Mazāk ir labāk? Kāds ir ideālais klases lielums 1
Meklējot atbildi uz jautājumu, kāds ir ideālais klases lielums, nav iespējams neizkustināt citus aktuālos ar izglītības jomu saistītos jautājumus un problēmas – uz kompetenču izglītību vērsto sistēmas reformu, skolotāju trūkumu, to, kā ģimeņu sociālais stāvoklis un dzīvesvieta ietekmē izglītošanās iespējas, un citus. Secinājums – nav tāda klases lieluma zelta standarta, kas derētu ikvienai skolai, būtu pa prātam it visiem vecākiem un atbilstu katra bērna vajadzībām.
Mazāk ir labāk?
Pirmajā acu uzmetienā atbilde šķiet pavisam vienkārša – skaidrs, ka mazākas klases ir labākas! Tajās skolotājam ir vairāk laika un iespēju pievērst uzmanību katram skolēnam, iepazīt un novērtēt viņu, palīdzēt mācīties labāk, saskatīt individuālo progresu. Mazās klasēs ir arī jaukāka, ģimeniskāka vide.
Uz individuālu pieeju vērsta arī kompetenču izglītības ideja, un to apstiprina arī Latvijas Humānās pedagoģijas asociācijas vadītāja, Rīgas Anniņmuižas vidusskolas pedagoģe Irmīne Pogrebņaka.
“Mūsdienu bērni ir ļoti interesanti, katrs no viņiem grib saņemt uzmanību,” viņa saka.
“Lielā kolektīvā to nav iespējams sniegt, tāpēc milzīgas klases neko labu nenozīmē.” Viņasprāt, 25–26 bērni klasē ir par daudz, ņemot vērā, ka katrā no tām ir pieci seši bērni ar kādiem attīstības vai uzvedības traucējumiem. “Specskolas likvidē, šos bērnus tiecas integrēt parastajās skolās, bet skolotāji nav gatavi tādam darbam,” vērtē I. Progrebņaka.
“Ja šādi bērni ir, tad jābūt arī skolotāja palīgam – tad var radīt labvēlīgu vidi ikvienam. Citādi visiem tiek nodarīts pāri – gan bērniem, kuriem vajadzīgs atbalsts, gan tiem, kuri ir motivētāki un ar augstākiem mācību sasniegumiem.”
Optimālu bērnu skaitu viņa tomēr atturas nosaukt, un līdzīgi piesardzīgi ir arī pārējie “Mājas Viesa” izvaicātie eksperti.
“Klases lielums nevar būt fiksēts,” spriež pedagoģe Dana Narvaiša un piebilst: uzskatīt, ka maza klase – tas ir labi, ir pārlieku vienkāršota pieeja.
“Var būt tā, ka piecu bērnu klasē skolotājs uzstājas tā, it kā viņa priekšā būtu milzīga auditorija. Viss atkarīgs no pedagoga prasmēm.” Pie šāda secinājuma viņa nonākusi, vairākus gadus strādājot Cēsu Jaunajā pamatskolā. Tur kļuvis skaidrs, ka mazs bērnu skaits pedagogam ir milzīgs izaicinājums: ja klasē ir 30 bērnu, uz to var skatīties kā uz grupas menedžmentu, bet, ja tikai pieci, jābūt citiem darba organizācijas principiem. “Tas nav vieglāk – strādāt ar mazu klasi,” vērtē D. Narvaiša.
“Ja ir pieci bērni, ir runa ne tikai par individuālas pieejas iespējām. Ir ļoti nopietni jādomā arī par to, kā radīt apstākļus, lai bērni iemācītos sadarboties.”
Lielāka skola un klase – labākas sekmes?
Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs veicis ekonometrisku analīzi par to, kāpēc mācību sasniegumi dažādās Latvijas skolās ir tik atšķirīgi. Secinājumi, kas izdarīti pēc šiem mērījumiem, – pilsētu skolas uzrāda par aptuveni 7% augstākus mācību rezultātus nekā lauku skolas, jo tajās ir vairāk skolēnu, lielākas klases un līdz ar to augstāks skolotāju atalgojums (tas ir saistīts ar skolēnu skaitu, jo darbojas princips “nauda seko skolēnam”), kas ļauj piesaistīt labākos profesionāļus.
Citi mācību sniegumus ietekmējoši faktori – pilsētas skolās ir vairāk skolnieču, un meitenes mācās labāk nekā zēni. Arī tas, ka pilsētu skolās ir mazāk otrgadnieku, kuriem ir sliktākas sekmes.
