem eitanāzija Latvijā nav legāla 0
Sociālajā medijā “Threads” izcēlusies diskusija par vienu no sabiedrībā visjūtīgākajiem un pretrunīgākajiem jautājumiem – eitanāziju. Kāda sieviete uzdevusi skarbu, bet būtisku jautājumu:
“Ja dzīvnieks cieš un mokās, tad tas ir humāni viņu iemidzināt. Bet, ja cilvēks cieš un mokās, viņu iemidzināt nav cilvēcīgi?”
Eitanāzija ir legāla vairākās valstīs, tostarp Nīderlandē, Beļģijā, Luksemburgā, Kolumbijā, Kanādā, Jaunzēlandē un Spānijā, kur to var veikt noteiktos medicīniskos un juridiskos apstākļos, piemēram, ja pacientam ir neārstējama slimība un stipras ciešanas.
Šveicē un vairākos ASV štatos atļauta asistēta pašnāvība, nevis aktīva eitanāzija. Latvijā eitanāzija šobrīd nav likumīga.
Šis ieraksts sociālajos tīklos raisīja aktīvu iesaisti, sapulcinot vairākus desmitus lietotāju, kuri dalījās personīgajā pieredzē, pārliecībā un pārdomās par to, ko nozīmē ciešanas, dzīvība un humāna attieksme.
Kāda sieviete raksta par pieredzi ar smagi slimu tuvinieku:
“Ticiet man, Latvija šim nav gatava. Ne emocionāli, ne juridiski, ne medicīniski. Mums mediķi terminālam vēža pacientam baidās pat izrakstīt piemērotu pretsāpju devu, jo “var rasties pieradums” – cilvēkam, kurš jau ir ceļā uz “mājām”. Mamma katru dienu lūdza Dievu, lai viņu ātrāk paņemtu. Bet cilvēce pārsvarā nesaprot, nevis dzīvība ir vērtība, bet gan dzīves kvalitāte.”
Viedokļi par eitanāzijas ētiku un cilvēktiesībām dalās. Kāds vīrietis uzskata: “Kamēr cilvēks cieš, viņam ir iespēja šīs ciešanas pārvarēt. Ja viņu nogalina, šī iespēja tiek atņemta.”
Savukārt cita sieviete ir pārliecināta, ka ir situācijas, kurās ciešanu pagarināšana ir necilvēcīga:
“Ja jānoskatās, kā cilvēks aiziet briesmīgās mokās, un viņš nav glābjams, pie velna visu humānismu. Tas ir nežēlīgi. Esmu par eitanāziju gadījumos, kad rezultāts ir skaidrs, bet atlikušās dienas paiet ellē. Tā tam nevajadzētu būt.”
Vai Latvija ir gatava eitanāzijai?
Diskusijā vairākkārt izskanēja pārliecība, ka Latvijā šobrīd nav ne juridiska, ne sistēmiska pamata eitanāzijas ieviešanai.
“Šveicē tā ir legalizēta, bet arī tur – ļoti sarežģīti pieejama, ir virkne kritēriju, kas jāizpilda. Kurš katrs to nevar saņemt,” norāda kāda lietotāja.
Kāds komentētājs atklāti norāda uz atšķirību starp reliģisko un cilvēcisko skatījumu: “Eitanāzijai būtu jābūt iespējai tikai smagu, neārstējamu slimību gadījumos. Un, godīgi sakot, baznīcas viedoklis mani šeit neinteresē. Kāds gan tas ir Dievs, kurš vēlas, lai cilvēks cieš līdz pēdējam elpas vilcienam?”
Diskusija izgaismoja dziļu plaisu starp individuālajām vērtībām un valsts likumdošanu. Vieni iestājas par dzīves neaizskaramību līdz pēdējam brīdim, citi, par tiesībām aiziet ar cieņu un bez sāpēm.
Šobrīd Latvijā eitanāzija nav legāla, un šādas diskusijas tikai uzsver sabiedrības nepieciešamību runāt par nāvi, ciešanām un to, ko nozīmē “humāns risinājums”. Iespējams, šie jautājumi vēl ilgi paliks emocionāli smagi un pretrunīgi, taču klusēšana, visticamāk, nav risinājums.