Pieņemt, ka tāpēc lielās pilsētu skolas un klases ir labākais risinājums, tomēr būtu tikpat vienkāršoti, kā uzskatīt, ka ideālas ir ļoti mazas klases. Proti, šajā pētījumā (un arī daudzos citos gadījumos) kā vienīgais izmērāmais lielums un atskaites punkts izmantoti centralizēto eksāmenu rezultāti (otrs populārs rādītājs ir olimpiāžu dalībnieku un laureātu skaits). Eksperti uzsver – tas nav vienīgais kritērijs, turklāt tas nav izmantojams, vērtējot sākumskolu klašu sniegumu.
Individuālā līmenī bērna progress būtu jāvērtē, pievēršot uzmanību, kā viņš apguvis prasmi sadarboties, digitālo pratību, pašvadītu mācīšanos, cik radoši prot darboties, vai spēj skolā apgūtās zināšanas un prasmes lietot ārpus mācību iestādes sienām, citus parametrus uzskaita D. Narvaiša. Tie minēti arī kā mērāmie raksturlielumi kompetenču izglītības reformas plānos.
“Eksāmenu rezultātu salīdzināšana ir vienkāršs un saprotams, bet virspusējs rādītājs,” saka D. Narvaiša.
“Citus sasniegumus ir grūtāk izmērīt un paskaidrot.” Salīdzinājumam viņa min kādas augstskolas reklāmu, kurā teikts – 97% absolventu strādā. “Tas labi izklausās, ka tik daudzi ir atraduši darbu, bet – kur strādā? Kādos amatos? Kāds ir viņu atalgojuma līmenis?”
Otra galējība – mācību sasniegumiem nemaz nepievērst uzmanību. “Ir vecāki, kuri uzskata, ka skolas galvenais uzdevums ir darīt bērnus laimīgus. Tas ir otrs grāvis,” spriež D. Narvaiša. “Kā to izmērīt, vai bērns ir laimīgs vai nav? Vai viņš ir nelaimīgs, ja vienreiz nedēļā no skolas atnāk mājās sabēdājies? Vai tad, ja četrus rītus no pieciem negrib iet uz skolu?”
Raunas vidusskolas direktors un izglītības jautājumu speciālists Edgars Plētiens savukārt uzskata, ka pret skolu savstarpēju salīdzināšanu vispār jāizturas ļoti piesardzīgi. “Domāju, ka skola var salīdzināties tikai pati pret sevi. Ja pagājušajā gadā ir bijis 40% sasniegumu pieaugums attiecībā pret iepriekšējo gadu, tikai tad var uzskatīt, ka gads ir bijis veiksmīgs.”
Viņaprāt, jebkāda unificēšana un standartizēšana izglītības jomā noved pie netaisnības pret skolēniem.
“Kā direktors cenšos skatīties uz katru bērnu atsevišķi,” saka E. Plētiens. “Gribēju izveidot godīgu vērtēšanas sistēmu, kas vienādi skatītos uz visiem, bet tā izrādījās bremzējoša. Ja kādam līdz šim ir bijusi atzīme trīs, bet tagad ir četri, šim konkrētajam skolēnam tas ir milzīgs lēciens. No otras puses, var arī pajautāt – kāpēc tikai četri?”
Galu galā – cik?
Lai noteiktu, kāds ir ideālais klases lielums, jāņem vērā vesela virkne faktoru katrā individuālajā gadījumā, uzskata E. Plētiens. “Līdz 20 bērniem – tas ir labs skaits parastā skolā, ja klasē ir dažāda līmeņa bērni, kuri apgūst pamata programmu. To skolotājs var mēģināt aptvert,” viņš rēķina. Tad ir iespējams labi izmantot dažādas mācību metodes.
“Bet var būt arī 40 bērnu klasē, taču tad ir jābūt diviem skolotājiem un lielai klases telpai.” Telpas fiziskais lielums ir svarīgs komponents, ja bērnu ir ļoti daudz: iespējai izkustēties vajadzētu būt normālai mācību procesa sastāvdaļai, bet to ir grūti vai neiespējami īstenot, ja starp soliem ir tikai šauras spraudziņas. Ja atbilstīgu telpu nav, klase būtu jādala divās mazākās.
“Ja man būtu izvēle, arī 25 es dalītu uz pusēm, bet tas ir jautājums par finansēm un skolotāju pieejamību,” saka Raunas skolas direktors. Proti, mazākas klases izmaksā dārgāk, jo tad nepieciešams algot vairāk pedagogu.
Tikai no šāda – ekonomiskā – viedokļa raugoties, izdevīgas ir lielas klases un lielas skolas, kas sasaucas ar Latvijas Bankas eksperta veiktās analīzes secinājumiem.
Runājot par arvien augošo tendenci vispārizglītojošajās skolās iekļaut arī bērnus, kuriem nepieciešams īpašs atbalsts, pedagogs saka: “Ar to gan es būtu ļoti uzmanīgs – tad vienā klasē varētu būt desmit bērnu, kā arī vismaz viens skolotāja palīgs.”
Pēc E. Plētiena domām, skolām pašām ļoti izmanīgi jāvērtē, cik lielas klases veidot, pievēršot uzmanību ikvienam bērnam “jau no nulles punkta” – sākot ar brīdi, kad skolēns ienāk mācību iestādē. Tad klases lielums atkarīgs, piemēram, no tā, vai ir notikusi skolēnu iepriekšēja atlase: strādāt ar motivētiem, mācīties gataviem bērniem ir vieglāk, līdz ar to arī klases varētu nebūt tik mazas.
“Mums kā piemēru vienmēr liek priekšā kādu Rīgas centra skolu – tur ir tik labi mācību sasniegumi, kāpēc jums tādu nav?” teic arī Humānās pedagoģijas asociācijas vadītāja I. Pogrebņaka. “Kad kāds mūsu skolotājs aizgāja pastrādāt uz šo skolu, tā uzreiz arī viņam bija ļoti labi rezultāti, jo tur ir citādi bērni. Mēs te varam no ādas līst ārā, bet tas neizdosies, bet tur ir elite.”
Šis faktors cieši saistīts ar nākamo, kam vajadzētu būt noteicošam, izvēloties klašu lielumu, – kāda bijusi katra bērna līdzšinējā dzīves pieredze, kā veidojusies atvērtība un gatavība mācību procesam. E. Plētiens akcentē, ka savā praksē novērojis – ir lielas atšķirības starp bērniem, kas uzaug samērā turīgo pilsētnieku ģimenēs, un tiem, kuri auguši laukos ģimenēs ar zemu sociālo statusu, sliktu finansiālo situāciju vai pie vecākiem, kuriem vispār nav īpašas intereses par savām atvasēm vai kuru fiziski nemaz nav klāt (bērnus audzina vecvecāki).
“Tas ir būtiski, cik bieži un vai vispār bērns ir bijis pilsētā, Rīgā, vai ir bijis, piemēram, teātrī,” saka speciālists. Daudziem mazajiem rīdziniekiem tā ir parasta lieta, bet tas ir priekšnoteikums, lai labāk veidotos “mācīšanās uzņēmība”. Lauku bērniem nereti tā nav šāda pašsaprotamība, tāpēc tiek sagaidīts, ka šīs pamatlietas sniegs mācību iestāde.
Ja klasē satiekas gan vieni, gan otri, ir jābūt lielai meistarībai organizēt mācību darbu tā, lai iegūtu gan vieni, gan otri.
Savukārt D. Narvaiša risinājumu saredz skolēnu skaita mainībā. Proti, kamēr bērni vēl mazi (sākumskolā), klases būtu jāveido pēc iespējas nelielas. “Bieži izskan skaitļi 12 un 16, bet es ieteiktu tiem pārāk cieši nepieķerties,” viņa saka. Vēlāk, redzot, ka bērni ir apguvuši sadarbības prasmes un pamata prasmes mācīties, noteiktos priekšmetos paralēlklases varētu apvienot, piemēram, mūzikā. Turpmāk – 5. un 6. klasē – apvienoties lielajās klasēs varētu arī citos mācību priekšmetos, kas ilgtermiņā ļautu izlīdzināt gan finanšu, gan skolotāju trūkuma problēmas.
Ko secināt vecākiem?
1. septembris jau tepat pie durvīm, un lielākā daļa vecāku saviem bērniem skolas jau atraduši. Vairākums tās izvēlas pēc draugu un paziņu ieteikuma un atsauksmēm, kā arī atkarībā no tā, kāda informācija par tām pieejama publiskajā telpā – vieta reitingos, eksāmenu rezultāti, dalība olimpiādēs, secina D. Narvaiša. Vēl viens populārs iemesls, lai savu atvasi sūtītu tieši tajā un ne citā skolā – kāds no vecākiem pats tajā mācījies.
Ja ar šiem parametriem vai kritērijiem šķiet par maz un arī klašu lielums nešķiet būtisks rādītājs vai arī tas ir svarīgs, bet ir vēlēšanās patiesi iedziļināties izvēlētās skolas sniegumā, D. Narvaiša iesaka iepazīties ar mācību iestāžu pašvērtējuma ziņojumiem. Tādus sagatavo ikviena skola, un tie ir publiski pieejami dokumenti, kas atspoguļo skolas mērķus, mācību procesa organizāciju, vērtēšanas sistēmu, kā arī atklāj pedagogu vecumu, skolas resursus, eksāmenu rezultātus un citus datus.
Vecāku viedokļi: Vai klases lielumam ir nozīme?
Arnis (vārds mainīts): “Tas bija viens no kritērijiem, kad meklējām skolu mūsu meitai, tomēr ne numur viens. Katrā ziņā par masu skolu nebija domas jau no paša sākuma. Arī tā sauktās elitārās skolas mums nelikās pievilcīgas. Skatījāmies, kādas ir citu vecāku atsauksmes un ko par skolu raksta presē.
Ar savu izvēli esam ļoti apmierināti, kaut gan tā ir privātskola un ir jāmaksā ikmēneša maksa.
Saprotam, ka tā savā ziņā ir arī samaksa par to, ka klases ir nelielas un skolotāja spēj pievērst lielāku uzmanību katram skolēnam, taču tie nav vienīgie labumi.”
Evija, viena audzina divus dēlus: “Klašu lielums nebija svarīgs, bija daudz būtiskāk, lai skola ir tuvu mājām un lai puikas paši var līdz tai nokļūt. Sākumā abi mācījās vienā no lielākajām Rīgas skolām, kas iznāk mūsu skola pēc pieraksta, bet tagad viens no puikām mācās citā skolā, jo tā ir ar sporta novirzienu un tas vairāk atbilst viņa interesēm (iepriekšējā ir ar mūzikas novirzienu).
Man šķiet, ka klašu lielums nav tik būtisks, ja bērni ir sabiedriski un pieraduši būt cilvēkos, un manējie abi tādi ir. Mazas klases ir ar siltumnīcas efektu, jo bērni tajās pierod, ka ar viņiem ļoti auklējas, bet reālajā dzīvē jau tādas īpašas attieksmes ne pret vienu nav.”
Kārlis un Ilze, Gabrielas vecāki (vārdi mainīti): “Mūsu gadījumā neliela klase un personīga attieksme bija ļoti svarīga, jo mūsu meita ir ar īpašām vajadzībām.
Sākumā viņa mācījās parastā skolā, bet tur klasē bērnu bija pārāk daudz, vismaz 26. Viņa nevarēja izturēt troksni, neturēja līdzi arī mācībās.
Tad pēc paziņu ieteikuma izvēlējāmies nelielu skolu ar mazām klasītēm, pa 10–12 bērniem. Jau pēc pirmajiem mēnešiem bija jūtams, ka viņai tur patīk, jo gan no skolotāju, gan bērnu puses attieksme bija daudz saprotošāka un īpašāka. Viņa piedalās arī visos klases pasākumos ārpus skolas, brauc ar klasi ekskursijā, un mēs jūtamies droši, ka viss būs kārtībā. Tā ir privātskola, tāpēc ļoti žēl, ka ne visi bērni, kuriem tas būtu tikpat vajadzīgs kā mūsu meitai, var to atļauties.”
Pētījumi
Kādā Francijā veiktā pētījumā secināts – skolēnu skaitu klasē samazinot tikai par vienu, pārējo sniegums matemātikas eksāmenos nedaudz uzlabojies, bet, samazinot skolēnu skaitu par pieciem zemāka ekonomiskā līmeņa skolu klasēs, atšķirības starp šo izglītības iestāžu audzēkņu un augstāka ekonomiskā līmeņa skolu audzēkņu rezultātiem eksāmenos samazinājušās gandrīz uz pusi (par labu pirmajiem).
Līdzīgi korelācija starp klases lielumu un skolēnu sekmēm meklēta arī citos pētījumos citās valstīs un jau gadu simtiem, taču ne vienmēr tā atrasta vai arī guvusi apstiprinājumu tikai daļēji.
Piemēram, Izraēlā klašu lielumu nosaka tā dēvētais Maimonīda likums (pēc 12. gadsimta domātāja Maimonīda vārda): klases skolēnu maksimālais skaits ir 40; tiklīdz ir par vienu vairāk, tā klasi sadala divās.
Mūsdienās, izpētot, vai šis likums izraisa skolēnu skaita un mācību sasniegumu sakarības, secināts, ka dažās klasēs sekmes ir labākas, citās – ne.
